(Turpinās no 16.maija)
– Tā nu gan šeit nevarēs, – Natālija sarauca pieri. – Te apkārt tik daudz cilvēku.
To skaidri redzēju pati, un man nevajadzēja aizrādīt. Domāju, ka šis iebildums arī meitas domās pielika kārtējo punktu, jo dzirdēju viņu stingri nosakām:
– Tad mums šo dzīvokli nevajag. Atdodiet pārskaitīto depozītu. Es netaisos bērnus turēt kā cietumā.
Tikai vēlāk uzzināju, ka papildinātajā līgumā Natālija bija ierakstījusi ne tikai liegumu uzņemt vēl citus iemītniekus, bet arī vēlus vakara viesus, smēķēt dzīvoklī un arī balkonā, jo tas traucējot kaimiņiem, un vispār – netrokšņot. Tomēr tas vēl izrādījās tikai sīkums. Pāršķīrusi līguma otro daļu, viņa parādīja četras lapas, kurās pa punktiem bija uzskaitītas visas telpās atrodamās lietas, kas dzīvokļa lietošanas laikā (tātad – gada laikā) nedrīkstot tapt sabojātas vai salauztas. Norobežotā virtuves stūra inventāra uzskaitījums vien aizņēma divas lapas. Bez iepriekš minētajām elektriskajām iekārtām sarakstā bija arī mazais un lielais nazis, nazis ar kaula un plastmasas spalu, sešas mazās karotītes un sešas lielās, četras lielās dakšiņas un četras mazās, sešas zilas alus glāzes un četras jaunas krūzītes ar gliemežvākiem, četru dažādu veidu un izmēru šķīvji, sešas trauku lupatiņas un viena metāla švammīte, divi mazie virtuves dvielīši ar zilām puķītēm, divi – ar sārtām utt., šķiet, bez gala. Interesanti, ja kaut kas no tā saplīsīs vai nolietosies, vietā vajadzēs atrast tieši tādu pašu? Mazajā guļamistabā, kurā iekārtojos es, kā uzzināju no šī līguma, lielajā drēbju skapī atrodas seši pakaramie, seši dvieļi ar un bez bārkstīm, četri palagi un cita dažādu nokrāsu un izmēru gultas veļa. Pie trim sienām – pieci sienas dekori – reprodukcijas. Turklāt es esmu atbildīga par to, lai gada laikā nekas neatgadītos ar sešām sintētiskajām puķēm keramikas podos un diviem dekoratīviem sirsniņveida spilveniem ar griķu čaulu pildījumu. Neminēšu citas lietas, kas atrodas viesistabā un otrā guļamistabā, lai gan šis saraksts mums pirmajā vakarā bija interesanta un kaislīgi apspriežama lasāmviela. Līdz šim par tādu biju tikai lasījusi grāmatās un redzējusi lētās filmās. Man tāpat kā meitai tas likās pazemojošs, lai gan abas sapratām – cilvēki mēdz būt visādi. Kāds varbūt arī piekrautu pilnu somu ar šīm mantām vai arī – naudas trūkuma dēļ lēti pārdotu.
Kad Sanita vēlreiz bija pieprasījusi atdot depozītu un pateikusi, ka mēs nekavējoties meklējam citu dzīvesvietu, Natālija sāka atkāpties. Jau tāpat bija skaidrs – naudu viņa neatdos, visdrīzāk viņa to jau ir iztērējusi. Kā nekā tā tomēr bija īres maksa par diviem mēnešiem! Nevajagot visu tā dramatizēt, Natālija mūs audzināja. Viņai arī esot divi mazi bērni un viņa zinot, kā tas esot. Nemaz tik lieli mežoņi viņi neesot. Tiesa, vēlāk izrādījās – bērnus audzinājusi auklīte un lielāko dienas daļu tie pavadījuši ārpus dzīvokļa. Ja mēs vēloties, visu dārgo viņa varot noņemt un aizvest. Nekur nevajagot skriet. Šo nakti lai pārlaižot tepat – rīts gudrāks par vakaru.
