Redzēju, kā Miroslava izmisīgi centās pieslieties uz ceļgaliem; kā pavadone mēģināja viņu aiz paduses saņemt un pacelt; kā centās sakārtot pasažieres pieticīgo dekoltē, tikai kuplās krūtis nekā neļāvās iegult tām paredzētajās vietās. Nobrāztā āda asiņoja, un tūlīt arī meitenes plaukstas, baltā blūze un fluorescējošā veste pārklājās ar asiņainiem plankumiem. Meitene sniedzās pēc rācijas, lai izsauktu mediķus, bet nelaimes gadījums jau bija pamanīts arī lidostā. Sievietēm palīgā steidzās divi vīrieši ar pirmās palīdzības somām. Desmit soļus aiz viņiem pusskriešus sekoja vēl viens ar ratiņkrēslu. Viss patiešām noritēja veikli un bez aizķeršanās.
Kopīgiem spēkiem itin veikli iesēdinājuši sievieti atstumtajā ratiņkrēslā, mediķi steidza aplūkot viņas brūces. Sieviete skaļi protestēja, plaši žestikulēja un centās pieslieties kājās. Dramatiskais kritiens ne druskas nebija ietekmējis viņas mērķtiecību. Pavadone tikmēr nelaimīga stāvēja blakus, un man šķita, ka bez nopietnas psiholoģiskas palīdzības neiztiks arī viņa – pat no liela attāluma bija redzams, ka viņas sejas āda zaudējusi veselīgo nokrāsu. Meitene nelaimīgi skatījās uz mediķu rosīšanos ap pasažieres brūcēm un izskatījās, ka nesaprata, kur likt savas asiņainās plaukstas.
Tad kādam no vīriešiem ietarkšķējās pie siksnas piestiprinātā rācija, un es nojautu – tagad tiks izlemts, ko tālāk darīt ar pasažieri.
– Vai gan tādā stāvoklī viņa var lidot? – blakus stāvošā sieviete skaļi izteica arī manas šaubas. Skatienus nenovērsušas, abas vērojām nelielo bariņu, kas joprojām atradās steidzīgās pasažieres kritiena vietā. Interesanti, kāds lēmums tiks pieņemts…
Tikmēr Miroslava turpināja sparīgi žestikulēt un mēģināt piecelties no krēsla, divi vīrieši tikpat kaislīgi iebilda, bet trešais kaut ko centās ieskaidrot rācijas klausulei. Iekāpšanas tuneļa galā parādījās divi vīrieši, kas taisnā virzienā pāri šaurajai zāliena strēmelei un apstādījumiem pieskrēja pie sievietes. Viņi acīmredzot bija no lidmašīnas, jo viens ar plašu žestu atvāza papīru žūksni un vicināja to gar degunu tuvākajam medicīnas darbiniekam, bet otrs, pieliecies tuvāk cietušajai, sarunājās ar viņu.
Lēmuma pieņemšana prasīja ne vairāk kā trīs minūtes. Rācija tika pasniegta vispirms vienam no pieskrējušajiem vīriešiem, pēc tam – mediķim, kurš visu laiku bija aktīvi rosījies ap sievieti, un, kā vēlāk nospriedām, tieši viņam tika uzticēta atbildīga misija – svarīgo personu Miroslavu ne tikai nogādāt lidmašīnā, bet, iespējams, arī – pavadīt līdz galapunktam. Pārņēmis ratiņkrēsla vadību, vīrietis pamāja īsu sveicienu palicējiem un kopā ar pavadoni, kura joprojām nesaprata, kā rīkoties un kur likt asiņainās plaukstas, devās uz lidmašīnu.
– Ja tā gadītos ar mani vai jums, kas neesam nedz pasaules slavenās, nedz varenās, mūs vestu uz Pafosas slimnīcu? – aizdomājusies jautāja man blakus stāvošā sieviete.
Droši vien, pie sevis nodomāju, bet skaļi teicu:
-Ar mums tā nemaz nenotiktu, jo mēs neatļautos tik traki piedzerties, lai nejustu pamatu zem kājām. Turklāt mūsu gados jau labi ielāgots teiciens “Steidzies lēnām!”
* * *
-Nē, es nespēju! Neturiet mani, nevelciet! Es negribu lidot! – sauca vīrietis, kurš kopā ar citiem piestāja gandrīz vai blakus – prioritārajā rindā uz iekāpšanu lidmašīnā.
-Tu šeit nevari palikt! – viņam iebilda blakus stāvētājs, tajā pašā laikā pūloties noturēt iekarsušo protestētāju.
