(Turpinās no 30.maija)
Pēc trim gadiem atkal būt Pafosā ir savādi un interesanti. Šis tas ir izmainījies un pārvērties, tomēr cilvēki mūs nav aizmirsuši. Varbūt trīs gadi nav nemaz tik ilgs laiks? Ierastais apsveicināšanās apskāviens un bučas uz abiem vaigiem ātri vien liek atraisīties un visur justiem gaidītiem. Šeit daudzi priecājas par Sanitas un Romāna atgriešanos – to sajūtam ik dienas, sastopot daudzus jau zināmus cilvēkus, kā arī iepazīstot jaunus. Jau pirmajā nedēļā esam apdāvināti ar gultas veļu, traukiem, sadzīves priekšmetiem, un saprotam, ka vairs nebūs jāuztraucas par kaut kā “dārga un elitāra” saplīšanu. Pie meitas atgriežas arī lietas, kas pirms trim gadiem atstātas glabāšanā pie draudzenēm.
Latviete Iveta bērniem atveda transportu – savas četrgadīgās meitiņas ratiņus un trīsriteni, bet mūsējie izrādās neapmierināti. Trīsgadnieks nejūtas tik liels, lai pats mītu pedāļus, bet pusotrgadnieks nejūtas tik mazs, lai brauktu ratos. Ies kājām. Sašiņu nebaida pat tas, ka staigājamie gabali ar katru dienu izstiepjas garāki. Mazais uz ielas uzvedas kā kiprietis – iet, kur acis rāda, nomaļākās vietās arī pa ielas vidu, jo viņu interesē viss: ne tikai katra neredzētā puķīte, smildziņa un krūmiņš, bet arī kaķīši, kuru šeit netrūkst. Tā nu mēs “siga, siga” (lēni, lēni – grieķu val.) tiekam uz priekšu.
Tajā pašā laikā siltais un patīkamais klimats bērnos ir atraisījis jaunu enerģiju, un tā laužas uz āru. Gribas skriet, klaigāt un smieties ne tikai mājās un pa lodžiju, bet arī uz ielas. Prieks laužas uz āru visās izpausmēs. Mājās viņiem nākas pieklust, uz ielas mācām palūkoties uz citiem, kuri rātni iet vecākiem pie rokas, bet kaut kur jau šai enerģijai ir jādod vaļa.
Pielāgojoties ikdienas ritmam, pamazām izveidojās iecienīti pastaigu maršruti, kur satiksmi tikpat kā nejūtam. Visbiežāk, protams, ejam uz jūru – desmit minūtes ratiņos un varam skatīt tālumā redzamos kuģus, motorlaivas un ūdens motociklus. Lielākie brīnumi, protams, ir gaisa baloni, elektriskie skūteri (“segway”), kā arī pludmales kafejnīcas dzeltenie papagailīši. Garais pastaigu ceļš gar krastu ļauj viegli aiziet pie mammas uz darbu, lai gan labprātāk iekārtojamies turpat krastmalā.
“Sand beach” ir municipālā pludmale, tā nepieder nevienai viesnīcai, un laikam jau tāpēc lēzenajai un akmeņainajai krastmalai regulāri netiek uzskalotas smiltis. Šī darba tehnoloģiju savulaik vēroju pie “Venus beach” viesnīcas, kur milzīgs tankeris no jūras izsūknēja smiltis un izpūta iepriekš nolīdzinātā pludmalē. Tādā veidā viesnīcas apmeklētājiem daudzviet tiek nodrošināta gluda un tīkama atpūtas vieta, kurā paprāvāku akmeni grūti atrast.
Vietā, kuru mēs esam nosaukuši par savējo, lēzenie akmeņi atgādina nelielas skatuves – kaut arī nelīdzenas, bet sausas. Drusku tālāk – tās, kas zem ūdens stāvējušas un kļuvušas saglumušas un slidenas. Diemžēl jūra ir mainīga – bēguma laikā tā tālu atkāpjas un viss mainās. Smilšainā krastmala krietni pakāpjas uz augšu, un attālums līdz ūdenim palielinās.
Mums pietiek ar tām mazajām jūrām, kas starp krastu un lēzenajiem akmeņiem. Tur viegli var izrušināt padziļinājumus, kas vienlaikus rada arī smilšu uzbērumus, kuri bērnu iztēlē darbojas kā līdzi paņemto mašīnu tramplīni vai vienkārši celtniecības materiāls. Tādā piekrastes lāmā viegli var iegulties visā augumā. Tur ūdens jau priekšpusdienā uzsilis līdz tīkamai temperatūrai. Tur droši var peldināt laiviņas un bumbas, nebaidoties, ka kāds negaidīts vilnis aiznesīs atklātā jūrā. Tieši tur mēs esam satikuši, vērojuši un iepazinuši dažādus cilvēkus, ar kuriem nepārprotami saistās arī jauni iespaidi un piedzīvojumi.