Kad mēs negribīgi, bet tomēr pieņēmām lēmumu kādas dienas pavadīt Natālijas dzīvoklī, viņa tūlīt vēlējās kopā ar Sanitu apstaigāt telpas un salīdzināt līgumā minētās lietas. Saprotams, ka mums nevienam tam vairs nebija spēka. Gribējās ātrāk nomazgāties, paēst vakariņas un aiziet tepat līdz jūrai ieelpot vasaru un mieru. Dzirdēju vēl pāris dzīvokļa saimnieces atkāpšanās frāzes: tas nekas, ja kāds trauks arī saplīsīs, ja kāda švīka parādīsies uz mēbelēm vai jaunās grīdas, viņa taču zinot, kā uzvedas bērni. Vienā no skapjiem esot rotaļlietas no iepriekšējiem īrniekiem (bet viņa taču teica, ka te dzīvojusi mamma?), kā arī viņu atstātās galdsegas un lodžijas krēslu spilveni.
Izstāstījusi visu par Wi-Fi izmantošanu un par TV kanāliem, Natālija atcerējās dzirdējusi manu repliku par gāzes plīti – jā, arī viņa zinot, ka bērniem patīk grozīt pogas. Tāpēc jau rīt no rīta viņi to nomainīšot pret elektrisko. Tad arī aizvedīšot visu dārgo, kas mums šeit šķiet traucējošs. Vienu no gleznām, kura maksājot astoņus simtus eiro, viņa gan paņemšot jau tūlīt. Atzīšos, es to nemaz neievēroju, bet varbūt tā arī bija vienīgā glezna starp visām reprodukcijām… Mums nebija iebildumu – vismaz par astoņiem simtiem mazāka skāde, ja nu kas. Vēlāk gan radās jautājums – kāpēc tad tādu vispār te vajadzēja piekārt, bet vēl vēlāk – vai tāda maz bija, jo neviens netika redzējis ne pašu gleznu, ne tās noņemšanu.
Parakstījusies uz katras no divpadsmit līguma lapām, Sanita noskaidroja vēl dažas sadzīviskas lietas, un abas atvadījās diezgan draudzīgi. Samierinoties ar situāciju, bija pieņemts lēmums kādu laiku šeit palikt, līdz izdosies atrast citu – piemērotāku dzīvokli, kurā drīkstēsim uzņemt arī ciemiņus. Saprotams, ka nāksies zaudēt daļu depozīta, bet varbūt tur mēs varēsim justies brīvāk.
Apzinoties, ka vismaz pusgads šajās telpās būs jāpavada, pirmo stundu pavadījām, pamazām iepazīstot inventāru, novācot baltos pārklājus un dārgās naktslampas, visu lieko un it kā dārgo noslēpjot lielajos iebūvētajos skapjos, kuros vietas pietika visam. Dārgos aizkarus atlocījām un noslēpām aiz drapērijām. Mākslīgās puķes, kuras bērni tā vien kāroja aptaustīt, sakārtojām grūti pieejamā oranžērijā uz plaukta. Daļu tepiķu – tos, kuri izskatījās jaunāki un dārgāki – sarullējām un nolikām zem gultām.
Līdz ar to stundas laikā ekselentā dzīvokļa statuss mūsu acīs strauji kritās. Zem baltajiem pārklājiem paslēptās vērtīgās mēbeles izrādījās izsēdētas un nodilušas; gultās bija nomainīti tikai matrači, bet pats koka karkass brakšķēja un čīkstēja pie katras kustības. Jaunā sadzīves tehnika izrādījās – ledusskapis, viss pārējais bija acīm redzami lietots. Milzīgā televizora ekrānu pārraides laikā visā garumā šķērsoja melnu svītru rinda. Trauku mazgājamo mašīnu atvienojām no tīkla, lai bērniem būtu mazāk spaidāmo pogu. Turklāt – ja jau pie mums nedrīkst nākt ciemiņi, tad kādus daudzumus gan tur mazgāt?
