(Turpinās no 4.septembra)
21.janvāris, ceturtdiena
Es staroju, lidoju un paceļos virs mākoņiem! Beidzot! Beidzot viss notiks!
Blondo milzi, kuru šorīt uzrunāju pie kafejnīcas ieejas, piedāvājot viņam kafiju, tēju un brokastis, vispirms noturu par krievu, lai gan viņš bez izloksnes man raiti atbild angļu valodā. Tikai pēc īsas sarunas secinām, ka abi esam no Latvijas.
No satikšanās priekiem nu nezinām kur likties! Gribas runāt un runāt, iztaujāt un uzzināt – kas un kā?
Izrādās, ka Vladimirs ir kādas kafejnīcas īpašnieks citā Kipras pilsētā un labprāt savā komandā pieņemtu divus latviešus. Viņš pārvalda kafejnīcu tīklu vairākās pilsētās, un, ja mūs pārāk nogurdinās dzīve šeit, mēs varam pārcelties uz Lielbritāniju. Solījumu birst tik daudz, ka sāku ieklausīties rūpīgāk – cik liela alga, kā ar dzīvošanu?
Pēc īsas sarunas skaidrs kļūst viens – iespēju daudz. Būs oficiāli līgumi, sociālās garantijas un iespēja īrēt normālu dzīvokli! Nekavējoties piekrītu un zvanu Vilnim. Norunājam rīt trijatā satikties, lai vienotos par visu konkrētāk un dotos apskatīt jauno darbavietu.
Esmu kā spārnos! Mamma gan brīdina, ka reizēm tie mēdz būt tikai skaisti vārdi un solījumi, bet – tā gribas noticēt!
22.janvāris, piektdiena
Esam pie vietas. Beidzot jūtos patiešām droši – vispirms jau tāpēc, ka neesmu viena. Trīs latvieši vienā labiekārtotā dzīvoklī – par pieņemamu samaksu un turpat netālu no nākamās darbavietas. Ko gan vairāk var gribēt?
Kā pašu lielāko ieguvumu šajā ērtajā dzīvesvietā novērtējam plašo dušas telpu – tā esam nocietušies pēc komfortablas mazgāšanās! Lai arī īres maksa nav mazā, pa trijiem gan jau tiksim galā.
Gribas ticēt, ka arī attiecībā uz algu solījumi piepildīsies, un sākumā solītā minimālā ar laiku pieaugs. Tā vismaz Vladimirs teica.
Tiesa, apskatot viņa kafejnīcu tuvāk, jau pamanīju, ka daļu no vēlamā viņš ir uzdevis kā jau esošu un pastāvošu. Kad par to viņam jautāju – piemēram par latvisku ēdienkarti, viņš pats sevi laboja: „Vai gan es teicu, ka ir? Būs! Būs!”
Šodien iekārtojamies un apskatām pilsētu, rīt – sāksim darbu. Palielā slodze mani nebaida – esam taču atbraukuši pelnīt.
24.aprīlis
Nu jau trīs mēneši pagājuši, kopš pludmales kafejnīcā satiku Vladimiru, un divi – kopš sapratu, kas šajā spēlē ir kas. Atkal taisnība mammai – par skanīgajiem vārdiem un tukšajiem solījumiem…
Pāris nedēļu jau bijām nostrādājuši, kad sākām nojaust – Vladiks tur nav nekāds priekšnieks! Vien mutes braucējs un solītājs. Būs! Jau rīt tev blakus būs otra oficiante un tad nebūs jāstrādā vairāk par vienu maiņu! Būs alga katru pirmdienu un otrdiena brīva! Būs, vien drusku jāpaciešas, kamēr „iesilst” tūristu sezona un nostiprinās „pamats”!
Pēc Vladika teiktā – ja vien viņam būtu vairāk naudas uz rokas, tad kaut tūlīt realizētu visas ieceres! Tajā pilsētā un vēl tajā pilsētā, redz, viņa kafejnīcas dodot normālu peļņu, līdzko ieejot ikdienišķā apritē. Ja vien viņam būtu „biezāks čungurs”, tad apmaksas mehānisms arī šajā sāktu darboties normāli. Varbūt mēs varētu ko aizdot? Iegādāties it kā savas īpašuma daļas. Ha!
Sākumā Vladimiram uzticējāmies – droši ielikām viņa rokās savu naudu, jo viņš noteikti labāk zinās, kur atrast lietotu televizoru, vēl vienu gultu, grilu un saldētavu. Ar tik apsviedīgu raksturu – nu, patiešām, tīrie sīkumi!
