Redakcijā bija ienākusi kāda gulbeniete, kas vēlējās būt anonīma, lai paustu viedokli par klaiņojošajiem kaķiem pilsētā.
Redakcijā bija ienākusi kāda gulbeniete, kas vēlējās būt anonīma, lai paustu viedokli par klaiņojošajiem kaķiem pilsētā.
Pēc viņas domām, mēs, pilsētnieki, nereti esam neiejūtīgi pret šiem mājdzīvniekiem. Sieviete stāsta, ka bijis žēl noraudzīties, kā lielajā salā kaķīši bijīgi staigā pa daudzdzīvokļu māju pagalmiem, meklēdami spraudziņu, pa kuru ieiet pasildīties pagrabā.
“Dzirdēts, ka Alūksnes rajonā Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki īpaši aicināja iedzīvotājus sala apstākļos žēlot mājdzīvniekus, neļaut tiem nosalt uz ielas. Diemžēl mēs, gulbenieši, par šo problēmu vispār nerunājām un arī dzīvnieciņu sāpēm un mokām vienaldzīgi gājām garām,” saka sieviete.
Viņa klāsta, ka ne reizi vien dažu aizdarītu pagraba logu atdabūjusi vaļā, lai kaķi tiek siltumā. Bijis arī gadījums, kad kāda kaķene nav laista pie saviem bērniem pagrabā. Logs bijis cieši nosprostots. Pēc gulbenietes domām, tas jau robežojas ar sadismu.
Sieviete pamato viedokli, kāpēc uz klaiņojošajiem kaķiem nav jāraugās kā uz ienaidniekiem. Pirmkārt, tie ir mājdzīvnieki, kas nonākuši uz ielas mūsu pašu – cilvēku – vainas dēļ. Viņi nav meža zvēri, tātad mēs, cilvēki, esam par kaķiem atbildīgi. Otrkārt, pieredze liecina, ka, iznīcinot kaķus, mēs ļaujam vaļu žurkām, kas ātri vien savairojas pagrabos ģeometriskā progresijā.
“Uzskatu, ka klaiņojošos kaķīšus vajadzētu sterilizēt un laist atkal brīvībā. Mēs ar kaimiņieni esam tā darījušas, ieguldot savus personiskos līdzekļus. Arī regulāri barojam šos kaķus. Kad viņi pienāk pēc maltītes un tik patiesi raugās acīs, lūdzot pēc žēlastības, tad nudien gribas raudāt par to, cik mēs tomēr esam neiejūtīgi,” saka sieviete.
