Frensisa ir pavāre. Pretēji stereotipiem viņa nav ne resna, ne drukna, bet gan sīka, trausla, un kāds varbūt pat teiktu – ar sliktu apetīti. Par pavāri viņa ir nostrādājusi vairāk nekā divdesmit gadus dažādos Burgundijas un Lotringas restorānos. Franču virtuvi pārzina tik perfekti, ka ēdiena nogaršošana gatavošanas procesā viņai nav nepieciešama: sāls un garšvielas vienmēr ir pievienotas precīzi nepieciešamajā daudzumā. Un vispār – kā saka pati Frensisa, nekas nav vienkāršāks par ēdiena gatavošanu!
Mana meita Sanita ar viņu iepazinās golfa klubā, kur divas dienas nedēļā restorānā aizvietoja savu draudzeni lietuvieti Tomu. Pēc īsas sarunas ar Frensisu atklājās, ka abas Kiprā it kā tikušās jau pirms sešiem gadiem, kad Sanita strādāja viesnīcas “Agapinor” bārā, bet Frensisa – virtuvē ēkas otrajā stāvā. Tolaik kopējām sarunām laika nav atlicis nemaz, toties tagad lietainajās dienās, kad golfa spēlētāji mājās zvilnēja savos šūpuļkrēslos, abas varēja izrunāties no sirds.
Atklājās, ka Frensisa joprojām aizraujas ar dažādu garšvielu pētīšanu un kolekcionēšanu, eksperimentēšanu ar dažādiem ēdieniem, kā arī pašas izdomātu recepšu krāšanu. Nupat jau sanāktu pabieza grāmata, tik vien kā pietrūkst meistarīga fotogrāfa, kas šos viņas pagatavotos ēdienus apetītlīgi nofotografētu. Vienu Frensisa it kā bija atradusi – izstāstījusi, ko un kā vēlas, un sapriecājusies, redzot, ka vīrietis ar prieku atbalsta viņas ideju. Turklāt fotogrāfs to paveica ļoti radoši, un process veiksmīgi ritēja līdz pat tai liktenīgajai dienai, kad vīrietis salielījās un citu pēc cita apēda četrus čili piparus. Izrādījās, ka viņa kuņģis kategoriski iebilst pret asiem ēdieniem. Iesāktais darbs pusceļā apstājās, un Frensisa to uztvēra kā zīmi no augšas: ja kaut kas nenotiek, tad tam tā arī ir jānotiek.
No malas skatoties, kā Frenisa gatavo ēdienu, šķiet – viņa rotaļājas: ar liegu vieglumu kustībās, ar prieku un dzīvu interesi sejā, reizēm kaut ko klusām dungojot, reizēm pati ar sevi un produktiem sarunājoties. Pastāv viedoklis, ka ilggadīgi veicot vienu un to pašu monotono darbu, cilvēks notrulinās, daudz ko paveic nedomājot, automātiski un instinktīvi. Šis teikums noteikti nav par Frensisu, jo viņa gatavojot atpūšas, bet vai tad atpūta var būt monotona?
Pirms Ziemassvētkiem, kad golfa klubs sāka gatavoties īpašnieku maiņai, izmainījās arī tā iekšējā kārtība, un klientiem uz laiku nācās samierināties tikai ar bufetes piedāvājumu. Bez aukstajiem un karstajiem dzērieniem tur bija iespējams pasūtīt vien četru veidu salātiņus, par kuru kvalitāti rūpēties bija uzaicināta Frensisa. Radošai pavārei tas bija ļoti garlaicīgs darbs, jo pēc klientu pieprasījuma salātu sastāvs ēdienkartē bija stingri noteikts. Nelielu prieku radīja mazo trauciņu noformējuma meklējumi, tomēr minētie ierobežojumi daudz neļāva izvērsties. Tāpēc golfa kluba īpašnieku domas par īpašu Ziemassvētku bufeti radīja priecīgu satraukumu – nu gan Frensisai būs, ko darīt!
Mazpamazām plānotais svētku bufetes sortiments izpletās līdz bagātīgām vakariņām, un visi saprata – ir jāsasteidz virtuves remonts, lai ēdienu gatavošanai var izmantot plītis. Tā kā virtuvē saimniekoja latviešu pāris, tika nolemts atrast puscūci ar visām ausīm un šņukuru, lēcas un zirņus, medu un riekstus. Frensisa staroja – nu atkal būs darba pilnas rokas! Salātu piedāvājums dubultosies, turklāt pēc viņas ieteikuma.
