(Turpinās no 19.augusta)
Atkal satraukums, atkal bailes, ka esmu ne tur aizvesta ar nolūku.
Tomēr palestīnieši paši sāk iztaujāt garāmgājējus, līdz beidzot kāds arī zina pateikt īsto vietu. Vēl pusstundas brauciens, un beidzot atvieglojums – Vilnis un Aivars jau gaida pie viesnīcas. Puišiem mašīnā pateicos ar “Laimas” šokolādi, kuru viņi gan nez kāpēc baidās ēst, tomēr labprāt apmainās ar tālruņa numuriem un izsaka vēlēšanos satikties vēlreiz.
Diena skaisti vasarīga, nervi atslābst, jo vispirms aizejam līdz jūrai. Pēc manu piedzīvojumu noklausīšanās, arī puiši nobijušies – kas nu būs? Īstas skaidrības par darbu arī viņiem pagaidām nav, tāpēc bažas aug augumā.
Tomēr nu ir priekšstats par satiksmi, attālumiem starp pilsētām un virzieniem. Atstāju viņiem savu adresi, un vienojamies regulāri sazvanīties.
Pēcpusdiena pienāk ātri, un man jāatgriežas savā “ellē”. Savādi, bet taksometra šoferis atkal neprot atrast man vajadzīgo adresi.
Kad beidzot tur nonākam, mani jau gaida. Vienā mirklī ap mani saskrien visas meitenes, taujādamas: kur biji, ko darīji? Visi esot pārbijušies – te tā nedrīkstot rīkoties!
Šajā bariņā izrādās arī viena krievu meitene no Latvijas Ļena, kurai, kā saprotu, pieteikts mani pieskatīt. Mums četratā esot jādodas pie šefa uz mājām.
Nobijos atkal – mazums, kas būs tālāk.
Tomēr bažas izrādās veltas – uzņemtas tiekam kā īpašas viešņas.
Teo sieva – jauna un laipna ukrainiete. Kopā ar viņu – vēl viena sieviete no Latvijas, kāda no šefam piederīgo bāru pārvaldniecēm un laikam jau ģimenes draudzene. Vispirms tiek izrunātas visas pabā radušās problēmas, tajā skaitā arī manējā. Izskatās, ka Teo no tiesas pārdzīvo visu notikušo un cenšas būt ļoti saprotošs un pretimnākošs. Negribot es ar tiem večiem krāmēties, neviens taču mani uz to nespiedīšot. Bet kādas pabā esot izaugsmes iespējas! Tur nākot tāda peļņa!
Šīs runas gan mani neiespaido, jo jau zinu – šīm meičām slikta slava. Daļa vietējo viņas ienīst, un tāpēc prostitūtas bieži ir vardarbību upuri.
Tad šefs man piedāvā iespēju strādāt kādā no viņa labākajiem pabiem – mazgāt traukus un darboties virtuvē. Tiesa, alga, ko viņš man piedāvā, vairs ne tuvu nelīdzinās tai, ko iepriekš solīja firma, tomēr, labvēlīgās attieksmes iedrošināta, piekrītu – tāpat cita varianta pašlaik nav.
Kamēr braucam atpakaļ uz apmešanās vietu, lauzu galvu par to, kāpēc man atkal maina apstākļus, no vienas vietas uz otru? Lai tēlotu labvēlību, lai iemidzinātu manu modrību vai – lai slēptu savus darījumus un bailes?
Tad izrādās, ka man nav nekā atbilstoša, ko vilkt mugurā. Citu meiteņu drēbes atsakos vilkt, jo nevēlos izskatīties vulgāra. Tad jau labāk kā pelēka pele!
Arī šis krogs atstāj nomācošu iespaidu, laikam jau tāpēc, ka īstā nakts dzīve vēl nav sākusies – kaut kur iekšpusē blāva gaisma, zālē krēsla un tumšas mēbeles. Mans darbs – virtuvē kopā ar kādu ukrainieti, kura te jau iedzīvojusies un uzreiz sāk mani mācīt, kā servēt dzērienus, ar kādām uzkodām jāpasniedz alus, ar kādām – vīns un brendijs. Kad ap deviņiem vakarā ierodas pirmais klients, kāda meitene man saka: “Es iešu ar viņu parunāties, bet tu skaties, kā tas jādara. Ja nu pārdomā…”
Redzu, kā apaļīgs grieķis pasūta dzeramo sev un meitenei, uzsāk sarunu. Virtuvē darba maz, tāpēc ir laiks viņus pavērot. Meitene flirtē, vīrieša sejā parādās plats smaids.
Pēc laiciņa pie viena no galdiņiem apsēžas visai ietekmīgas personas – Teo ar sievu, imigrācijas departamenta pārstāvis, ar kuru jau paspēju iepazīties, un vēl kāds no pilsētas vadošajām aprindām. Tad redzu, kā ierodas paba šoferis, kā vēlāk noskaidrojas – arī suteners. Lēnīgs un jautrs vīrietis, kas nu arī ieņem novērotāja pozīcijas.
