Ar bulgāru dziedātāju Petru es iepazinos Pafosas slimnīcā. Patiesībā – viņa lielā mērā bija mans glābiņš, jo, situācijā, kad personāls pārsvarā sarunājas grieķu vai angļu valodā, mēs savā starpā varējām sazināties krieviski, turklāt Petra pietiekami labi spēja savas (un manas) vajadzības izteikt arī grieķiski.
Es slimnīcā nokļuvu, jo sieviešu ārste, pie kuras devos uz konsultāciju, izlēma veikt padziļinātus izmeklējumus, kas beidzās ar nelielu operāciju, lai gan – pie vispārējās narkozes. Iespējams, ka Eiropas veselības apdrošināšanas karte (EVAK) palīdzēja tam, ka visi procesi cits citam sekoja raiti un ātri, lai gan tikpat daudz arī mana meita, kas, savas pieredzes vadīta, veikli atrada pareizo kabinetu durvis. Ko gan es, iesācēja, darītu, ja uz jautājumu, kur atrast kardioloģijas kabinetu, man atbildētu: “Blakus dermatologam.” Jautāt, kur atrodas tas, tāpat nebūtu jēgas, jo atbilde gan jau skanētu: “Blakus stomatologam.” Lai atrastu šos kabinetus milzīgā četrstāvu ēkā, kas patiesībā ir vairākas ar gaiteņiem kopā savienotas celtnes, nepieciešama laba intuīcija, pacietība un grieķu valodas zināšanas, jo norādes uz sienām un kabinetiem rakstītas grieķu burtiem.
Saprotu, ka, pirms sāku stāstu par Petru, man drusku plašāk “jāpaver durvis” uz Pafosas slimnīcu, kur vēl nebūt nevalda e-veselība, bet daudzviet sastopamā sistēma atgādina padomju laikus: milzīgas “dzīvās” rindas pie reģistratūras un speciālistu durvīm, grūti pārskatāmi skapji ar neskaitāmām slimības vēsturēm jeb failiem, turklāt – ar vietējo iedzīvotāju veselības karti daudzi pakalpojumi slimnīcā pieejami par brīvu, tāpēc samaksa nevienam nav kavēklis apmeklēt ārstu. Šo karti izsniedz arī tiem iebraucējiem, kas Kiprā nodzīvojuši vismaz trīs gadus.
Te gan jāpiemin statistika: Pafosas reģionā dzīvo apmēram 36 tūkstoši iedzīvotāju. Šajā skaitā neietilpst tūristi, kuriem arī palaikam nepieciešama medicīniskā palīdzība. Atsevišķā kabinetā, kur pēc ārstēšanās varēju izņemt analīžu rezultātus, atradās vesels skapis ar EVAK karšu īpašnieku failiem. Tātad – apkalpojamo klientu skaits ir milzīgs. Tam attiecīgi nepieciešams pietiekami plašs medicīniskais personāls. Četrās dienās, ko pavadīju slimnīcā, par mani trīs maiņās rūpējās vismaz 15 medicīnas darbinieki, turklāt neskaitot trīs ārstes, kas plecu pie pleca veica gan rīta un vakara vizītes, gan arī piedalījās operācijās. Stājoties slimnīcā, jau uzņemšanas nodaļā sapratu, ka medicīniskais personāls būs gados jauns, lai gan labi iestrādājies un ar pieredzi. Katrā maiņā bija arī vismaz viena iesācēja medmāsiņa, kuras praksei veikt injekcijas cieši sekoja vecākā māsa. Kā dzirdēju, ārsti pirmspensijas gados savu turīgāko klientu pulku esot paņēmuši līdzi uz privātajām klīnikām.
Divas vecākās virsmāsas, kuras man nācās sastapt, no citām atšķīrās ar izteikti vieglu roku injekcijās, tieksmi parunāties grieķu valodā un vēlēšanos iemācīties kaut ko jaunu. Viena no viņām – Amina, uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, priecīgi pastāstīja, ka viņa arī kādu teikumu zinot latviski, lepni izsaucās: “Priekā!” – un pēc tam visu vakaru staigāja, mācīdamās pareizi izrunāt manu vārdu un uzvārdu. Neņemot vērā viņas gandrīz 70 gadus, Amina centīgi apgūstot arī angļu valodu. Vakarā pēc operācijas pienākusi pie manas gultas, viņa sveicināja ar neparastu žestu – elkonī uz augšu saliektu kreiso roku un teica: “If you feel pain, drink!” (angļu val. – ja tu jūti sāpes, dzer) Tuvākās stundas laikā nesagaidījusi, ko man vajadzētu dzert, jautāju Petrai – ko man tagad darīt, tūlīt nakts, bet zāles man neatnesa. Ja nu sāk sāpēt? Kad vecākā māsa ienāca vēlreiz, Petra viņai pajautāja grieķiski, ko man vajadzētu dzert. Sieviete izbrīnījās un paskaidroja – viņa esot domājusi pavisam ko citu, un ar Petras palīdzību mēs atklājām kļūdu. Domāts bija: “If you feel pain – pull ring!” (angļu val. – ja tu jūti sāpes – pavelc gredzenu) Pēc šī paskaidrojuma man kļuva saprotams arī viņas žests ar elkonī saliekto roku un ieteikumu paraut speciāli ierīkoto riņķi. Visu šo laiku, kamēr atrados slimnīcā, personāls centās ar mani sazināties gan angļu, gan krievu valodā, lai gan neviena no tām nav Kipras valsts valoda.
Pirmā diena slimnīcā pagāja nemanot, drīzāk ar interesi vērojot visu apkārt notiekošo – kā mūs ar Petru soli pa solim gatavoja nākamajā dienā plānotajām operācijām. Neņemot vērā to, ka manējā ilgšot ne vairāk par piecpadsmit minūtēm, man tāpat kā Petrai ik pēc divām stundām viena māsiņa mērīja temperatūru, otra – asinsspiedienu, trešā mainīja sistēmu. Tam visam pa vidu mums vēl vairākas reizes injicēja preparātus, kas noteica anestēzijas riskus. Jaunās māsiņas cita pēc citas veica atzīmes gultas galā novietotajās tabulās, kuras ik pēc pāris stundām kontrolēja virsmāsa.
