Skatoties uz šiem diviem jauniešiem, es patiešām ap viņiem saskatīju gaiši zaļu – vietām spēcīgāku, vietām tik tikko nojaušamu – gaismas lauku, it kā sargājošu, it kā vienojošu starojumu. Mīlestības pilnu un mierinošu. Man šī vīzija šķita brīnumaina un neticama. Tajā pašā laikā es apzinājos – tas, ko es redzu, ir īsts. Ne tikai jaunā pāra attieksme vienam pret otru un viņu sirsnīgā saskarsme, bet arī šis gaismas aplis lika saprast – lūk, tā patiešām ir mīlestība!
Ieinteresēta vēl un vēlreiz pārlaidu skatienu pretim sēdošajiem jauniešiem, un drīz vien ievēroju – aplis laiku pa laikam izstaroja tādu kā sudrabainu mirgojumu. Meitenes pusē it kā atvērās un laiku pa laikam izdzisa.
Sākumā es domāju, ka tā ir tikai tāda gaismas spēle – austošā saule jau iekrāsoja lidostas stiklus, un uzgaidāmajā zālē rotājās maiga atblāzma. Tad izlēmu, ka man tikai tā izskatās, jo gaismas laukumi lidostā pārvietojās un mainījās, bet aplis ap jauniešiem izskatījās paliekošs. Pieļāvu, ka tā varētu būt aura, bet ar to saskatīšanu man tā īsti nekad nav veicies, tāpēc – pievērsos grāmatai sev klēpī. Vismaz centos, jo laiku pa laikam mans skatiens pārslīdēja telpai un atkal pakavējās pie viņiem. Es tomēr gribēju saprast.
Un tad es ievēroju…
Lakatiņš, kas bija apsiets meitenes galvai, pārāk cieši piekļāvās pakausim un ausīm. Es nemanīju nevienu, kaut vai nejauši izsprukušu matu sprodziņu.
Tumšzilajos lokos zem acīm, kurus jauniete bija centusies noslēpt puiša vai apkārtējo skatieniem, jautās ne tikai negulētas naktis, bet kaut kas vairāk… Un arī viņas acu plaksti vērās tik lēnām kā zemes smaguma pielijuši.
Sīkais un trauslais meitenes augumiņš, kas sākumā man šķita glezns un smalks, izskatījās pārāk kalsns un saguris. Slaikie pirksti, kas, sakļāvuši puiša plaukstu, bija atraduši vietu uz viņa ceļgala, padevīgi gaidīja mierinošus pieskārienus.
Manī brieda sāpīga nojausma, kurai es izmisīgi pretojos, jo abi jaunieši, plaukstas sakļāvuši, klusiņām dungoja: “Ja reiz satiksi to, sauksi par savējo…”
Es labi saklausīju puiša teikto:
– Cilvēki, kas nejauši satiekoties lidostās, iemīloties par septiņdesmit procentiem biežāk nekā tie, kas satiekoties citur. Tam taču tu tici, vai ne?
Meitenes sejā uz mirkli parādījās noguris smaids, viņa ciešāk iekļāvās puiša azotē un piekļāva savu seju viņa plecam. Lakatiņš uz brīdi noslīdēja no pakauša, atsedzot nodevīgo kailumu. Es sēdēju kā paralizēta un tvēru katru viņu vārdu. Man tas pēkšņi bija ļoti svarīgi.
– Deviņdesmit procenti limfomas slimnieku mēdzot izārstēties, ja ārstēšana sākta laikus. Tev taču tā teica ārste? Kāpēc tu tam netici? – puisis maigi jautāja meitenes pakausim un, pieliecies tuvāk, uzpūta tam siltu elpu.
– Ja jau statistika mūs ir iekļāvusi tajos septiņdesmit procentos, tad šajos deviņdesmit mēs esam pilnīgi noteikti! – puisis neatlaidīgi turpināja ielauzties meitenes nogurumā un noturēt viņas uzmanību.
Meitene arī šoreiz neko neatbildēja, tikai dziļāk iekļāvās puiša azotē.
Tad mūsu skatieni sastapās. Vispirms manējais un puiša cerīgais, tad manējais un meitenes nogurušais. Es pasmaidīju pretī. Vispirms meitenei, kura neizskatījās pārāk ieinteresēta uzsākt sarunu ar mani, tad – puisim.
– Viņam taisnība – deviņdesmit procenti ir pat ļoti labs rādītājs! – atbalstīju puisi, lai gan absolūti neko nezināju par onkoloģijas statistiku. Skaidri apzinājos tikai to, ka vislabākās zāles jebkuras slimības ārstēšanā ir pozitīvas emocijas un mīlestība.
