Kāds Auroras paziņa mums teica, ka, lēnā garā un atpūzdamies braucot, pa divām dienām Veronu varot sasniegt. Aurora patiešām nesteidzās. Mēs daudzviet apstājāmies un fotografējāmies, viņa smējās un šim ceļojumam par godu ļoti kāroja iedzert šampanieti, tāpēc pirmajā dienā tālāk par Grieķijas robežu netikām. Pastrīdējāmies, vai ērtāk tomēr nebūtu ar prāmi pārcelties uz Itāliju un tad turpināt virzīties uz ziemeļiem, uz Veronu. Aurora pastāvēja uz to, ka brauks ar mašīnu.
Līdz Veronai mēs nokļuvām tikai trešās dienas vakarā, tomēr satikt pusmāsu Aurora nesteidzās. Bija skaidri redzams, ka viņa vēlas paildzināt šos saskaņas un prieka pilnos brīžus, kādi mūsu starpā līdz šim bija reta parādība. Tāpēc viņa izlēma vēl vienu nakti pavadīt viesnīcā un Telliju satikt no rīta.
Ar dabisko prieka sajūtu Aurorai tomēr nepietika. Iegādājusies vēl divas pudeles šampanieša, viņa izgāja uz viesnīcas terases un jautrā kompānijā turpināja svinēt savu laimes sajūtu līdz pat rītam.
Bieži domāju: nebūtu es juties tik noguris, nebūtu iemidzis pie televizora, bet kopā ar sievu dejojis, dzēris un smējis, varbūt nākamā diena mums abiem neizvērstos tik liktenīga. Varbūt tad viņa ātrāk būtu devusies pie miera, un rīta stundas sliktā pašsajūta nemocītu tik ļoti.
Tomēr ieilgušajos nakts priekos manis blakus nebija, tāpēc Auroras pamošanos pavadīja galvassāpes un kašķīgs noskaņojums. Tas izraisīja pirmo strīdu šajās laimes pilnajās dienās. Par iemeslu tam kalpoja manas bažas par Auroras spējām vadīt auto, uz ko viņa reaģēja ar skaļām dusmām un niknu apgalvojumu: galva viņai esot absolūti skaidra!
Es kā parasti apklusu sievas dusmu priekšā un klusēju līdz pat tam brīdim, kad abi iesēdāmies mašīnā. Redzēju, cik ļoti Aurorai drebēja rokas, bet ieliet jaunu eļļas porciju dusmu liesmās neuzdrīkstējos. Viņa nespēja iedarbināt mašīnu, tāpēc es pieliecos, lai palīdzētu atslēgu ievietot robā. Laikam jau Aurora šo žestu pārprata, jo sāpīgi iebelza man ar elkoni pa deniņiem.
Kādu laiku sēdēju pieliecies un saķēris galvu rokās – tā mazāk smeldza sasistā vieta, kā arī aizvainojums par sievas netaisno rīcību. Policisti nenoticēja, bet tieši šī iemesla pēc es neredzēju un nepratu izskaidrot, kas notika uz viadukta. Visdrīzāk tā tomēr bija Auroras vaina, tā vismaz teica aculiecinieki… Viss, ko atceros – apdullinošs troksnis, mašīnai atsitoties pret betona apmali, tad vēl viens blīkšķis un vēl… Tālāk bija tikai klusums, melna tumsa un salkanā asins smaka nāsīs…
Es pie samaņas nācu tikai trešajā dienā. Tad arī uzzināju, ka Auroras vairs nav. Šo skumjo vēsti man saudzīgi pasniedza Tellija, kuru es sākumā noturēju par medmāsu. Mēs taču līdz šim nebijām tikušies, tāpēc nezināju, kā sievas pusmāsa izskatās. Tikmēr policisti Auroras jakas kabatā bija atraduši telefonu, kurā pēdējie bija neatbildētie zvani no Tellijas, tāpēc zvanījuši viņai. Uzzinājusi, ka Aurorai palīdzēt vairs nav iespējams, Tellija pilnībā nodevās manas veselības atgūšanai.
