(Turpinās no 2.septembra)
Viegli iedomāties, kā nu jūtas Dimitros, sēžot mašīnā, iztālēm (par laimi, ne gluži blakus) redzot mūs ar Vilni sarunājamies un smejamies.
Bet mums ir jautri. Sākumā asarām acīs smejamies par pašu nepaskaužamo stāvokli; vēlāk – par katru jocīgu sīkumu, tā, it kā nerviem mezgli būtu atrisuši vaļā.
Viļņa tomātu būšana izrādās pagalam neapskaužama – vēl trakāka nekā mani saldumi. Izrādās, tas ir viens no mazāk apmaksātajiem darbiem, un puišiem, kas te ieradušies nopelnīt, – pazemojošs. Dzīvo viņš turpat siltumnīcu tuvumā, nelabiekārtotā, prastā koka būvē, kopā ar kādu indieti. Sarunāties abi nespējot, vien tik, cik ar zīmēm, toties lielām acīm brīnoties viens par otra ierašām. Vilnis pieprasījis bosam plītiņu ēdienu pagatavošanai un kādu bļodu, kur nomazgāties. Indietis nevarot saprast, kāpēc zivs jācep, ja to var ēst tāpat, jēlu; kāpēc jāmazgājas, ja sviedri jau noskalojuši tāpat; kāpēc jādzen bārda, jo mati – tas ir dabiski un skaisti, ja sapin bizē. Pārtikai kaut ko viņiem tur piegādā uz vietas, bet jau pašā sākumā esot brīdināti – šos izdevumus atskaitīšot no algas. Ka rēķina Vilnis, pēc savāktās ražas jau var spriest, ka pēc Kostam atdotās naudas (par iekārtošanu darbā), algā pāri nepaliks nekas…
Kad esam gana daudz par visu pasmējušies, izlemjam sagaidīt to algas pārpalikumu, kuru mums abiem solīts izmaksāt pēc nedēļas, un tad doties meklēt citu darbu, pašiem uz savu roku. Nepelnām tik daudz, lai divas trešdaļas algas atdotu Kostam. Abi rēķinām, ka katram pa nepilnam simtam liru vajadzētu palikt.
Tobrīd pie manis pienāk Dimitros un paziņo, ka satikšanās laiks esot beidzies – man jāatgriežas saldumu fabrikā.
Nu, kad zinu – tas ilgs vēl tikai nedēļu, mašīnā iekāpju ar smaidu. Laikam jau mana labā garastāvokļa iedrošināts, Dimitros piestāj pie lielveikala un sapērk man visādus augļus, saldumus un vīnu – tik čaklai strādniecei neesot žēl.
24.decembris, ceturtdiena, Ziemassvētku vakars
Mēms izmisums. Mamma man zvana vairākas reizes, lai būtu šajā vakarā kopā ar mani. Kaut caur tālruņa klausuli. Zinu, ka tas maksās veselu bagātību, bet – netieku ar sevi galā. Sirds raud. Cenšos sev iestāstīt, ka tā ir visai parasta diena, bet…
Dimitros gan aicināja piebiedroties viņa ģimenes vakariņās, bet es no tām atteicos. Nojautu, ka tur jutīšos vēl sliktāk, nekā esot vienai. Izteicu lūgumu satikties ar saviem draugiem, bet Dimitros atteica, ka neesot laika vadāt mani šurpu turpu. Varbūt rīt…
Visa iztrūkstošā kompensācijai man tika piešķirts Ziemassvētku groziņš – saldumi, gardumi, vairāku šķirņu vīns un degvīns. Pašam nezinot – arī liela deva rūgtuma un skumju…
25.decembris, piektdiena
Trenažieru zāle šodien nestrādā. Biju cerējusi, ka atkal pa vakaram aizstaigāšu līdz lidostai un satikšu Vilni – kaut tik daudz Ziemassvētku noskaņas, kā vismaz cilvēks, ar kuru varu runāt savā valodā un par mājām. Viņam arī noskaņojums ne pēc kā.
Bet nu atkal viena. Aiz bezdarbības mācos grieķu valodu un fasēju saldumus. Tā vismaz izdodas savaldīt domas.
30.decembris, trešdiena
Esam brīvi! Sēžam jūras krastā un domājam, ko iesākt ar savu grūti iegūto brīvību.
Kad vakar Dimitrosam jautāju par algu, viņš kaut ko grieķiski nopurpināja un piebilda – pievakarē būs Kostas, tad rēķināsim.
Kas tur ko rēķināt? Mēnesi esmu nostrādājusi, stundas neskaitot! Trīsreiz pārsniegusi man uzliktā darba normu un nu loģiski vēlos trīsreiz trīssimt piecdesmit liras!
