Nepievērsusi viņiem nekādu uzmanību, Frensisa atkal noliecās pār bagāžnieku, pieķērās cūkas pakaļkājām un sāka tās stīvēt pāri malai:
– Nesam ātrāk uz virtuvi. Nav laika, daudz darba. Tie mani tomāti var pagaidīt.
– Kā tu domā to… – Dagnis apmulsis iesāka teikumu, bet tad attapa, ka vārdi te ir lieki. Viņš taču nevar pieļaut, ka trauslā francūziete, tērpusies baltā kleitā ar koķetu priekšautiņu, tagad staipītu asiņainu cūkas kautķermeni! Vai viņa to vispār spētu pacelt? Pēc Frensisas sparīgās rīcības gan varēja spriest – augumā sīkajai pavārei griba ir tik liela, ka šo ap četrdesmit kilogramus smago puscūci viņa patiešām uzveltu plecos, turklāt ne mirkli neaizdomājoties par savu balto kleitu.
Saspļāvis plaukstās, Dagnis pastūma Frensisu malā:
– Pagaidi, es pats! – izriesis krūtis, viņš apņēmīgi paziņoja. Sakoncentrējies uz svarīgo nešļavu, viņš uzstīvēja paprāvo puscūci uz muguras un, zem ievērojamā svara salīcis, sīkiem solīšiem devās uz virtuvi. Sen tādi smagumi nebija cilāti. “Ka tik nu viss beigtos labi…” Dagnis atcerējās savas apspīlētās bikses.
Tieši tobrīd pa durvīm iznāca jauniņā oficiante.
– Tereze, pieturi durvis! – uzsauca Dagnis, bet meitene, ciešāk ieskatījusies pavāra nešļavā, pēkšņi ar vienu roku saķēra vēderu, otru aizšāva priekšā mutei un žigli iesteidzās atpakaļ.
– Ta nu gan, – Dagnis vēl paspēja nopukoties, pirms no straujā pagrieziena puspavērtajās durvīs šauro bikšu diegi neizturēja un padevās ar dramatisku tirkšķi.
Labi, ka blakus bija Frensisa, kura ne tikai nekomentēja notikušo, bet arī paglāba no iespiešanas durvīs fotogēnisko cūkas šņukuru. Irma, kurai pienācās būt blakus gan priekos, gan bēdās, vēl joprojām stāvēja pagalma vidū un truli skatījās aukstumsomā.
– Kas mums vēl šodien palicis neizdarīts? – īsi pirms pusnakts, kopīgi pildot asinsdesas, Frensisa jautāja Dagnim. Irma, kurai, kā minēts līgumā, vajadzēja pildīt pavāra palīga darbu, bija vienatnē iztukšojusi vēl vienu vīna pudeli un ielīdusi mašīnā, kur, neviena netraucēta, izgulēja savu dziļo aizvainojumu.
– Tavi salāti, – klusi nopūties, pasmaidīja Dagnis.
– Tos es sagatavošu rīt no rīta, – atbildēja Frensisa. Viņa jau bija izlēmusi – līdzko pavārs aizbrauks, viņa netraucēti sagatavos salātu mērces un marinādes, padomās par interesantiem noformējumiem… Frensisa no pieredzes zināja, ka tieši naktīs rodas visnegaidītākās domas un vispārdrošākie risinājumi. Gan jau viņa izdomās, ar ko rīt pārsteigt Dagni.
Šīsdienas notikumi sīkajām zobgalībām bija darījuši galu, to vietā liekot apjaust ne tikai drauga plecu, bet arī profesionālu atbalstu. Atklājās, ka abi pavāri pat ļoti labi spēj sadarboties, lai gan sākumā Frensisa ar aizdomām vēroja Dagņa darbošanos – kā nekā ēst gatavošanā tāpat kā mākslā katram meistaram savs rokraksts…
Tomēr redzētais izrādījās labi saprotams un zināms, un Frensisa droši piedāvājās Dagnim palīdzēt. Pavārs gan sākumā tā kā drusku šaubījās, tomēr fakts, ka Irma viņu pametusi pašā izšķirošākajā brīdī, lika pieņemt francūzietes piedāvāto palīdzību. Sadalījuši pienākumus, abi raiti ķērās pie darba.