– Ciemojāties Kiprā? – centos aizvadīt sarunu prom no nepatīkamās tēmas.
– Mēs iepazināmies pirms pieciem gadiem, kad abi pirmoreiz lidojām uz Kipru, – puisis steidzās paskaidrot. – Ilvija devās ciemos pie savas vecākās māsas, es atgriezos no atvaļinājuma, lai turpinātu strādāt bārā. Viņai bija bagāžas pārsvars, es pagadījos blakus un izpalīdzēju. Man bija pustukša mugursoma, kurā daudz ko vēl varēja ielikt, vai ne, zīļuk? – viņš centās sarunā iesaistīt arī meiteni.
Ilvijas lūpu kaktiņi uz mirkli paslējās augšup, kas radīja vāra smaida nojausmu. Galva nedaudz pieliecās apstiprinošā žestā, un slaikie pirksti ciešāk sakļāvās ap puiša plaukstu. Abi uz mirkli saskatījās, un puisis turpināja virknēt vārdus līganā straumē. Es nojautu – viņš baidās pazaudēt sarunas pavedienu, kas ļāva uzmundrināt draudzeni. Laika tam vēl bija pietiekami, tāpēc es pajautāju, vai drīkstu apsēsties viņiem blakus, lai ērtāk turpinātu iesākto sarunu.
Tas izrādījās pareizais lēmums, jo puisis nekavējoties atbrīvoja vietu blakus meitenei, un es pārsēdos viņiem tuvāk. Tagad daudz vieglāk spēju uztvert puiša raito stāstījumu par abu iepazīšanos, par kopā pavadītajiem diviem mēnešiem un ļoti atturīgi pasniegtajiem turpmākajiem notikumiem.
Agnis bija plānojis sakrāt naudu studijām, tāpēc atlidojis uz Kipru, kur gada laikā cerējis sapelnīt nepieciešamo. Diemžēl, lai arī cik taupīgi dzīvojis, ar gada pūliņiem nepieticis. Pēc paciemošanās pie mātes Latvijā atgriezies Kiprā, bet šoreiz ar domām par lidostā sastapto Ilviju.
Ak, cik daudz jūras un saules tika uzsūkts, ieelpots un izdzīvots tajā vasarā! Pirms Ilvijas sastapšanas Agnis bija domājis tikai par darbu, tagad darbs bija dienaskārtības punkts, kam viegli varēja pakārtot daudzos pārējos. Par laimi, attālums starp abiem bija tik neliels, ka katru brīvo stundu abi varējuši pavadīt kopā. Tolaik Agnim bijis motocikls, tāpēc apskatīt Afrodītes māju, peldvietu, vannas un citas īpašās salas vietas bijis vienkārši.
Manīju, kā Ilvija atdzīvojās, kamēr Agnis aizgūtnēm stāstīja par abu kopīgo vasaru, kā arvien biežāk smaidīja, līdz pati sarunā iemeta pa vārdam, pa teikumam. Agņa ceļgalam uzticīgā šaurā plauksta laiku pa laikam pacēlās žestā, lai pēc mirkļa glezni nolaistos atpakaļ.
Tad sekojusi šķiršanās līdz Ziemassvētkiem, kad Agnis atkal lidojis uz Latviju, lai satiktu māti un mīļoto. Tie bijuši līdz šim visskaistākie Ziemassvētki – ar daudziem sirsnīgiem un negaidītiem pārsteigumiem, ar kopīgiem nākotnes plāniem un sarunām ar vecākiem. Tad viss šķitis tik viegli paveicams un sasniedzams, jo dzīve taču tikko sākās!
Agnis pieklusa. Ilvija, pievērusi acis, bija iekļāvusies puiša azotē, un man šķita – viņas klātbūtne neļaus izskanēt vārdiem par nežēlīgo likteņa pavērsienu.
Tas noticis pavasarī – Agnis tomēr turpināja. Laikā, kad viss zied, plaukst un atjaunojas, viņu dzīves cerības piedzīvoja… cīruļputeni. Atzīšos, ka man patika šis Agņa piemeklētais salīdzinājums. Tāds saudzīgs un cerīgs. Lai arī stindzinošs, tomēr pārejošs.
Trīs mēnešus Ilvija bija staigājusi no viena ārsta pie cita, līdz tika noteikta īstā diagnoze. Ilvijas daktere, Agņa paziņas, starp kuriem bija daudz mediķu, visi kā viens neļāva nolaist rokas, jo – slimība tika atklāta agrīnā stadijā. Deviņdesmit procenti šādu limfomas slimnieku tiekot izārstēti – tā teica daktere, tā Ilvijai atkārtoja vecāki un lika ielāgot Agnis. Un ar šo ticību viņa gāja; padevīgi un pacietīgi pieņēma visu, kam bija jāiziet cauri.
