(Turpinās no 26.augusta)
Tik vien varu pateikt, ka pie šādām prasībām jau rīt zvanīšu uz firmu, kas mani atsūtīja uz Kipru. Kā saprotu, tas viņu baida.
Šī nakts laikam būs bezgala gara un mokoša…
Tad ieraugu pie galdiņa sēžam nopietnu ārzemnieku, kurš izskatās, – šeit iekļuvis nezināšanas dēļ. Redzu arī viņa neizpratnes pilno reakciju uz kādas meitenes mesto salveti. Manu viņa augošās dusmas, kas izvēršas sarunās ar Teo: kas tā par attieksmi!?
Šā incidenta dēļ uzmanība no manis ir novērsta.
24.novembris, otrdiena
Savādi, ka manā dienasgrāmatā jauns ieraksts jeb jauna diena sākas no nakts, bet kaut kāds atskaites punkts diennakts ritējumā jau vajadzīgs, piemēram, pusnakts.
Pēc 3.00 atgriezusies kopmītnēs, ķeros pie vārdnīcas – uzlabot savas angļu valodas zināšanas. Ap 7.00 atkal dodos uz travel expres, lai dotos uz Larnaku. Aivaram beidzot izdosies tikt cerētājā darbavietā, tikai laikam jau ne solītajā amatā – tā likts noprast…
Atļaujos izmantot puišu viesnīcas numuru atpūtai, vannai un apģērba sakopšanai. Pusi dienas pavadām pastaigās pa pilsētu, kas man saucas atpūta, bet izmantojam to kārtējai aptaujai par darbu un dzīvokli. Grūti pierast, ka uz iestādēm uzraksti grieķu valodā, reti kad angliski vai arī – to nav vispār. Tā kā vidēji dienā nostaigāju apmēram 40 kilometrus, kājas nopietni cietušas: neierastais karstums, smiltis apavos, pēdas tulznās un jēli noberzti pirksti…
Atrodam interneta kafejnīcu, lai beidzot uzrakstītu kādu vēstuli, bet – internets izrādās dārgs un lēns, pa pusstundu daudz neko nepaspēju.
Atkal laiks braukt atpakaļ uz darbu un atkal negribas. Mierinu sevi ar domu, ka rīt atkal meklēšu ko citu un gan jau beidzot paveiksies. Braucot atpakaļ uz savu darbavietu skaitu Tēvreizi. Tā palīdzot.
Travel expres iepazīstos ar Saimonu – divdesmitgadīgu puisi no Bangladešas, kurš atbraucis strādāt par elektriķi. Pārlaimīgs, ka ticis labākā dzīvē un ļoti runīgs. Negribējās sagraut viņa ilūzijas, kas to zina – ja nu viņam patiešām veicas?
Braucot uz pabu, meitenes izskaidro, ko manā darbā nozīmē brīvdiena. Šefs it kā dod brīvdienu, bet tas nozīmē: JA kāds vīrietis tevi ir nopircis uz visu vakaru un dienu un, protams, ar šefa ziņu. Parasta brīvdiena te nepienākas!
Līdz šim pārtiku no tā, kas bija paņemts līdzi no mājām – maizes, siera, konserviem, cik nu vispār bija apetītes. Beidzot atļaujos arī darbā ko apēst – mandarīnu, kurš iepriekš atradies kopējā kastē. Interesanti, kā tas garšo šeit? Jau no pirmās šķēlītes jūtu – citādāk, daudz saldāk! Mandarīniskāk.
Nu pamanu, ka reizēm pat pasmaidu, jo palaikam notiek daudz smieklīgu neveiklību. Lielākoties valodu nezināšanas dēļ un atšķirīgās zīmju valodas izpratnes dēļ. Arī daudzas meitenes neprot angļu valodu.
Šovakar uz vakariņām ieradušies ap trīsdesmit klientu. Man paveicies ar to, ka strādāju kopā ar apsargu Stefanosu, kiprieti gados, kurš principā neatbalsta uzmācību un līdz ar to reizēm pasargā arī mani, aizsūtot atnest vai aiznest glāzi vai vēl kādu sīku darbu paveikt. Varu atslābt.
25.novembris, trešdiena
No rīta 7.00 atkal dodos uz Larnaku pie puišiem un darba meklējumos.
Tur uzzinu, ka Aivars, kurš brauca ar domu Kiprā strādāt galdniecībā, nonācis neliela veikala noliktavā, kur visi runā grieķiski un angliski, un no solītās samaksas vairs sanāk tikai minimālā. Visi uz viņu bļauj, jo viņš saprot tikai latviski un krieviski un tāpēc ar darbu netiek galā. Jau kuro reizi nolamājam firmu, kura mums visiem iesmērējusi “kaķi maisā” un neliekas ne zinis, vai mēs vispār esam sasnieguši gala mērķi un kur nu vēl vairāk. Saprotam, ka zvanīt uz turieni un meklēt taisnību arī šobrīd ir velti.