Visi šie atklājumi mūs nevis nomāca, bet uzjautrināja un ļāva justies brīvāk – īpaši sargājamo lietu palika arvien mazāk. Gan jau to pieskatīšana nebūs tik sarežģīta. Interesanti, ko par šādi atkailinātu “ekskluzīvu” dzīvokli rīt teiks Natālija… Varbūt apgalvos, ka mēs pa nakti esam viņas dārgās mēbeles apmainījuši? Jebkurā gadījumā viņas minētās īpašās vērtības varēsim uzrādīt kā pilnīgi neskartas. Bet tas jau būs rīt. Skats no istabas loga atgādināja – desmit minūšu gājiena attālumā ir jūra. Tur mums jāaiziet vispirms.
Pirms tam gan Sanita vēlreiz zvanīja aģentei, lai pajautātu, kāpēc tā noticis – viņa taču zināja mūsu vēlmes! Bekija atbildēja ne uzreiz. Vēlāk vakarā atzvanīja un taisnojās, ka pati esot nepatīkami pārsteigta – viņa pirmo reizi kārtojusi īres līgumu ar Natāliju, tāpēc nezinājusi, kādi pavērsieni sagaidāmi. Kad pirms nedēļas redzējusi šo dzīvokli, dārgo aizkaru un lampu tajā vēl nebijis. Viss šķitis tīrs un gaišs, nepiebāzts ar liekiem interjera priekšmetiem – tukšām kārbiņām, pudelītēm, suvenīriem, puķēm, nerunājot nemaz par skrupulozo līgumu, kas acīmredzot tapis iepriekšējā dienā. Par iespēju visai drīz atrast mums piemērotāku dzīvokli viņa neko iepriecinošu nevarēja teikt. Pašlaik visas izīrējamās mājas un pusmājas jau esot aizņemtas, turklāt tām esot krietni augstāka cena. Dzīvokli labā stāvoklī šobrīd arī būs grūti atrast, jo tūrisma sezona sākusies ļoti agri – daudzveidīgie kultūras pasākumi daudziem ir vilinoši. Tūristi ar pieredzi labprātāk izvēlas īrēt dzīvojamās telpas, nevis viesnīcas numuru. Katrs vēlas atrast labas un lētas telpas.
Pēc sarunas ar Bekiju un dažām Sanitas draudzenēm, kuras arī bija iesaistījušās dzīvokļa meklēšanā, sapratām, ka tepat vien būs jāpaliek, un līdz ar to vakars pagāja nesteidzīgā ceļasomu izkravāšanā. Pusstundu ilgā pasēdēšana un paskraidīšana pie jūras bija nomierinājusi nospriegotos nervus un atdevusi spēkus. Neliela telpu pārkārtošana ļāva atrast optimālo risinājumu, un radās sajūta, ka mēs te pratīsim iedzīvoties.
Nākamā diena sākās ar Natālijas gaidīšanu, lai gan jau pašā rīta agrumā modās znots un aizsteidzās uz darbu, kur viņa pietrūka jau nepilnu mēnesi. Limasolā jābūvē jauna tiesas māja – moderna, plaša un augsta, un izrādās – celtnieku trūkst. Iespējams, būs jāstrādā bez brīvdienām, jo ātrāk pabeigts darbs samazina izmaksas un palielina algu. Kipras krīzes sākumā rumāņi un bulgāri, kas pārsvarā strādāja celtniecībā, devās prom un pagaidām nesteidzās atgriezties. Tagad zinām, ka Romāna brigādē bez vietējiem celtniekiem šobrīd strādā arī viens ventspilnieks, kurš jau pieradis pie spraigā darba ritma un karstuma.
Natāliju gaidījām līdz pusdienlaikam – “siga, siga” (lēni, lēni – grieķu val.), taču… Vispirms ieradās viņas vīrs Stīvs un atveda solīto elektrisko plīti – patiešām jaunu, vēl iesaiņojumā. Un, kamēr veikala darbinieks bija aizņemts ar plīts pieslēgšanu, solīdais anglis steidzās atvainoties un pamatot iepriekšējā vakarā izteiktās prasības.
(Turpinājums sekos)