Gaisotne krodziņā joprojām rādās mierīga un patīkama. Kavēdamas laiku, meitenes bariņā uzsāk dejot un aicina piebiedroties arī mani. Atkal noslēpjos virtuvē.
Ap pusnakti krogā ir jau ap divdesmit klientu, daļu no tiem izklaidē meitenes. Man liek nomainīt tukšās pudeles pret pilnām, iztīrīt pelnutraukus un pieņemt pasūtījumus. Ātri to paveikusi, neielaižoties sarunās, atgriežos virtuvē.
Pulksteņa rādītāji šķiet apstājušies.
Beidzot apmēram 4.00 apsargs ved mūs uz dzīvokļiem. Kāda meitene – Katerīna – izsaka vēlmi nakšņot pie draudzenes, bet viņai tas skarbi tiek noliegts.
Sapulcējamies priekštelpā, tā te pieņemts. Miegs nenāk, noguruma nav, tikai iekšējs saspringums. Kāda no meitenēm atnes tēju. Joprojām baidos, ka man neiemāna miegazāles, tāpēc atsakos. Nu viņa uzbāžas vēl vairāk, līdz beidzot glāzi paņemu. Sajūtot rokās silto dzērienu, slāpst vēl vairāk. Jau trešo dienu nemazgājusies, tikai nomainījusi drēbes, jūtos katastrofāli. Savākusi visas svarīgākās lietas somā zem spilvena, mēģinu atpūsties.
Savā pirmajā darba dienā esmu nopelnījusi 3 liras par dzērienu pasniegšanu un 2 liras dzeramnaudā. Saprotu, ka rīt atkal braukšu uz Larnaku un domāšu, ko darīt tālāk. No meitenēm uzzinu, ka ērti braukt ar travel expres.
23.novembris, pirmdiena
Uz pāris stundām ir izdevies iemigt. Septiņos uztrūkstos un atkal lavos pa durvīm laukā. Labi, ka neesmu ieslēgta!
Kad kādam vīrietim uz ielas jautāju, kā atrast travel expres, “Poso kani?”, viņš ne tikai izskaidro, kā to izsaukt, bet arī pats piezvana un piesaka maršrutu. Stāvu autoostā un gaidu. Kaitina apkārtējo vīriešu uzmanība, kaitina un baida. Par laimi, pēc divdesmit minūtēm, skaļi taurēdams, piebrauc zils autobusiņš.
Ap 9.00 jau esmu Larnakā. Iespējams, tas ir jūras tuvums, kas nomierina, bet – šeit jūtos labi. Trijatā aizejam uz jūrmalu. Tad staigājam pa viesnīcām, interesējamies par darba iespējām un dzīvošanu. Saprotu, ka tās angļu valodas zināšanas, ko esmu ieguvusi skolā, šeit maz palīdz. Liela daļa grieķu runā tikai savā valodā.
Pēcpusdienā jau patstāvīgi izsaucu travel expres un braucu uz darbu. Tā kā man tika pieteikts nekur nedoties (lai gan – ko es visu dienu tur sadarītu?), saprotu, ka mani sagaida brāziens un nerunīgas meitenes – šoreiz pavisam nedraudzīgas. Vien nokomandē, kā man saģērbties, un atgādina nepiemirst uzkrāsoties – pabā visām jāizskatās labi. Vai gan jau tāpat, nekrāsojusies, neizskatos labi?
Par laimi, tobrīd atgriežas Katerīna – tā meitene, kura lūdza atļauju palikt pie draudzenes un kurai tas netika atļauts… Visa uzmanība nu tiek viņai. Tad arī uzzinu, ka „draudzene” šajā gadījumā bija klients, kas par pakalpojumiem maksāja pašai Katerīnai, nevis – caur suteneru, un ka viņai par šo pārkāpumu nāksies šķirties no paprāviem algas procentiem. Tas izskaidroja arī visu neveselīgo interesi par to, kur dienu esmu pavadījusi es…
Tobrīd Katerīna izskatījās briesmīgi – zem acīm melni riņķi, pelēka sejas krāsa, savēlušies mati. Tā laikam izskatās narkomāni… Uz meiteņu jautājumiem viņa neatbildēja.
Kad vēlāk redzēju viņu guļam gultā, jautāju vai nevaru kā palīdzēt. Viņa atčukstēja: „Vari! Laidies prom, ko kājas nes!”
Jau biju sapratusi, ka te meitenes cita citu neaizstāv vai nu tāpēc, ka atkarīgas no šefa, vai arī tādēļ, ka par šādu rīcību tiek bargi sodītas. Paklausoties viņu stāstus, kurus nu dzirdu citu pēc cita, saprotu – viņas ir pilnīgi atkarīgas no šiem apstākļiem.
