(Turpinās no 20.jūnija)
Tad attapies, ka nav izskatījies īsti pretimnākošs, vīrietis paskaidroja:
– Izstāstiet bērniem, ka atdos. Mums šī nav pirmā reize. Viņa vienmēr panāk. Reizēm gandrīz pie mājām, bet panāk. Pēc tam gan ir brēkšana, kāju spārdīšana, košana, sišana un mantu mešana, visādas histērijas lēkmes, bet kaut kad jau tās pāriet.
Paņēmusi Sašiņu klēpī, dudināju pie auss, ka ekskavatoru mums tūlīt atdos, un vēroju, kā, garajiem svārkiem plandot, jaunā sieviete pusskriešus steidzas pakaļ zēnam. Viņiem attālinoties, arvien grūtāk sadzirdams kļuva arī Jožika vārds. Puika toties, pārvarējis piekrastes smilšu joslu un sasniedzis cietāku pamatni, uzņēma ātrumu, un es sapratu, ka tik vienkārši neapstāsies. To, protams, redzēja arī tēvs, kurš beidzot bija izkustējies no vietas un nostājies mums blakus.
– Eh, smagi, – viņš gari nopūtās. – Nezinu, kā šos niķus no puikas izdzīt… Vienīgais bērns… Gan jau pati saprotiet, ko tas nozīmē.
– Te pavisam netālu ir lielveikals “Mols”, – izlēmu palīdzēt ar padomu. – Tajā atrodas veikals “Jumbo”, ko mūsu ģimene sauc par bērnu paradīzi. Tā divos stāvos ir gan rotaļlietas, gan citas bērniem un ģimenei noderīgas preces. Šāds ekskavators tur maksā trīs eiro. Par desmit eiro jūs tur varēsiet nopirkt daudz un dažādas rotaļlietas.
Jaunais vīrietis aizdomājies skatījās tālumā, kur Jožika vietā jau bija saredzama vien kustīga, gaiša svītriņa. Tūlīt viņa uzņemtais ceļš paslēpsies aiz ziedošo bugenviliju krūmiem, un līdz ar viņu arī tikai manā iztēlē sadzirdamie saucieni: “Jožik, Jožik!” Diezin vai mēs vēl redzēsim dzelteno ekskavatoru… Atstarpe starp bēgošo puiku un viņa māti palielinājās arvien vairāk.
– Vai tad viņam ekskavatora trūkst? Man šķiet, viņam jau viss ir, – manas klusās šaubas pārtrauca tēva balss. Uzsvars neapšaubāmi tika likts uz vārda “viss”, turklāt intonācijā bija manāma smeldze.
– No veikala nav iespējams iziet tukšām rokām, – viņš turpināja. – Trīs nedēļu laikā mantu sakrājies tik daudz, ka vienā istabā vairs vietas nepietiek. Vesels kalns, kuram nevar pāri redzēt. Vai tad viņš ar tām spēlējas? Tikai samet kaudzē un priecājas, cik daudz mantu. Nezinu, kas notiks pēc mēneša, kad būs jābrauc mājās. Visu tāpat līdzi nepaņemt.
Sapratu, ka tēvs nedaudz pārspīlē, tomēr mēģināju iztēloties, kā tas izskatītos – dzeltenu, zilu, sārtu plastmasas rotaļlietu kaudze, kurā juku jukām samestas jau apnikušas lietas… Tās, kas mīļas, parasti noliek kārtīgi un glabā saudzīgi.
– Būtu jau labi, ja tās mantas viņu interesētu! Bet intereses pietiek vienam vakaram. Protams, jo zina, ka no rīta mammai atkal izdīks pastaigu uz veikalu. Uz to pašu “Jumbo”. Citādi brokastis neēd, ja neapsola kaut ko jaunu. Es cenšos viņa uzmanību pievērst kaut kam citam – garām braucošām mašīnām, kuģiem ostā, lidmašīnām debesīs, jūrai, bet viņš visur redz tikai mantas. Citu bērnu mantas! Paķer un bēg prom, labi zinot, ka mamma tāpat panāks un liks atdot. Arī no mazajiem ielas veikaliņiem iemanās kaut ko paķert. Kauns. Man kauns. Sieva neprot ar viņu tikt galā, tāpēc skraida pakaļ. Kad es puiku solos nopērt ar siksnu, skandāls mājās. Sieva mani saukā par barbaru un despotu. Bet mani mazu tieši tā audzināja. Un izdzina visus niķus.
Beidzis savu garo monologu, jaunais vīrietis pagrieza man muguru un lēniem soļiem iebrida jūrā.
– Tik ļoti gribas mieru… – dzirdēju viņa balsi, un sapratu, ka ne jau padomu no manis viņš gaida. Sapratni un mieru. Kaut vai neilgu laika sprīdi, kuru viņam atvēlējis kārtējo reizi aizbēgušais niķīgais bērns.