Bet Dagnis un Irma klusībā smīnēja: “Centies vai ne, Frensisa, tu nu gan mūs izdomā nepārspēsi! Ko gan spēj tāda smalka salātu graizītāja? No tās tavas franču virtuves tāda pustukša šķīvja bakstīšana vien sanāk, ne tā kā no latviešu gatavotā sātīgā ēdiena.”
Diemžēl virtuves remonts palika nesasteigts, jo Kiprā taču viss notiek “siga siga” (grieķu valodā – lēnām lēnām), tomēr tika izlemts, ka telpas daļā, kur atrodas plītis, darboties ir pietiekami ērti un droši un svētku mielastu varēs pagatavot. Dagnis ar Irmu gan pukstēja par šīm neērtībām, bet izredzes pēc nelielā pārtraukuma atkal tikt pie darba priecēja. Turklāt īpašnieki jau kādā saimniecībā bija sarunājuši “Christmas Pig” (angļu valodā – Ziemassvētku cūka), ko Dagnis kā galvenais pavārs bija laikus pasūtījis. Viņam galvā bija nobrieduši lieli plāni.
Tajā dienā pirms Ziemassvētkiem, kad kautķermeni, smuki iekārtotu mašīnas bagāžas nodalījumā, atveda uz golfa kluba restorānu, Frensisa tikko bija ieradusies darbā. Starojošās gaidās viņa, šķiet, plivinājās kādu krietnu gabaliņu virs zemes. Tērpusies baltā, īsā pusvilnas auduma kleitiņā viņa ar savu vieglumu lika domāt par sniegu, pārslām un gaismu. Trauslā pavāre it kā pacēlās pāri Dagņa ironiskajiem smīniem un šķita, ka pat nedzird viegli iereibušās Irmas dzēlienus. Tie abi, tērpušies virtuves darbiem atvēlētajos garajos priekšautos, neko daudz nebija pucējušies, tāpat jau pie svētku galda netiks, ja nu vienīgi pašās beigās. Turpretim Frensisa savai darba uniformai bija izvēlējusies salātzaļu koķetu priekšautiņu un uzročus līdz pat elkoņiem. Komplektā ar balto kleitiņu tie izskatījās nevainojami un pat šarmanti.
Tagad veltīgi taujāt, tieši kas izraisīja neprātīgo domu – palūgt Frensisai kaut ko atnest no auto bagāžnieka, piemēram – iepirkumu maisiņu ar tomātiem… Varbūt pie vainas bija fakts, ka kautķermenis joprojām atradās mašīnā. Varbūt Dagnis, kurš viens pats negribēja stiept lielo smagumu uz virtuvi. Tikpat labi vainot varētu arī Irmu, jo tieši viņa izteicās, ka Frensisa pārāk dižojas, ka par augstprātību vienmēr nākas samaksāt. Jebkurā gadījumā tas, kurš to izdomāja, cerēja uz pamatīgu izbīļa scēnu. Oficiantes zināja teikt, ka Dagnis ar Irmu esot pat saderējuši par iespējamo Frensisas reakciju: francūziete kļūs mēma, nobālēs un varbūt pat zaudēs samaņu vai arī – spiegs, kliegs un lamāsies.
Te nu jāpiebilst, ka skatu, kas atklājās auto bagāžniekā, bija novērtējis tikai Dagnis. Irmas iztēle pamatojās uz dažiem no vīra dzirdētiem kolorītiem teikumiem un, nelielā skurbuma rosināta, uzbūra dramatiski asiņainu ainu. Tieši tik šausmīgu, lai pārbiedētu smalko francūzieti.
Interesanti tikai, ka neviens pat nebija iedomājies, ka viss varētu noritēt pavisam citādāk… Kā nekā šajā gadījumā darīšana ir ar īstenu francūzieti.
Būdama labā omā, Frensisa bez vārda runas izspurdza no virtuves, lai izlīdzētu simpātiskajam pavāram. Turklāt no tiem tomātiem, kas jāatnes, gan jau daļa paredzēta viņas salātiem.
Dagnis, pārliecināts, ka Frensisa atteiksies izlīdzēt, jo tas tomēr nav viņas pienākums, pat apmulsa no tik ātras reakcijas. Nometis priekšautu, viņš steidzās pakaļ francūzietei – pirmo iespaidu taču nedrīkst nokavēt! Aiz viņa, latviski saukdama: “Pagaidiet mani!” – no virtuves izsteidzās arī Irma.
Frensisa, joprojām starodama gaisīgajā noskaņā, sekotājus pat nemanīja. Piesteigusies pie baltā “Volkswagen”, viņa veikli pacēla bagāžnieka vāku.