Agnis bija gribējis palikt Latvijā, lai būtu blakus mīļotajai, bet tad visi kopā izlēmuši, ka vissvarīgākā šajā situācijā ir peļņa, tāpēc viņš atgriezies Kiprā un atradis vēl otru darbu. Katru dienu sazinājies ar Ilviju, stāstījis viņai par kaijām, kas uz spārnu galiem aiznes nespēku un uzvējo dzīvot gribu; par jūru, kas nebeidz spēlēt divu siržu simfoniju; par sauli, kas dzīslās ielej dzīvības eliksīru…
Klausījos Agnī un priecājos – par viņa saudzīgo, iejūtīgo un romantisko mīlestību. Par viņa spēku, spītību un neatlaidību, jo tieši viņš pierunājis Ilviju vēlreiz atgriezties vietās, kur abi bijuši tik laimīgi.
Sarežģītais un smagais ārstēšanās process jau esot aiz muguras. Vēl gan nākotnē mirgojot brīdinājuma lampiņas ar uzrakstiem “atkārtošanās” un “sadzīvošana”, bet daktere bija teikusi: “Apsveicu! Jūsu analīžu rezultāti ir ļoti labi! Smelieties prieku un baudiet dzīvi!” Tieši to tad nu arī Agnis izlēmis darīt – dāvināt Ilvijai jūru, sauli, buras, putnus, prieku un brīvību.
Izkārtojis atvaļinājumu, viņš Ilvijai nesteidzīgi parādījis visas reiz apmeklētās vietas, jo drauga aizdotā mazā sporta mašīna bijusi labs sabiedrotais. Tik nogurusi Ilvija izskatoties tikai šorīt, Agnis paskaidroja, bet tas drīzāk no agrās mošanās. Pēdējā laikā radusi ilgi izgulēties, viņa kļuvusi par mazu miegamici! “Mans zīļuks,” – tā ik pa laikam Ilviju uzrunāja Agnis, un tas izklausījās tik bezgala mīļi!
Cik tas būtu brīnišķīgi, ja visus saslimušos tā vienkārši varētu izārstēt ar mīlestību! Kad pietiktu ar abpusēju sapratni, ar mīļu un saudzīgu attieksmi, niecīgiem pārsteigumiem un brīnumiem ikdienā, ar sirsnīgiem smaidiem un dzirkstošu prieku…
* * *
Angelosu es satiku Pafosas lidostā, tomēr mēs nekļuvām par vienu no tiem septiņdesmit procentiem, kas, nejauši satiekoties tieši šajās vietās, iemīlas. Viens no iemesliem bija tas, ka mēs pārāk īsu brīdi pavadījām blakus – tikai kādas desmit minūtes, kamēr es gaidīju atbraucam manus sagaidītājus, bet viņš – aizlidojam kārtējo “British Airways” lidmašīnu. Turklāt Angelosa uzmanību vairāk piesaistīja kareivis ar automātu pie lidostas durvīm, nevis mani blondie mati un ceriņkrāsas čemodāns. Tieši tāpēc pirmās piecas minūtes no mums atvēlētā kopīgā laika mēs skatījāmies katrs savā virzienā.
Tad pie manis pienāca kāda sieviete, kura taujāja par taksometru vai autobusu pieturu, un es, plaši žestikulēdama, centos viņai paskaidrot – tas ir pavisam netālu. Laikam jau kādā no žestiem vīrietis saskatīja manu aicinājumu pietuvoties, jo, nogaidījis attālināmies sievieti, viņš panācās man tuvāk.
Atzīšos, ka iekšēji saviļņojos visai spēcīgi. Ja no attāluma vīrietis man ļoti atgādināja Budulaju no televīzijas seriāla “Čigāns”, tad, tuvu pienākot, es nešaubīgi varēju apgalvot – tas patiešām ir viņš! Īsts Budulajs ar kupliem sirmiem matiem, lielu bārdu un ūsām, atklātu seju un acīm – tik siltām un dziļām kā atvars.
Saprāts gan brīdināja – tā nevar būt, jo moldāvu aktieris Mihajs Volontirs jau labu laiku kā apglabāts, turklāt – viņš jau nu te nestaigātu nogrimēts… Drīzāk tas varētu būt Budulaja dubultnieks, un man pēkšņi sagribējās vīrietim to pateikt, tikai – kā gan to pieklājīgi izdarīt? Turklāt kuru katru brīdi varēja piebraukt meita ar bērniem, un man nāktos doties prom.