Jožiks
Tajā dienā pludmalē cilvēku netrūka, tomēr mūsu mazā lagūna bija brīva. Pusstundu vēlāk gan tās tuvumā bija izklāti vairāki dvielīši – uz tiem gozējās saulē apsārtušas vientuļas sievietes. Nemanāmi atāķējušas krūšturu aizdari un atkailinājušas muguru līdz maksimumam, galvu ietinušas dvieļos vai vieglos lakatos, viņas ļāvās mieram.
Izīrējamās saules gultas, kas atradās metrus divdesmit augstāk krastā, šoreiz stāvēja tukšas, lai gan parasti tajās izaicinošās pozās grozījās jaunas meitenes tikko samanāmos bikini. Tikai retu reizi tur manīju apguļamies kādu senioru pāri. Daudz biežāk tie bija cilvēki, kuru uzvedība lika saprast: “Mūsu statuss neatļauj gulēt uz zemes!” Ap šiem reizēm tekalēja līdz melnumam iedeguši pakistānieši, kuri iekasēja īres maksas par saules gultām un par niecīgām dzeramnaudām no tuvējā bāra pienesa gan dzērienus, gan ledu erotiskām spēlēm.
Krievu ģimeni, kas pietuvojās no pastaigu takas puses, ievēroju uzreiz. Nedroši un bikli, kā jau svešinieki, viņi vēroja no attāluma nepievilcīgo pludmali, laikam jau nespēdami izlemt, vai šeit vispār ir vērts apmesties. Nepievilcīga tā varēja šķist gan milzīgo izskaloto ūdenszāļu gubu, gan pelēko smilšu pēc, jo visos tūrisma bukletos Kipras pludmales vilināja ar zeltainu un samtainu smilti. Tuvāk pienākot un pamanot, ka tas viss netraucē sauļoties un ūdenī atvēsināties, itin viegli var atrast piemērotu vietu, kur apmesties.
Jaunais vīrietis pirmais nedroši šķērsoja joslu līdz ūdenim un apstājās pavisam netālu no mums. Brīdi vēlāk, līdz potītēm iebridis ūdenī un sapratis, ka akmeņainais jūras krasts nav ērta peldvieta, viņš neizlēmīgi apstājās. Sieviete ar puiku vēl joprojām stāvēja labu gabalu mums aiz muguras un izskatījās, ka nemaz nedomā sekot vīram. Viņš nesteidzās. Pievērsis skatienu aiz klints raga izgaistošajam kuģim, vīrietis ļāvās liegajam vējam. Ap pēdām klusām skalojās viļņi, un man bija viegli iztēloties viņa svētlaimi.
– Tu tur ilgi? – aizmugurē izdzirdēju saucienu un jau bez atskatīšanās zināju – runātāja ir jaunā vīrieša sieva.
Kādu brīdi šķita, ka viņš šo jautājumu nemaz nav saklausījis – jūras balss nomāca klusākos trokšņus. Tomēr pēc īsa laiciņa vīrietis sakustējās – tālumā redzamais kuģis bija nozudis aiz klints raga, un citi pārsteigumi pie horizonta neparādījās.
– Es tūlīt, – viņš atbildēja pār plecu, tomēr tik klusu, ka sieva viņa teikto noteikti nesadzirdēja.
Aiz muguras saklausīju balsis. Zēns kaut ko teica, tomēr viņa vārdus nesapratu. Satvēris mammas roku, smiltīs atspēries, viņš tiecās uz jūras pusi. Iedomājos – varbūt vēlas nostāties blakus tēvam. Iebrist jūrā, pieķerties rokai un būt blakus. Varbūt prasīties klēpī, skatīties tālumā un prasīt, cik tālu sniedzas jūra…
Zēna balss kļuva skaļāka, spalgāka un sadzirdamāka:
– Gribu! – viņš sauca un turpināja raustīt mammas roku. – Gribu! Ejam! Paprasi! – viņš klaigāja.
Māte kaut ko klusām atbildēja, centās dēlēnu pievilkt sev klāt un apskaut.