Rumāniete Ella: klusa, bikla un liktenim paļāvīga sieviete, 25 gadi, mājās mazs dēliņš. Pirms pieciem mēnešiem atbraukusi uz Kipru ar domu strādāt restorānā, bet – nonākusi šeit. Šefs gan solījis pēc diviem mēnešiem nokārtot vīzas jautājumu, bet vēl neko šajā labā nav darījis. Nu viņam ērti teikt: tu esi atkarīga no manis, pretējā gadījumā – milzīgs naudas sods, cietumsods vai deportācija. Savukārt par paklausību apsolījis pēc gada nokārtot lētu vīzu un iespēju aizbraukt mājās. Mēģinu Ellu pārliecināt, ka es nu gan tam neticētu, bet viņa sāk raudāt un solās noslīcināties…
Atkal tiek izsaukts taksis un visas mūs aizved uz darbu.
Krogā pirmais darbs – pēc vakarnakts uzdzīves sakopt bāru.
Visvairāk laika aizņem papīra salvešu savākšana. Tās iepriekšējā naktī izmētāja dejojošās meitenes. Viņas meta salvetes klientiem un tie – viņām atpakaļ. Tā it kā esot cieņas un simpātiju izrādīšana.
Šovakar apmeklētāju daudz, bet man tāpat īsti darba nav. Pie sava galdiņa mani pasauc imigrācijas departamenta pārstāvis un uzsauc man dzērienu. Pielieku glāzi pie lūpām, bet neuzdrošinos dzert. Jūtu, kā pārējās meitenes greizi skatās uz manu pusi. Tad viņš sāk mani iztaujāt: kā patīk Kiprā, kā patīk darbs pabā? Atbildu godīgi, ka nepatīk. Viņš piedāvā atrast citu darbu, bet baidos uzreiz ko bilst, jo īsti nesaprotu, kas aiz šī piedāvājuma slēpjas.
Laikam jau tas, ka esmu uzkavējusies viņa sabiedrībā, iedarbojies arī uz citiem – nākamajās stundās saņemu vairāku vīriešu pusčukstus izteiktus, apšaubāmus piedāvājumus atrast man labāku darbu: savā veikalā, savā restorānā, viesnīcā utt. Pēc dažādiem visai jaukiem solījumiem neiztrūkstoši seko brīdinājums par to nevienam neteikt…
Kad vēlāk meitenēm jautāju – kas ir šie vīrieši un kāpēc tādas laipnības, saņemu paskaidrojumu: visai oficiālas un naudīgas personas, kurām ir samērā liela teikšana pilsētā.
No virtuves vēroju, kā kāda meitene apsēžas pie klienta galdiņa, iedzer, sarunājas, flirtē, ļaujas visai intīmiem pieskārieniem.
Šo manu lūrēšanu pamanījis šefs. Nu, ienācis pie manis, mierina – man TAS nebūšot jādara. Tā meitene pati to izvēlējusies, jo viņa zina – par vakaru labi samaksās. Tā vietā viņš man iesaka atslābināties – iedzert, padejot. Atbildu, ka nedzeru un nedejoju, bet viņš tam, protams, nenotic. Iespējams, ar šiem vārdiem es viņu pat aizkaitinu, jo seko strikts norādījums: te strādājot, IR jāiedzer – tas pieder pie noteikumiem! Un arī jāsmēķē – arī tas pieder pie lietas! Cigaretes meitenēm pabā tiek izsniegtas par brīvu – divas paciņas dienā.
Bet es nesmēķēju, dzeru ūdeni, noslauku galdus, mazgāju tos nedaudzos traukus, nomainu pelnutraukus un metu līkumu galdiņiem, pie kuriem sēž stipri iedzēruši vīrieši.
Tomēr arī virtuvē man neizdodas noslēpties – tur mani atrod meitenes un, spiežot rokā kokteiļa glāzi, mudina iedzert un atslābināties: neesot nemaz tik traki, cik es iztēlojoties. Lai nākot bariņā padejot – starp apmeklētājiem esot naudīgi veči. Ja kāds mani izvēlēšoties naktij, es ļoti labi nopelnīšot.
No dusmām, ka pat meitenes mani velk iekšā šajā zaņķī, krieviski pasaku visu, ko domāju. Jau pēc brīža tas ir atstāstīts šefam.
Teo, protams, tūlīt klāt un sāk mani audzināt: cik es esot liela muļķe, ka negribot lielāku naudu, dāvanas un izklaides.
Kad joprojām spītīgi turos pretim, viņš liek man saprast – tā tas nepalikšot. Viņš man varot sataisīt tādus sūdus, ka es ne prom aiziešot, ne lielāku algu dabūšot. Par grašiem arī strādāšot.
(Turpmāk – vēl)