Sapratu, ka nav jēgas turpināt sarunu, jo gan jau viņiem apkārt netrūkst pamācītāju, kas daudzina: viss ir ielaists jau pašos pamatos, vajadzēja darīt tā un tā… Domāju par māti un viņas pārdzīvojumiem, par puiku, kura mazā pasaulīte ir pilna ar milzīgu mantu kalnu un vēl gribēšanu.
Pēc nepilnas pusstundas dzeltenais ekskavators atgriezās pie īpašnieka. Mamma bija panākusi bērnu, kurš patiešām bija aizdiebis līdz mājām. Nelaimīgu sejas izteiksmi, viņa atvainojās un taisnojās:
– Saprotu, ka tā nedrīkst, bet nezinu, kā to novērst. Mēs pie tā strādājam.
Neprasīju, kāds soda mērs viņam tiks piespriests šoreiz, lai gan dzirdēju tēvu sakām:
– Nu man vienreiz pietiek. Kā iešu mājās, tā meklēšu siksnu!
Ļoša un Saša
Viņi bija divi. Vienādie “I’m not angry bird” krekliņi un pieskaņotās sarkanās biksītes nekļūdīgi lika saprast – dvīņi. Patiesībā jau bez visa šī vienādā ietērpa bērnu līdzīgie sejas panti, gaišie matu cekuli un augumi norādīja uz ciešu radniecību. Klusām pietuvojušies un rokās sadevušies, viņi ieinteresēti vēroja mūsu trijotni vai pareizāk – manu mazdēlu rosīšanos ap līdzi paņemtajām rotaļlietām. Saša un Stasiks, pārņemti ar smilšu autostrādes veidošanu, bērnu klātbūtni pat nemanīja.
Minūtes trīs pagāja nogaidošā klusumā. Ieinteresēti gaidīju, kā savu klātbūtni pieteiks dvīņi.
– Jūs spēlējaties… – visā nopietnībā iebilda viens.
– Nepareizi, – pabeidza otrs skaidri saprotamā krievu valodā.
Mani mazdēli, pārņemti ar traktoru un kravas mašīnu vadīšanu, klusi izteiktos aizrādījumus šķiet pat nedzirdēja. Sapratu, ka pieklājīgi būtu sarunu uzturēt kaut vai tāpēc, ka dvīņi bija nostājušies man blakus. Pieļāvu, ka viņiem varētu būt seši septiņi gadi, kas nozīmēja – saruna viņiem būtu svarīga.
– Kāpēc jūs tā domājat? – draudzīgi jautāju.
Viens no puikām gudri pakasīja pakausi, tā pabīdot zili sārto naģeni uz priekšu. Otrs tajā pašā laikā paberzēja pieri, un viņa cepure acumirklī pārvietojās uz aizmuguri. Gandrīz sinhroni abi pacēla otru roku, lai cepures atkal novietotu agrākajās pozīcijās.
– Ar lielāko ekskavatoru smiltis jāber… – gudri iesāka pirmais.
– Lielākajā mašīnā, – otrs ne mazāk nopietni pabeidza.
Es jau biju pieradusi, ka mazdēli bieži mainās ar tehniku, un Sašiņam reizēm patīk aizņemties brāļa lielo traktoru, lai ātri piepildītu mazo kravas mašīnu.
– Kāpēc jūs domājat, ka tā ir nepareizi? – ieinteresēti jautāju.
– Ar mazo ekskavatoru lielo mašīnu…
– Būs grūti piekraut, – dvīņi visā nopietnībā paskaidroja.
Sapratu, ka arguments ir visai loģisks, tomēr negribējās tā vienkārši atzīt, ka mani puikas spēlējas nepareizi.
– Bet var jau būt arī tā, ka lielais ekskavators vispirms piekrauj mazo mašīnu un pēc tam lielo, – šķelmīgi iebildu.
Vēroju, kā abi dvīņi nopietni apdomā manis teikto. Joprojām saķērušies rokās, viņi vēroja, kā Sašiņš, kuram vēl nav pat divi gadi, dāsni ber smiltis pāri mazās kravas mašīnas bortiem, cenšoties auto paslēpt zem kārtējās kravas. Tajā pašā brīdī to pamanīja arī vecākais mazdēls un steidzās pie brāļa, lai samainītos ar traktoriem. Mazākajam nemaz negribējās pārtraukt savu ieceri un viņš skaļi pretojās.
– Sašiņ, iedod, lūdzu, brālim traktoru, – centos sarunāt, nepieceļoties no savas vietas.
– Viņš ir Sašiņš? Es arī esmu Saša…
– Un Ļoša, – dvīņi ātri iepazīstināja ar sevi.
– Es esmu trīs minūtes vecāks…
– Tāpēc es vienmēr esmu otrais, – dvīņi svarīgi paziņoja.