Izrādījās, ka man bija neticami paveicies. Mašīnai krītot no piecus metrus augstās nogāzes, smagi cietušas bija tikai manas kājas, pāris ribas un galva – spēcīgs smadzeņu satricinājums. Drošības spilvens un siksnas manu ķermeni bija pasargājušas no mētāšanas, lauzīšanas un galīgas sakropļošanas.
Par visu turpmāko – sākot no Auroras apbedīšanas un beidzot ar Atēnu kafejnīcas pārvaldīšanu – parūpējās Tellija. Atklājās, ka viņa diezgan daudz zina par savas pusmāsas dzīvi, iespējām un vēlmēm, ka viņai ir talants likt cilvēkiem mainīt savu viedokli viņai par labu un viņai piemīt neizsīkstošas spējas tiekties uz mērķi. Man grūti iedomāties, ko es būtu darījis, ja nesatiktu Telliju…
Manās acīs šī jaunā sieviete izskatījās kā eņģelis – zem baltā lakatiņa paslēpto gaišo, kuplo matu cirtas laistījās saulē un atgādināja zeltainu oreolu. Viņas seju vienmēr rotāja apgarots, mazliet skumjš smaids, bet garo, slaido pirkstu pieskārieni sniedza neparastu mieru. Tellija bija divus gadus jaunāka par mani, tomēr apbrīnojami pieredzējusi, izdarīga un gudra.
Gandrīz mēnesi pavadījis slimnīcā, es pieņēmu Tellijas uzaicinājumu turpināt ārstēties viņas mājās, tātad – nonācu viņas aprūpē, jo patstāvīgi staigāt vēl nespēju. Tellija nebija precējusies, lai gan viņu bieži apciemoja draugs, kurš sevi dēvēja par līgavaini. Mana klātbūtne viņa mīļotās tuvumā, protams, radīja virkni nesaskaņu, tomēr Tellija nesteidzināja mani meklēt sev citur mājas. Kādā negaidītas atklātības brīdī viņa man atzinās, ka nejūtot to liktenīgo iekšējo virmojumu, kas liekot divām dvēselēm sakļauties – pat ne tik daudz, lai gribētos uz viņa pleca izraudāties un kopā paklusēt.
Tajā pašā laikā mani Tellija apčubināja kā mazu bērnu – man tas patika un es ļāvos. Tā starp mums pamazām izveidojās ciešāka saikne. Viņa ar mani runāja par saviem sapņiem un atzinās, ka līdz šim nevienam par tiem nav stāstījusi. Arvien biežāk viņa it kā draudzīgi un rotaļīgi, tomēr tajā pašā laikā pavedinoši iekļāvās manā azotē, un tā mēs stundām sēdējām pie televizora, līdz beidzās filma. Reizēm, kad Tellija no darba atgriezās pārgurusi, viņa apgūlās man blakus un acumirklī aizmiga. Beidzot es sajutu, kas ir īsta mīlestība un ko nozīmē kopīga lēmumu pieņemšana – mēs sākām runāt par nākotnes plāniem.
Tolaik Tellija bija nelielas picērijas īpašniece, tāpēc viņai pietika iemaņu vadīt šādus uzņēmumus. Tomēr attālums starp abām pilsētām, pat valstīm, neļāva pilnībā kontrolēt notiekošo, un viņa atrada pircēju manam īpašumam. Es neiebildu, drīzāk – biju pat priecīgs un pateicīgs par to, ka tieku atbrīvots no milzīgā sloga un atbildības.
Iegūtie līdzekļi ļāva sapņot par kaut ko vairāk, un, kad kāds paziņa ieminējās par atjaunojamu restorānu Kiprā, mēs izlēmām šo iespēju izmantot un pārcelties uz Pafosu. Tolaik tā šķita fantastiska iespēja, un neviens pat neieminējās par iespējamu “kaķi maisā”. Cilvēks, kurš šo piedāvājumu izteica, šķita solīds un atbildīgs.
Patiesībā tikai šurp atbraukuši mēs sapratām, ko esam zaudējuši un ko – ieguvuši.
(Turpinājums sekos)