Ar cita darba meklējumiem neveicas arī šodien, tāpēc vakarā esmu spiesta atgriezties „ellē”. Izrādās, pie noteikumiem pieder arī meiteņu maiņa – šodien neredzu jau iepazītās sejas. Tas atkal satrauc.
Par laimi, virtuvē strādājoša ukrainiete mani pārliecina tik tālu, ka piezvanu Kostam – vīrietim, kurš mani atveda uz šejieni, nevis uz līgumā paredzēto darbavietu. Jau braucot no lidostas, sapratu, ka arī viņam te ir liela teikšana.
Paziņoju: tā kā nekas no līgumā paredzētā nenotiek, braukšu uz Latviju, uz firmu, ar kuru slēdzu darba līgumu, noskaidrot, kas, kā un kāpēc.
Viņš, laikam jau uzreiz nesaprazdams, kā reaģēt, apsolās rīt pie manis atbraukt un aprunāties ar šefu. It kā nekādu problēmu neesot, – ja jau es gribot braukt, tad lūdzu, tikai pirms tam esot jātiek galā ar rēķiniem.
Tomēr jau pēc pusstundas Kostas man zvana atkal un piedāvā citu – labāku – darbu. Nedomājot atsaku, argumentējot savu nostāju ar nesenajiem notikumiem: kādu labāku darbu tad tu man piedāvāji iepriekš?
Saruna pieņem augstākus toņus, kā rezultātā es nometu klausuli. Saprotu, – lai nu kā, šim murgam tuvojas gals.
Atgriezusies kopmītnēs, beidzot sajūtu ēstgribu un atļaujos apēst vēl atlikušos no mājām līdzpaņemtos konservus. Izdodas arī uz četrām stundām ieslīgt miegā.
26. novembris, ceturtdiena
Atkal rīta agrumā travel expres un ceļš uz Larnaku. Šodien izdodas atrast dzīvokli, tikai – „Poso kani?” Izrādās, uzreiz jāmaksā par mēnesi uz priekšu, un tas nav maz. Kur ņemt tādu naudu?
Darba meklējumi atduras pret līdzīgu šķērsli – drīksti atstāt pieteikumu, tikai – tajā jābūt norādītam Kipras telefona numuram un vietējai adresei. Arī to man pagaidām nav.
No mājām atsūtītā nauda dod iespēju vēl kādas dienas turpināt meklējumus. Labi, ka somā vēl joprojām Latvijas pārtika. Varbūt izdosies atrast lētāku dzīvokli.
Pēcpusdienā, atgriežoties darbā, jau jūtu – šeit esmu pēdējo reizi.
Un patiesi – pretim smaidīdams nāk šefs un saka, – rīt izmaksāšot man algu un tieši rokā. Kostasam par to, ka viņš iekārtoja mani šajā darbā – neko nedošot, citādi man nekas nepalikšot. Cik zinu, Kostas par to prasot 200 liras.
Lai mani pārliecinātu galīgi, šefs piedāvā mani aizvest parādīt to darbavietu, kas man esot iecerēta pēc līguma – lai jau es pati redzot, cik tur viss esot prasts, slikts, netīrs, cik slikti dzīves apstākļi. Man vajadzētu lauzt līgumu ar to firmu, jo viņi pat nezinot, kur sūtot savus cilvēkus. Tam gan piekrītu – viņi patiešām nezina…
Teātris, kas, iespējams, priekš manis tiek nospēlēts kādā ne pārāk tīrā ēstuvē, ar kuru firmai it kā esot bijis slēgts līgums, mani nepārliecina – ir sajūta, ka tas viss tiek darīts tāpēc, lai es neceltu lieku traci.
Ieklausos Kostasa piedāvājumā atrast man labāku darbu. No solījumiem un cerībām par to atslābstu. Šefs mani pasauc pie sava galdiņa parunāties, Ļena, meitene no Latvijas, atnes man ananasu sulu. Kamēr runājos, pamazām glāzi izdzeru. Kad pēc kāda laika sajūtu drebuļus, aukstus sviedrus un nelabumu, saprotu, ka par agru esmu atļāvusies atslābt. Ļoti reibst galva, knapi aizkļūstu līdz tualetei. Par laimi, izdodas izvemties.
Piezvanu Vilnim – ja nu kas, lai zina, kur meklēt manu ēnu…
Pasūdzos ukrainietei, viņa tik nošūpo galvu, bet tā arī nepaskaidro – kas bija glāzē un kāpēc. Ļena par manu jautājumu tikai pasmejas: “Duročka!”
Šī nakts ir mokoši gara, ar drebuļiem, nelabu dūšu, un drausmīgām galvassāpēm. Iedzeru kādu no līdzpaņemtajām tabletēm un mēģinu aizmigt. Sliktāk vairs nebūs.
(Turpmāk – vēl)