Dienas beigās Dagnis atzina, ka ir ļoti apmierināts ar rezultātu un apsver domu Irmu atbrīvot no visiem līdzšinējiem pienākumiem: pārāk bieži viņa skalinot golfa kluba restorāna pudeles, ka tik reiz tā netikuma dēļ nesanāk nepatikšanas. Ja Frensisa piekristu nākt viņas vietā, abi pavāri, mērķtiecīgi virzoties uz priekšu, ar laiku varētu atvērt paši savu kopīgo restorānu – ar noteiktām franču un latviešu ēdienu dienām…
Frensisa ar interesi ieklausījās Dagņa uzburtajā nākotnes vīzijā – tā tik ļoti sasaucās ar viņas pašas sapni… Protams, tas gan vairs nebūtu tikai viņas iecerētais franču restorāns ar greznu un šarmantu iekārtojumu, tomēr arī latviešu pavāra idejas fascinēja. Doma par omulīgu mājīgumu jau tagad lika sajust tīkamu siltumu. Turklāt, kā pierādīja šis vakars, viņa ar Dagni spētu labi saprasties.
Tiesa, vēl gan bija jānoskaidro, ko par to visu teiks Irma, kura, pašai nezinot, jau bija izslēgta no kopīgajiem nākotnes plāniem… Dagnis gan solījās ar to viegli tikt galā, jo konflikts esot sācies jau sen un šodien nobriedis līdz pēdējai pilei. Tā turpināt viņš vairs nevarot atļauties. Vienīgi – Frensisa jau savā dzīvē bija pārliecinājusies, ka uz cita nelaimes savu laimi tāpat neuzcelt. Vai tad šī reize būs citādāka?
Vēlāk, kad pavārs jau bija atvadījies un Frensisa virtuvē palikusi viena, viņa beidzot pievērsās saviem salātiem. Priecīgo satraukumu par iespējamo kopīgo restorānu pamazām pārņēma domas par darāmo darbu. Rokas raiti kustējās labi ierastajos ritmos, smaržas sasaucās ar garšām, un Frensisai atkal gribējās dziedāt. Cik tomēr labi ir tā vienatnē – netraucēti darboties savā virtuvē, nebaidīties kļūt smieklīgai, skaļi sarunājoties pašai ar sevi un ar garšvielām… Tad viss ir tik vienkārši – nav jādomā ne par šarmanti omulīgu restorāniņu ar skatu uz jūru, ne par simpātiskā latvieša dzirkstošajām acīm un vēl mazāk par viņa sievas dzēlībām, bez kurām gan jau neizpaliks nākamajā dienā. Varbūt labāk, lai viss rit jau ierastajās sliedēs?
“Tikai nesakiet, ka…”
Uz ielas visbiežāk es tieku sveicināta angļu valodā. Šim sveicienam daudz variantu nav: “Hello! Hi! Good morning!” Vai vienkārši: “Mo’ning!” Tam parasti seko kāds jautājums par atrašanās vietu vai meklējamu objektu. Jau esmu pieradusi, ka tūristi visai bieži skatās papīra formāta kartē un jūtas apmaldījušies, jo šķērsielu skaits neatbilst reālajam. Daudziem vilšanos sagādā arī “Google maps”, īpaši atrodoties pie lielām teritorijām, ieeja kurās atrodas diezgan tālu no sākuma punkta.
Pēdējā laikā gan arvien biežāk mani uzrunā krievu tūristi, un, lai cik tas liktos dīvaini, reti kurš sarunu uzsāk ar sveicienu. Prātā palikuši četri spilgtākie dialogi, kas sākās ar teikumu: “Tikai nesakiet, ka…”
* * *
Tūrisma sezonā Pafosas promenādē diena iesākas vēlu un turpinās līdz pat vēlai nakts stundai. Īpaši tas raksturīgs karstajiem vasaras mēnešiem, kad rīta pusē tur sastopami tikai nedaudzi tūristi. Par tiem droši var apgalvot – dzīvo pēc principa: rīta stundai zelts mutē. Tie, kuri iznākuši iepazīt pilsētu, lēnā solī paiet garām vēl neatvērtajiem veikaliņiem un kafejnīcām, nesteidzīgi fotografējas uz jūras, palmu un kuģīšu fona vai arī dodas iespaidu meklējumos dziļāk pilsētā. Maz ir tādu, kas jau iztērējuši svaigos spēkus un piesēduši uz soliņiem, pirms vēl saule pakāpusies zenītā. Lai arī rimta un lēna, apkārt tomēr jūtama kustība.