Tā kā Dagnis ar savām garajām kājām bija sievieti panācis, viņš varēja apzvērēt – Frensisas sejā ne mirkli nepavīdēja izbīlis vai šausmas. Tikai pierē iezīmējās viegla pārsteiguma grumbas, kas šajā situācijā bija tik pašsaprotamas. Jau pēc īsa mirkļa tās izlīdzināja patiesa sajūsma.
– Ak, kāds simpātisks cūkas šņukuriņš! Tīri vai sabučot gribas, – Frensisa līksmi izsaucās. – Tik fotogēnisks! Un labi, ka galva vienā gabalā, varēs taisīt selfijus uz zirņu vai grūbu fona.
Vēlāk Dagnis atzinās, ka šajā brīdī skaļi iesmējies, tikai francūziete, aizrāvusies ar kulinārā materiāla izpēti, nepievērsa viņam pat mazāko uzmanību.
– Un kāda iespaidīga pleca karbonāde! – Frensisa pieliecās un iebakstīja ar pirkstu cūkas ķermenim. – Grilēsim tevi vai cepsim uz restēm? Tak ne jau sautēsim… Tam noderēs pleca gabals ar kaulu, – viņa skaļi sarunājās ar svētku mielasta izejmateriālu vai pati ar sevi. – Ah, kāds sulīgs šķiņķītis! Un labi barots, īsteni biezs sānu gabals. Lielisks kumoss cepšanai krāsnī! Vai varbūt tevi pagatavot ar rozā pipariem?
Dagnis jau vēra muti, lai Frensisai atgādinātu, ka viņas “kulinārajam lauciņam” ir cita “arēna”, cūku lai nu atstāj viņa pārziņā, bet tad pārdomāja – interesanti, ar ko tas viss beigsies…
– “Minute steaks!” Angļi kā traki uz šo ātri pagatavojamo steiku. Vienkārši lielisks! – Frensisa izglāstīja cūkas sānu un nošmakstināja lūpas. – Un fileja! Vai kāds vispār zina, ka tā ir vismaigākā cūkas gaļa? Ar dārzeņiem un āboliem tevi vai varbūt – ar sinepēm? Apelsīnu mērcē vai saldā krējuma-sēņu mērcē? Varbūt filejas medaljonus bekonā? Cepsim vokpannā vai tāpat uz parastās pannas?
Brīdi aizdomājusies, joprojām it kā nemanot Dagni un Irmu, Frensisa aizrautīgi turpināja:
– Lai gan – es jau redzu sulīgu bekonu! Lūk, to liksim uz pannas! Protams, varētu uztaisīt bekona ruletes un kabatiņas ar dažādiem pildījumiem.
Dagnis attapās, ka arī pats ir ietekmējies no Frensisas aizrautības un līdz ar viņu prāto – ar kādiem pildījumiem labāk tās kabatiņas.
– Mmmm… Un kādas maigas un sulīgas ribiņas… Medus marinādē vai laima un ķimeņu marinādē? Sezama marinādē vai majonēzē? – Frensisa it kā izgaršoja pašas teikto un jautājoši paskatījās uz Dagni. – Un šie stilbiņi! Kādi skaisti stilbiņi! Pildīti, kraukšķīgi vai varbūt vienu ielikt alus marinādē? Latvieši gan jau gribēs galertus taisīt… Un ribiņas ar skābiem kāpostiem…
– Gribēs gan, – Dagnis pārsteigts atbildēja. Ko tāda “salātu” francūziete var zināt par latviešu virtuvi? Vai tad viņai sirdī nav tikai franču delikateses?
– Sirds! Bet kur tad subprodukti? – viņš pēkšņi attapās un satraukts pieliecās blakus Frensisai. – Kur aknas, sirds un mēle? Zarnas ir? Asinsdesas būs, no kā iztaisīt?
Viens otram bakstīdami ar elkoņiem, viņi steidzīgi pārmeklēja mašīnas bagāžas nodalījumu. Frensisa pirmā pamanīja stūrī nolikto aukstumsomu – ir!
Atrāvusi vaļā vāku, viņa atviegloti nopūtās un iebāza roku somas dziļumos. Dagnis jautājoši paskatījās uz viņu:
– Zarnas ir?
– Skaties pats, – Frensisa īsi atbildēja, izcēla somu no mašīnas un sparīgi nolika tieši pie Irmas purngaliem.
– Ei, es esmu kļuvusi neredzama? – šajā brīdī aizvainota izsaucās Irma. Pārņemts ar Frensisas vērošanu, Dagnis pilnībā bija aizmirsis sievas klātbūtni. Iespējams, viņa pēkšņi sajutās atstumta, tomēr vai gan tas kādu šobrīd uztrauca?