Apdomāju dzirdēto un iedomājos – vai tiešām jau kopš pašas piedzimšanas vecākais vienmēr ir juties pirmais? Cik gadu vecumā viņi iemācījās viens otru papildināt? Vai kādreiz teikuma konstrukcija veidojas arī otrādi – iesāk Ļoša un pabeidz Saša? Vai gadās arī tā, ka teikums paliek tikai puspateikts? Vai tiešām brālis vienmēr pareizi uztver iesākto domu? Līdzīgi jautājumi radās cits pēc cita, līdz uzplaiksnīja doma, kā to pārbaudīt.
– Kā spēlētos tu, Ļoša? – ieinteresēti vērsos pie zēna, kurš trīs minūtes jaunāks. Cerēju, ka tādā veidā būšu uzrunājusi tieši viņu.
– Viņš ņemtu mazo ekskavatoru…- prātīgi iesāka Saša.
– Un mazo mašīnu, – tikpat prātīgi piebilda Ļoša.
Pasmaidīju, tomēr tā uzreiz negribēju padoties savādā ieraduma priekšā.
– Bet vai tad jūs nekad nesamaināties ar mašīnām? Kādu laiciņu viens spēlējas ar lielajām mašīnām, pēc tam otrs, – neuzbāzīgi centos ietekmēt dvīņu domu gājienu.
– Kāpēc mainīties? – Saša sarauca pieri. – Man savas mantas…
– Un man savas, – nopietnu sejas izteiksmi apstiprināja Ļoša.
Pēc šādas atbildes man bija vajadzīgs laiks apdomai. Jautāt, vai neapnīk, šķita lieki. Prasīt, ko par to saka vecāki… – ne jau bērniem man par to jājautā. Interesanti, vai mājās viņi spēlējas katrs savā stūrī?
– Mūsu istabā mums ir katram savs skapis, – kā nolasījis manas domas, paskaidroja Saša.
– Kur plauktos stāv mašīnas, lego kluči un puzles, – papildināja Ļoša.
– Mēs spēlējamies kopā, – prātīgi noteica Saša.
– Tikai katrs ar savām mantām, – domu noslēdza Saša.
Sapratu, ka ar nevainīgiem jautājumiem man neizdosies izmainīt pamatīgi iestrādāto secību.
– Ļoša, bet vai tad tev kādreiz nav gribējies paspēlēties ar brāļa rotaļlietām? – jautāju tieši.
– Es esmu trīs minūtes vecāks… – Saša izslējās taisnāk.
– Tāpēc es vienmēr esmu otrais, – Ļoša pabeidza jau dzirdēto frāzi.
Tā jau nu gan nebija atbilde uz manu jautājumu, tāpēc prasīju vēlreiz:
– Ļoša, tev nekad nav gribējies paspēlēties ar brāļa… – iesāku.
– Rotaļlietām? – manu jautājumu pabeidza Ļoša.
Pārsteigta palūkojos uz puiku – viņš nu gan ātri pielāgojas situācijai! Nez kāpēc šķita, ka zēna sejā pamanīšu smaidu – kā nekā veikli iekļāvis arī mani savā teikumu konstrukciju sistēmā! Tomēr nopietnā sejas izteiksme nekur nebija pazudusi.
– Mums ir katram savas mantas… – Saša negribēja palikt malā.
– Ar ko spēlēties, – Ļoša nenokavēja savu piebildi.
Man nez kāpēc šķita, ka šajā teikuma daļā sadzirdēju izskanam skumjas, bet varbūt tas tikai tā izklausījās. Dvīņi joprojām, rokās sadevušies, stāvēja man blakus un skatījās, kā, samainījušies ar ekskavatoriem, mani mazdēli veido lielu valni un dziļu bedri. Zinu, ka pēc īsa laiciņa tur tiks saliets ūdens un nelielajā peļķītē ielaistas mazas laiviņas.
– Tagad jūs spēlējaties… – visā nopietnībā konstatēja Saša.
– Pareizi, – pabeidza Ļoša un skaļi nopūtās.
Mani mazdēli, pārņemti ar traktoru un kravas mašīnu vadīšanu, īso sarunu ar klāt pienākušajiem bērniem, šķiet, pat nedzirdēja. Protams, viņiem daudz svarīgākas lietas prātā!
Vēl īsu brīdi vērojuši bērnu rosīšanos, dvīņi sarosījās uz promiešanu.
– Ar jums bija interesanti… – pieķerdams cepures nagam, iesāka Saša.
– Iepazīties, – pabeidza Saša.
– Un parunāties, – plati pasmaidīju arī es.
Jutos patiešām gandarīta, ka ar šo piebildi beidzot izraisīju smaidu arī nopietno dvīņu sejās.
(Turpinājums sekos)