– Jožik, tā nedrīkst. Tā nav labi. Uzvedies pieklājīgi. Tu redzi, cik daudz cilvēku apkārt? – viņa centās savaldīt briestošo nemieru. – Jožik, tā nedari! Tētis atkal dusmosies! Nedrīkst! Jožik, nē! – mātes savaldība bija tikpat kā izsīkusi.
No malas bija redzams, ka visi noliegumi un aizrādījumi piecgadīgo zēnu tikai uzkurina. Puika neklausījās. Tas, ko viņš bija iecerējis, neatradās blakus mātei. Dzirdēju, kā viņa pieminēja tēvu, mudināja iet pie viņa un prasīt viņam. Tomēr puika nerimās raustīt mammas roku un izkliegt savu gribēšanu. Tas, ko viņam vajadzēja, bija daudz svarīgāks par konfektēm, cepumiem un jaunu mašīnu, ko par labu uzvedību solīja mamma, piebilstot: ja puika nenomierināsies, tētis viņam vairs neko nepirks. Pavisam negribot, šie untumi ielauzās arī mūsu mazajā lagūnā – mani puikas pievērsās mazajam klaigātājam, kuram nebija vairāk par četriem gadiem.
– Puikam sāp, – mans trīsgadnieks visgudri paziņoja.
– Es gan domāju, ka viņam gribas pie papa, – centos izskaidrot situāciju un norādīju uz vīrieti, kurš joprojām stāvēja turpat netālu, iebridis jūrā.
Zēns tikmēr, aiz rokas vilkdams līdzi mammu, kura pavisam negribīgi tuvojās krastam, soli pa solim tuvojās mērķim.
– Nu, paprasi! Gribu! – puika uzstājīgi atkārtoja.
Viņa gribēšana jau bija uz tās robežas, kas nemanot pāriet grūti paciešamā ņerkstēšanā. Vēl pāris “gribu”, un tā jau būs skaļa brēkšana. Spalgā balstiņa iztraucēja tēva mierpilno noskaņojumu. Paskatījies pār plecu, viņš neapmierināti jautāja:
– Un ko tu tagad gribi?
– Ekskavatoru! – zēns iekliedzās skaļāk par jūru, un abi manējie, kā nojauzdami draudus savam īpašumam, paskatījās uz mani.
– Kādu ekskavatoru? – rezignēti jautāja tēvs. Viņā acīm redzami bija ieplūdis jūras un saules miers, un viņš negribēja, lai tas kā izgaistošs kuģis pazūd aiz krastmalas klintīm.
– To traktoru! – puika iesaucās un, nesagaidījis kāda atļauju, pieskrēja pie mūsu rotaļlietām, kas tobrīd atpūtās no aktīviem celtniecības darbiem: divām poļu un ķīniešu ražotām plastmasas kravas mašīnām, dzeltena ekskavatora un sarkana traktora. Lāpstiņas, spainīši un mazās laiviņas atpūtās dīkstāvē, un tie jau tikai tādi niecīgi sīkumi, kas garāmgājējos nerada interesi. Ar tādiem pilna pludmale.
– Tu nevari tā vienkārši ņemt to ekskavatoru! – mamma iebilda. – Mums vispirms jāpaprasa atļauja, vai puikas tev iedos ar to paspēlēties.
Zēnam gan tāda atļauja bijusi nebijusi – paķēris dzelteno ekskavatoru, viņš skriešus metās prom no krasta.
– Jožik, tā nedrīkst! – mamma sauca pakaļ bērnam.
– Jožik, nāc atpakaļ! – sauca tētis, kura miers galu galā bija iztraucēts, tomēr viņa balsī es nesaklausīju satraukumu vai bažas. Tas drīzāk izskanēja kā aicinājums no pieklājīgas uzvedības sērijas “Tā vajag”.
Mani mazdēli uz savas rotaļlietas acīm redzamu zādzību reaģēja aktīvāk. Trīsgadnieks, pārsteigts par tādu nekaunību, skaļi sauca: “Ami, sklien pakal!” – kas pieaugušo valodā nozīmē “ome, skrien pakaļ!”, un steidzināja mani celties augšā. Bet mazākais, dziļi aizvainots no tādas rīcības, laida vaļā skaļu brēcienu: “Ekvatols!” – kas precizēja mūsu ģimenē zināmas īpašuma tiesības.
Skaļais brēciens galu galā atsvabināja zēna tēti no maģiskā jūras gūsta, un, nedaudz pagriezies pret mums, viņš pār plecu mierināja:
– Neuztraucieties, viņš atdos. Pareizāk – viņa panāks, un puika atdos.
(Turpinājums sekos)