Naudu Vladiks paņēma un lietas arī atveda, vien – tās patiešām bija ļoti nolietotas, un, kā vēlāk paši noskaidrojām, – nemaksāja ne trešu daļu tās summas, ko viņam iedevām.
Tad nejauši dzirdēju kādu Vladimira sarunu ar it kā otru kafejnīcas īpašnieku. Vladiks vēl joprojām neesot atstrādājis avansā aizdoto naudas summu, tāpēc uz jaunu lai necerot. Un vispār – lai meklējot kārtīgu darbu, citādi…
Tad arī secinājām – viņš ir tikai viltīgs mahinators. Manipulators un sapņotājs. Diemžēl vēl neviens nav izdomājis tādu sapņu piļu materiālu, no kā, prātā būvētas, tās dabā pašas no sevis materializētos… Varbūt vienīgi iluzionistam tas ir pa spēkam.
Iespējams, daļa taisnības Vladimira stāstā arī bija – varbūt kādu naudas summu viņš savulaik tika maksājis kafejnīcas īstajam pārvaldniekam, lai skaitītos līdzīpašnieks. Tobrīd mums radās nojausma, ka savus ienākumus Vladiks pelnīja līdzīgā veidā kā Kostas – piegādājot strādniekus kafejnīcām un bāriem. Viņa ārējais izskats daudziem iedvesa uzticību, un paziņu viņam netrūka.
Par spīti visām šīm aizdomām, kafejnīcai apmeklētāju netrūka, un divus mēnešus mēs saņēmām solīto algu – lai arī minimālo, bet, trijatā kopā dzīvojot, mums pietika un pat vēl pāri palika.
Tad Vladiks iekūlās kādās nepatikšanās, un, kā varēja nojaust no nejauši dzirdētā, no tām viņu varētu izglābt vai nu liela naudas summa, vai vēl labāk – pēkšņa aizbraukšana no Kipras.
Bet aizbraukt viņš vēl negribēja. Vladimirs iekārtojās kādā celtniecības uzņēmumā un līdzi paņēma arī Vilni. Tās firmas īpašnieks apgalvoja, ka tur ātri vien varēs sapelnīt pieklājīgu naudas summiņu.
Es kafejnīcā savā maiņā joprojām paliku viena un nu pa vakariem vēl pildīju bārmenes pienākumus. Jau pēc pāris dienām staigāju pusaizmigusi un centos sevi mierināt ar domu – par dubultslodzi saņemšu dubultu algu.
Dubultalgu es, protams, nesaņēmu. Ja kas nepatīkot, varot iet sūdzēties…
Tāpēc šodien uzsāku citu karjeru – oficiante visai prominentā četrzvaigžņu viesnīcā.
Pirms šo jauno darbu atradu, iegriezos daudzās viesnīcās un kafejnīcās, un, tā kā nu varēju norādīt gan sava dzīvokļa, gan ārzemju telefona numuru, pastāstīt par savu darba pieredzi Kiprā, ar mani daudzviet runāja laipni un pretimnākoši. Varēju izvēlēties. Ceru, ka šoreiz izvēle būs veiksmīgāka – te, jau stājoties darbā, man piedāvāja līgumus un sociālās garantijas, kā arī solīdu formas tērpu.
Pēc pirmās nostrādātās dienas jūtos apmierināta. Nu vairs nenāksies kājas noslogot gandrīz visu diennakti un būs arī ieplānotās brīvdienas.
19.maijs
Kā dzirdēju no Viļņa – Vladiks arī jaunajā darbavietā meistarīgi pin intrigas – pāris nedēļu laikā jau visu brigādi “salaidis ragos”. Kā rādās, jau kļuvis līdzīgs vietējiem – tie bez intrigām nespēj izturēt ne dienu. Pirmais redzējis otro tiekamies ar trešo; trešais dzirdējis otro izsakāmies par pirmo slikti un, protams, atstāstījis pirmajam; pirmais tāpēc plāno, kā sariebt otrajam; otrais no ceturtā padzirdējis, ka trešais bijis tas, kas viņu aprunājis un nu grib sariebt trešajam; trešais meklē rokās pirmo, otro un ceturto, jo nemaz TĀ nav domājis; bet ir kāds piektais, kas var apgalvot – tieši TĀ tu, trešais, teici.