Dimitros izliekas neko nesaprotam un veikli izgaist. Bažām augot, gaidu vakaru un Kostas parādīšanos! Jūtu, kā manī briestošās nelāgas priekšnojautas liek augt dusmām.
Vakarā pirmais ierodas Kostas un tikai pēc viņa Dimitros. Vēl pēc piecām minūtēm man rokās ir iespiestas divdesmit piecas liras, bet Kostas ar diviem simtiem veikli pazūd… Palieku viena ar Dimitrosu, kurš ne velna nesaprot no tā, ko dusmās izkliedzu.
Kaut kas nepatīkot? Varot sūdzēt tiesā! Pagaidu līgumā grieķu valodā skaidri esot bijis uzrakstīts – uzturs tiks atrēķināts no algas. Vai tiešām es būtu apēdusi divas algas, ēdot vien augļus un dārzeņus?
Izkliegusi dusmas, attopos viena. Pirmajā brīdī sev šķietu satriekta un izsmelta. Laikam jau no dusmām, kuras mani padarījušas īslaicīgi nespēcīgu. Tad sarosās spītība, kas liek rīkoties apņēmīgi.
Nemanot iestājusies tumsa. Īstais laiks, lai nemanot pamestu šo vietu uz visiem laikiem un pēc iespējas tālāk no Kostas. Taisnību tāpat šeit neizkarot.
Zvanu Vilnim. Viņam uz rokas noskaitītas astoņas liras, par kurām viņš optimistiskā noskaņā ironiski pasmaida: „Labi, ka nelika vēl piemaksāt…”
Pēc trim stundām, īsi pēc pusnakts, abi veiksmīgi satiekamies pie lidostas, šoreiz ar visām mantām. Saprotam, ka ar nopelnīto algu viesnīcai nepietiks, tāpēc izlemjam nakšņot pludmalē. Nakts paiet abiem plānojot, kā rīkoties tālāk.
Uz rīta pusi iemiegu, lai pēc īsa laiciņa pamostos pilnīgi nosalusi. Jūras vējš tikai nomodā šķiet piemīlīgs un maigs. Toties rīts ir tik pārsteidzoši dzidrs, ka domas paceļas pasaulīgos augstumos. Mamma saka, man esot ļoti labs un
stiprs Sargeņģelis – nu ir noskaņojums un laiks parunāties ar viņu…
30.decembris, trešdienas pievakare
Brīnumi tomēr notiek! Par to liecina kaut vai šī diena!
Kad pusdienlaikā abi ar Vilni iegriežamies kādā pludmales kafejnīcā iedzert tēju, uz manu šodien jau trešo reizi izteikto jautājumu: „Vai jums nav vajadzīga oficiante?”, saņemu atbildi: „Te ir mūsu formas krekliņš, pielaikojiet!”
Krekliņš der kā uzliets, un istabiņa dzīvošanai kafejnīcas īpašniekam arī ir padomā. Uz vienu otru vietu piezvanījis, viņš atrod darbu arī Vilnim – kādā spageti bārā, tepat netālu. Līgumu par algām pirms parakstīšanas abi pieprasām krievu vai angļu valodā un jau pēc pāris stundām jūtamies ar dzīvi apmierināti. Tepat jūra, saule un darbs, kas nelauž kaulus. Tiesa, alga minimālā, bet šoreiz divas trešdaļas no tās nenāksies atdot Kostam.
No prieka esmu gatava sākt strādāt kaut vai tūlīt. Īpašniekam ir iepatikusies mana angļu valodas izruna, un man tiek uzticēts iekšā saucējas darbs – uzrunājot katru garāmgājēju un piedāvājot tēju, kafiju, dzērienu vai kādu īpašu ēdienu. Pirmajās reizēs tas šķiet kaut kā ačgārni un nepareizi, jo – Latvijā tā nav pieņemts. Ceru, ka ar laiku iemācīšos izturēties brīvi un neiespiesti.
1.janvāris, piektdiena
Ir sācies jauns gads. Uz salas – visai skaļi, krāšņi un trokšņaini. Salūti kā milzīgas pāvu astes uzzied pa visām debesīm. Burzma un jautrība, sveši cilvēki aicina piebiedroties, tikai savējos nesatieku. Dienā vienojāmies, visi reizē šurp atbraukušie, satikties un gadu mijā būt kopā, bet… laikam jau pārāk paļāvāmies uz tālruņa sakariem. Jau stundu pirms pusnakts nevienu nevaru sazvanīt. Klīstu pa ielām un pludmales kafejnīcām, jo runājām – varbūt kādā no tām satikties, bet – neveicas.