-Kas par muļķībām! – izsaucās cits un vēl ciešāk iekrampējās nemierīgā vīrieša elkonī. – Mēs esam komanda, mēs tevi te nevaram atstāt.
-Ak, nē! Mana sirds lūzt! Es mirstu! – teatrāli sūrojās nelaimīgais. – Neliedziet man dzīves lielāko laimi!
-Tev taču vairs nemaz nepalika naudas, – iebilda vēl kāds reāli domājošais oranžā krekliņā tērptais vīrietis. – Kā tu te dzīvosi?
Pēc vīru platajiem pleciem un druknajiem augumiem gribējās domāt – tā varētu būt kāda angļu regbija komanda. No nedaudzajiem, viegli saprotamajiem teikumiem un pāris medaļām, kas dižojās uz viena vīrieša krūtīm, varēja secināt – paciemojušies Kiprā, veiksmīgi aizstāvējuši komandas godu, seniori atgriezās mājās.
-Nu, ko tu visu laiku rausties! Stāvi mierīgs! Turi savu somu! Mums tūlīt būs jāiet uz lidmašīnu! – vīri oranžajos krekliņos centās nemierīgo “ielikt rāmjos”.
-Tad laidiet mani vaļā, un jums būs miers! – vīrietis asarainā balsī izsaucās un sasparojās pēdējam izrāvienam.
-Nomierinies, stāvi, apklusti! – komandas biedru centienos viņu noturēt uz vietas bija redzama apbrīnojama vienprātība. – Neesi taču vairs nekāds mazais bērns!
No malas skatoties šķita – vīrietis it kā padevās, nomierinājās un atslāba, bet tas bija tikai īss un maldinošs mirklis. Pēc brīža, uzlicis abas plaukstas sirds rajonā, patiesām asarām pār vaigiem plūstot, Šekspīra drāmas cienīgais varonis izšņukstēja, manuprāt, dramatiskāko atzīšanos pasaulē:
-Lūk, es izrauju savu sirdi no krūtīm un nolieku jums pie kājām. Man to tāpat vairs nevajag. Ja tā nepieder viņai, tad lai nav nevienam.
Dzirdēju, kā plīsa audums; redzēju kā vīrietis saļima visiem pie kājām; jutu, kā visi apkārtējie sastinga… Un nodomāju: “Ak, Dievs! Vai patiešām?”
Pat komandas vīri stāvēja kā sastinguši – laikam jau arī tos bija pārsteigusi negaidītā scēna. Viens no viņiem tomēr notupās pie nelaimīgā mīlētāja, pirms vēl kāds no klātesošajiem iedomājas izsaukt neatliekamo palīdzību – ej nu sazini, cik tur viss nopietni!
Vīrietis uz grīdas nekustējās. Izskatījās, ka pat neelpoja. Ja nu viņam patiešām kļuvis slikti?
Satraucās arī citi komandas biedri, viens pēc otra pieliecās pie zemē gulošā un, klusām un draudzīgi bubinot, aiz padusēm pieturot, nelaimīgo cīņu biedru tomēr piestutēja kājās. Manīju, ka gluži bezsamaņā vīrietis nav – lai arī galva, kas, kā piederējās upura lomai, joprojām bija smagi noliekta, pēdas instinktīvi ieņēma stabilu sazemējumu.
Pie lidostas izejas vārtiem tikmēr bija sākusies iekāpšanas dokumentu pārbaude. Manīju, ka oranžo krekliņu komandas kapteinis, juzdamies atbildīgs par aizmugurē notiekošo, arī pametis savas priekšējās pozīcijas un beidzot pievērsies dramatisko emociju cienītājam. Sarunu nedzirdēju. Tā, kā jau pieklājas, noritēja zem četrām acīm, tomēr varēja nojaust, ka argumentācija bija nopietna. Pieliektu galvu noklausījies īso runu, vīrietis vēlreiz skumji atskatījās uz tālu aiz muguras redzamajām durvīm, viņpus kurām laikam jau bija palikusi iecerētā. Dziļi ievilcis elpu, viņš smagi nopūtās, izlaida pirkstus caur sirmo matu kodeļu un – ļāvās komandas kapteiņa draudzīgajam apskāvienam …
Man šķita, ka pat dzirdu kolektīvu nopūtu, kas vienbalsīgi izskanēja pieklusušajā uzgaidāmajā zālē. Var jau būt, ka man tikai tā likās, jo, atbrīvojusi savu aizturēto elpu, arī es sajutos labāk. Viss tomēr beidzās bez redzamiem zaudējumiem, un gan jau tā pēkšņā un lielā mīlestība, ja vien patiešām ir mīlestība, nekur nepazudīs.