Vladimirs visbiežāk ir šis trešais, un nupat viss ap viņu ir sabiezējis tik ļoti, ka viņu meklē pirmais, otrais, trešais un piektais. Pie tam – tā nav tikai viena ķēdīte, kurā viņš ir iesaistījies, un tam visam pa vidu vēl – krietnas summiņas aizlienētās naudas. Kā dzirdēju no Viļņa, Vladimiram laiks “tīt makšķeres”…
22.maijs
Lai arī dzīvokli īrējam trijatā, visi kopā tā pa īstam tur sastopamies tajās svētdienās, kad man ir brīvs. Darbs kafejnīcā parasti sākas agri no rīta, kad puiši vēl guļ. Dienas vidū ir garš pārtraukums, tad atnāku uz dzīvokli atpūsties, bet viņi ir darbā. Savukārt ap to laiku, kad puišiem darbs beidzas, es uzsāku savu vakara maiņu un mājās atgriežos pēc pusnakts. Sākumā bija grūti pierast, bet vēlāk nogurums iemācīja izmantot diendusu.
Brīvās dienas nu jūtos patiešām nopelnījusi. Tās parasti pavadu kopā ar Vilni. Bieži kopā ejam uz jūru, uz kafejnīcām vai tāpat vienkārši klaiņojam pa pilsētu. Mēs labi saprotamies. Iespējams tāpēc, ka mūsu grūtākajās dienās viens otram bijām morāls atbalsts. Jūtu, ka esam viens otram pieķērušies.
Mūsu klejojumos bieži iesaistās arī Aivars. Tā pamazām esam atraduši savas iecienītākās vietiņas pludmalē, lētākās ēstuves, un puiši – arī krastmalas, kur brīvdienās makšķerēt. Visi nomierināmies, jo nupat jau dzīve šķiet daudzmaz sakārtota.
29.maijs
Kad vairākas naktis pēc kārtas, atgriežoties mājup no darba, redzu sev lēnām sekojam mašīnu aptumšotiem stikliem, nobīstos ne pa jokam. Vai mazums dzirdēts par nolaupītām meitenēm?!
Pasūdzos Vilnim. Vairākus vakarus viņš man nāk pretim uz darbu, bet mašīna joprojām seko. Neomulīgi jūtamies abi. Vilnis solās parunāt ar puišiem darbā – tur esot pāris vietējo, kas labi pazīstot apkārtējos.
Kā saprotu, sarunas neko nav devušas – vien vakars pie zivanjas visiem apreibinājis prātus, un, kā nojaušu, – tieši tāpēc Vilnis šovakar mani pēc darba nesagaida. Izvairoties no ielas gaismām, zogoties pa šķērsielām, pusskriešus atgriežos dzīvoklī. Pa logu redzu, kā sekotāju mašīna iekārtojas pie ārdurvīm. Labi, ka mājās ir Aivars.
30.maijs
Kad pirms maiņas beigām zvanu Vilnim, lai uzzinātu, vai šonakt viņš man nāks pretim, saņemu gausu atbildi: esmu tikpat kā jau ceļā. Diez ko priecīgi gan tas neizklausās, tāpēc apņemos viņam vairāk to nelūgt.
Kad jautāju par “sarunu” rezultātiem, sastopos ar vēsu atturību, bet tajā pašā laikā uzzinu, ka Viļņa darbabiedri – gruzīni pieteikušies man pasekot un pavērot – kurš ir tas vainīgais.
Kaut kā nevedas sarunas, tāpēc abi ejam klusēdami. Vilnis aizbildinās ar dienas nogurumu – karstumā un saulē; mani niknu padara mašīna, kas arī šonakt mums seko. Gribas uz Vilni sakliegt, lai taču beidzot rīkojas kā īsts vīrietis! Bet klusēju.
31.maijs
Šodien “nakts” mašīna man seko arī pusdienlaikā, un, kā jau Vilnis brīdināja turklāt vēl otra, tumšpelēka. Abas lēnam ripina viena aiz otras gandrīz vai visu mājupceļu. Kas tās atkal par spēlītēm?
Pēc divdesmit minūtēm neizturu. Sagaidu pirmo no tām ielas malā un uzkliedzu: “Ko tev no manis vajag!?”
“Iepazīties!” skan atbilde no mašīnas tumšā salona iekšpuses.
Esmu tik uzvilkta, ka pat smiekli nenāk.
“Liec mani vienreiz mierā! Atšujies!” nokliedzu un pie tā paša pasūtu d…
Izlādētais niknums nomierina. Tik ļoti, ka nemanu, kurā brīdī abas mašīnas pazūd.
Kad naktī viena pati, zogoties pa krēslainajām ielām, atgriežos no nakts maiņas, redzu, ka Viļņa atkal nav savā istabā. Tad attopos, ka nemanīju arī mašīnas. Laikam jau Viļņa darbabiedri būs ko atrisinājuši.
(Turpmāk – vēl)