Tāpēc guļošais vīrietis uz vēsā akmens soliņa pašā jūras malā šķita neiederīgs rāmajā un it kā sakārtotajā rīta stundas ainavā. Pirmajā brīdī iedomājos – šis cilvēks gan it ērti atslābinājis visus locekļus, lai pilnīgāk uzņemtu saules, jūras un kosmosa enerģiju… Kāds, kurš aizraujas ar jogu, varbūt teiktu – atvēris visas čakras, jo vīrietis gulēja uz muguras, plati atpletis rokas un tālu izstiepis garās kājas. Tiesa, sesto un septīto čakru viņš bija aizsedzis ar sombrero, un tieši tas lika aizdomāties: bet ja nu tam cilvēkam ir kļuvis slikti? Vai kāds uzdrošināsies pacelt cepures malas un palūkoties, vai vīrietis vispār elpo? Gulēšana uz pusmetru plata akmens sola pie pilnas apziņas nevar būt diez ko ērta.
Tobrīd guļošo onkuli pamanīja arī mani mazdēli, un acīgais Saša nekavējoties secināja:
– Onkulim izlijis ūdens!
Te es arī varētu pielikt stāstam punktu, jo šis teikums pasaka visu būtisko – arī pa gabalu nepamanīto. Pie soliņa apgāzusies tukša degvīna pudele, vēl neizžuvis mitrs plankums uz kapri Amerikas karoga krāsās, ar kaut ko brūnu nolaistīta ASV Brīvības statuja uz baltā bezroku krekliņa krūšu rajonā… Viss liecināja – kāds Amerikas fanāts tā nosvinējis ASV Neatkarības dienu, ka līdz mīkstai viesnīcas gultai nemaz nav ticis.
Šī atziņa vēl vairāk pastiprināja nelāgās aizdomas par gulošā veselības stāvokli. Jau spēru soli uz vīrieša pusi, kad viena viņa roka atdzīvojās un saraustītām kustībām taustījās pa netīro bruģi. Sajutuši vēso pudeles stiklu, pirksti alkatīgi sakļāvās ap pudeles kakliņu un pacēla to līdz sombrero platajām malām. Tālāk nokļūt kaut kas acīmredzot traucēja – vai nu tā bija cepure, kas aizsedza čakras un muti, vai arī līdzsvara un koordinācijas trūkums.
Tad sakustējās arī otra roka un atbrīvoja seju no nevēlamā traucēkļa. Beidzot pudeles kakliņš brīvi varēja piekļauties lūpām, tikai – vairāk par pāris pilieniem veldzei tas nespēja sniegt.
– Viņam vajag iedot padzerties! – smalkā balstiņā mani pamācīja otrs mazdēls un sniedzās pēc somas, kas atradās bērnu ratiņu apakšā.
– Pagaidi, pagaidi, – pusbalsī apsaucu bērnu, negribēdama pievērst mums gulošā uzmanību.
Taču vīrietis, laikam jau saklausījis ko pazīstamu manos teiktajos vārdos, pacēla galvu un puspavērtām acīm palūkojās apkārt. Manīju, kā viņa skatiens pārslīd jūrai, palmām, ielas kafejnīcu virknei, iedegušajām tūristu sejām un apstājas pie mums.
– Tikai nesakiet, ka te nav Bahamas! – vīrietis krieviski izsaucās. – Vai vismaz Kaimanu salas…
Redzēju, kā viņa skatiens cerīgi pievēršas manai sejai. Domādama, kādiem vārdiem viņam labāk pasniegt īstenību, klusējot pagrozīju galvu.
– Un te nav pat Maiami? – vīrietis turpināja minēt.
Es piešķīru sejai skumju izteiksmi, nu jau tik tikko valdīdama smaidu.
– Varbūt es esmu… Džeksonvilā vai Džordžijā? – vīrietis nerimās minēt. – Arī tās ir labas vietas, kur pamosties.
– Nu pasakiet taču man kaut ko labu! – viņš diedelēja. – Šī taču ir Ņūorleāna, vai ne?
– Diemžēl nē. Jūs atrodaties Pa… – izlēmu pārtraukt šo sapņošanu, bet vīrietis, teatrāli aizspiedis ausis, pārtrauca mani pusvārdā.
– Tikai nesakiet, ka es esmu Kiprā! – viņš izsaucās. – Es nespēju vēl vienu rītu pamosties Kiprā! Un kaut arī tā būtu pašas Afrodītes dzimšanas vieta, tā tomēr nav Bahamas.
Klusējot paraustīju plecus, jo – ko gan es tur varēju izmainīt. Tā kā puikas jau steidzās uz priekšu, īsi novēlēju vīrietim patīkamu atpūtu, pamāju ardievas un smaidīdama devos tālāk