Šai lidostas scēnai līdzīgas gadījies redzēt ne reizi vien – šķiršanās no nesen satiktā liktenīgā un karsti iemīļotā cilvēka patiešām nav viegla! Tad jūtas vēl bango kā varens okeāns, plašo visuma telpu aizpilda tikai un vienīgi domas par mīļoto cilvēku, un katrs vienatnē aizvadītais mirklis līdzinās mūžībai, kur nu vēl – dienas, nedēļas, mēneši… Tad gribas noturēt vēl pēdējo tuvības brīdi, aizkavēt to un nelaist vaļā līdz beidzamajai sekundei!
Biežāk gan šādas asarainas atvadas izcieš gados jauni cilvēki, kuriem vēl nav šķiršanās sāpju pieredzes un pirmā mīlestība šķiet pasaules centrālais un svētākais notikums. Tomēr esmu bijusi lieciniece arī pusmūža pāra asarainām atvadām, kas atsauca atmiņā kādu aktierfilmu, kurā sieviete, trīs pakāpienus pirms iekāpšanas lidmašīnā, pēkšņi pārdomā un pa galvu, pa kaklu traucas atpakaļ pie mīļotā.
“Mīlestībai visi vecumi padevīgi” – atcerējos labi zināmo teicienu un ilgi lūkojos nopakaļ oranžajos krekliņos tērptajām mugurām, līdz tās nozuda iekāpšanas tuneļa līkumā. Tiesa, viens no sirmgalvjiem vēl uz mirkli apstājās, atskatījās un ilgi māja kādam man neredzamam cilvēkam atvadas. Man šķita – viņš kaut ko sacīja, iespējams, – “es atgriezīšos!” vai arī “sagaidi mani!” . Tā vismaz man gribējās domāt.
Tehnoloģiju laikmetā gan šādas un tamlīdzīgas frāzes var atkārtot cik bieži vien gribas, kaut vai ik mirkli. Var plānot jaunu tikšanos un dzīvot ar šo ticību. Tiesa, kad nodzīvots vairāk kā pusmūžs, uz laika straujo ritumu jāskatās ar bijību un cerību, ka pats galvenais Laika Mērītājs vēl atvēlēs kādu sapņu, ilgu un mīlestības pilnu sprīdi. Varbūt arī šim vīrietim bažas un sāpes radīja apziņa, ka jauna tikšanās var nepienākt tik drīz…
* * *
Viņus es pamanīju jau labu laiku pirms iekāpšanas lidmašīnā. Torīt Pafosas lidostā vēl nebija daudz cilvēku. Man šķiet, viņi stāvēja rindā tieši aiz manis pirms bagāžas nodošanas, jo es vēl nopriecājos, ka arī šoreiz lidmašīnā būs daudz latviešu. Es neatskatījos, es tikai ielāgoju puiša balsi – samtainu baritonu, kas klusiņām dungoja rindas no “Prāta Vētras” dziesmas: “Spogulīt, spogulīt, saki man tā – kura visā pasaulē ir vismīļākā?” un meitenes balsi, kas vēl klusāk atbildēja: “Nav nozīmes meklēt paradīzē vai peklē, bet, ja reiz satiksi to, sauksi par savējo…” Klausījos un smaidīju, jo tas šķita tik laimīgi, mīļi un saskanīgi. Īpaši tad, kad pēdējo pantiņu abi dziedāja divbalsīgi. Iedomājos – cik skaisti tas skanētu uz skatuves…
Kamēr nodevu bagāžu, izgāju pasu pārbaudi un tālākos lidostas drošības kontroles līkločus, šo sirsnīgo mirkli piemirsu. Atcerējos tad, kad sēdēju uzgaidāmajā zālē pie izejas vārtiem, un man tieši pretī apmetās simpātisks pārītis. Lai arī abi bija ģērbušies pavisam vienkārši – plānos krekliņos un džinsu biksēs, viņi atšķīrās no pārējā bara. Un ne tikai tāpēc, ka, pieglaudis meitenes galvu, puisis atkal dungoja nesen dzirdēto: “Spogulīt, spogulīt…” Ap viņiem virmoja gaismas lauks.
Kad man reiz mācīja saskatīt auru (to spējot katrs cilvēks – tā man apgalvoja šī zinātāja), es kautrējos atzīties, ka pat pie lielākās piepūles man rodas tikai apšaubāma nojausma, kas varētu būt arī iztēles auglis.