Atkal esmu viena. Arī mājas sazvanīt neizdodas – pārslogots tīkls.
Apsēžos jūras krastā, slauku asaras un cenšos sajust jaunā gada vēsmas. Kāds tas būs man?
15.janvāris, piektdiena
Varu teikt – jaunās darba iemaņas esmu apguvusi. Iekšā saucējas- oficiantes darbs man vairs psiholoģiska rakstura problēmas nerada. Veikli tieku galā ar visu – arī ar pasūtījuma pasniegšanu un galdiņu nokopšanu. Pēc divu nedēļu nostrādāšanas saņemu avansu – piecdesmit liras. Pēc visa iepriekš pārdzīvotā tas šķiet daudz, un tomēr – tā nav puse no solītās algas…
Problēmas man rada arī smalkās, sakarsušās pludmales smiltis, kas dienas laikā kājām uzberž jēlas tulznas. Tās uzvar arī bezcerīgajā cīņā ar plāksteriem. Vakaros kājas ir piepampušas kā bluķi, tāpēc pirms pusnakts mani visbiežāk var atrast sēžot uz akmens jūras krastā un vannojot kājas Vidusjūrā.
Pa šo laiku esmu sapratusi, ka uzticēties šeit kādam ir bīstami – nejauši izrunāsies, un jau pēc pāris dienām to arvien krāšņākās interpretācijās pārstāstīs vismaz desmit cilvēki. Kiprā tik ļoti iecienītā bohēma un bezdarbība ir īstā vide, kur veidoties plašam intrigu tīklam. Konkurence ir pātaga, kas šo zirgu dzen pilnos auļos. Nokļūt zem tā pakaviem ir visai bīstami – var sagadīties tā, ka pēc tam atrast darbu būs visai grūti – nepelnītā „slava” ies tālu pa priekšu.
Vīriešu interese izteikti jūtama arī šeit. Lai arī man sejā parasti nopietna un aizņemta cilvēka grimase un rokās – trauki un paplātes, kāds ik pa brīdim pamanās pieķert pie elkoņa vai sāna, un uzaicināt apsēsties. Par laimi, no tā viegli atrunāties, jo darba netrūkst. Divu nedēļu laikā esmu apguvusi daudz.
Šodien starp apmeklētājiem kāds savāds pāris – skaista zviedriete, gariem blondiem matiem un turks, kura sejas izteiksmi varētu raksturot īsi – krimināla.
Pasūtījums viņiem pieticīgs, acīmredzot – turks nav īpaši naudīgs: tēja un divi kokteiļi. Pēc kāda laiciņa telpā vairs palikuši tikai viņi divi vien. Sievietes sejā un pozā jūtams satraukums. Kaut kas nav kārtībā. Turks paaugstina balsi, un zviedriete, ka sargājoties, ievelk galvu plecos.
Pabrīdinu bārmeni – ja nu kas, lai ir tepat tuvumā. Bet Polam jauns pasūtījums pie grila un uz kādu brīdi viņš iziet laukā. Nokopju galdiņu un ar acs kaktiņu vēroju abus. Briest strīds. Te pēkšņi ar troksni gāžas krēsls un turks metas uz durvīm. Nesamaksājis? Esmu turpat pie durvīm, tāpēc aizstājos priekšā.
Mirkli vēlāk jau esmu iestumta aizdurvē un ar durvīm piespiesta pie sienas. Tas notiek tik zibenīgi, ka pat nepaspēju nobīties. Vien sastingstu un aizturu elpu – kas notiks tālāk?
Kā vēlāk dzirdu no Pola – „par laimi…”, jo parasti pie attiecību noskaidrošanas turki mēdzot izvilkt duncīti, kas kalpojot gan kā jostas dekors, gan kā ierocis… Pludmales bāros tā notiekot gana bieži.
No šīs dienas apmeklētāju plūsmā neviļus sāku izdalīt turkus – kā klientus, kuriem labāk mest lielu līkumu, un, ja vien iespējams, – izvairīties.
Arī Vilnim spageti bārā netrūkst piedzīvojumu. Viņam uzmanību pievērš ne tikai meitenes, kas ir visai dabiski, bet arī dažāda vecuma vīrieši – uz salvetēm raksta adreses un tālruņa numurus, aicinot piezvanīt, bet daži pat nekautrējas iekniebt dibenā. Abi par to pasmejamies, bet es ļoti labi saprotu, cik viņam tas ir nepatīkami. Apzināmies, ka arī šis darbs nav tas, kurā vēlamies ilgstoši strādāt.
(Turpmāk – vēl)
