Litenieši tēvs un dēls – Andris un Kaspars Maki – ir muzikanti. Viņi nevar iedomāties savu dzīvi bez muzicēšanas.
Litenieši tēvs un dēls – Andris un Kaspars Maki – ir muzikanti. Viņi nevar iedomāties savu dzīvi bez muzicēšanas.
“Dzirksteles” intervijā mēģinājām noskaidrot, kā sācies šis ceļš uz mūziku un kurp tas ir atvedis. Andris atzīst, ka nejūtas kā profesionālis mūzikā, taču cenšas “turēties līmenī”. Kaspars uzskata, ka svarīgi ir attīstīties – “tikai uz augšu”. Svarīgi neieciklēties, nemīņāties uz vietas, bet domāt, kā ieviest muzicēšanā arvien kaut ko jaunu. Abi uzskata, ka viņus vieno mūzika, konkrētāk, deju mūzika. “Mēs nejūtamies kā konkurenti. Es viņam neko īpaši neesmu mācījis. Viņš ir skatījies no manis. Varbūt reizēm var just, ka tēva ietekmes ir bijis par daudz. Tomēr viņam ir arī citas autoritātes. Dēls ir iepeldējis dziļākos ūdeņos. Tā tam ir jābūt!” saka Andris.
Savukārt Kaspars Maks bilst: “Ar tēvu mūsu attiecības ir čomiskas.”
Cik ilgi jau esat muzikanti?
Andris: – Muzicēt sāku vidusskolas pēdējā klasē – 1975.gadā. Sāku apgūt ģitārspēli. Man palīdzēja skolotājs Pēteris Zitāns, kas nu jau aizsaulē. Tad bija armija. Pēc tam muzicēšana turpinājās. Litenē kopsaimniecība sniedza atbalstu, nopirkām intrumentus. Uzplaukums bija tad, kad grupai pievienojās gulbenietis Gunārs Ozols. Nodibinājām kapelu “Litenietis”. Spēlējām ne tikai ballēs, bet arī uzstājāmies koncertos. Bija juku laiki, grupa paputēja. Tad sākās elektronikas ēra. Viss mainījās.
Kaspars: – Oficiāli es sāku muzicēt 1995.gada 25.novembrī. Pirmoreiz tas notika kāzās. Man bija 13 gadi. Bet pie klavierēm sēdos jau daudz ātrāk. Necik daudz nemācījos. Prātā bija jaunības dullums. Tā arī nevienu skolu neesmu pabeidzis. Arī vidusskolu ne. Mācījos par grāmatvedi, palika gads, bet nepabeidzu. Pats to nožēloju. Taču joprojām taustiņus klaviatūrā nospiest protu. Viss notiek. Ir doma turpināt mācīties. Ja es prastu izmantot arī klavieru melnos taustiņus, man šķiet, es vispār būtu gigants. (Smejas.) Ir doma mācīties notis.
Andris: – Interese viņam bija jau no mazotnes. Čibināja sintezatoru. Atbrauca man līdzi uz kādu baļļuku. Vēlāk mūzikas skolā pabeidza četras kora klases. Zina jau, uz kuras līnijas kura nots atrodas. Bet izlobīt melodiju, tas jau ir grūtāk.
Vai arī tagad muzicējat kopā – tēvs un dēls?
Kaspars: – Tagad tas notiek reti. Ja mēs muzicējam kopā, tad publika ir vinnētāja. Tā gadās, kad esmu brīvs, kad man nav jāmuzicē grupā “Forte”. Ja tēvs mani uzaicina, tad labprāt aizbraucu līdzi un uzspēlējam kopā. Atceramies vecos laikus.
Dzīve un publika ir ļoti mainījusies pa šiem gadiem?
Andris: – Jā! Tagad uz ballēm galvenokārt nāk jaunieši. Vecākā paaudze kļuvusi slinkāka. Varbūt vairāk nospiež dzīves problēmas. Uz ballēm nāk padsmitnieki un nedaudz vecāki. Cilvēkiem ir grūti, bet varbūt būs vēl grūtāk, jo cenas palielināsies, ir bezdarbs. Krievu laikos tādu problēmu nebija. Tad bija citas grūtības – pat naktī jāstāv rindā pēc desām un gaļas.Tagad veikalā ir viss, tikai ar naudu ir švaki. Dzimstība ir maza. Bet ko var vēlēties? Pašiem grūti, ko nu vēl par bērniem domāt. Tomēr ir jāsaglabā optimisms. Nedrīkst nolaist rokas. Visi cilvēki nav vienādi. Gribētos, lai visiem būtu labi. Ja cilvēkiem klājas labi, viņiem gribas priecāties, nākt uz ballēm. Agrāk bija mehanizatoru, lopkopēju balles. Tagad varētu kopā sanākt zemnieki. Pensionāri. Ja nebūs līdera, kas organizē, cilvēki paši uz parastu balli nenāks. Pusmūža un vecākā gadagājuma ļaudis nedejos kopā ar jauniešiem.
Vai ar muzicēšanu var nopelnīt?
Andris: – Ja domā par attīstību, tad pastāvīgi nauda ir jāiegulda aparatūrā. Mēs ar dēlu esam daudz naudas ieguldījuši muzicēšanai nepieciešamajās iekārtās. Tur jau nav tikai muzicējot vien nopelnītie līdzekļi, bet arī nauda par pārdoto mežu un nodotajiem graudiem.
Kaspars: – Jūt rezultātu. Kad nauda ir ieguldīta, tad vēlāk tā nāk atpakaļ.
Andris: – Tās ir emocijas, balli nospēlē nemanot. Nav kauns stāvēt uz skatuves. Kvalitatīvi tas ir! Muzicēšana nekādu lielo peļņu nenes tam, kas vēlas pilnveidoties mūzikā. Nauda visu laiku ir jāiegulda aprīkojumā. Cita lieta, ja par attīstību nedomā.
Kaspars: – Bet, cik ilgi?
Ko jūs spēlējat?
Kaspars: – Visu jaunāko un labāko, kas ir latviešu estrādes mūzikā. Melodijas spēlējam oriģināli vai aranžējam. Tā ir deju mūzika, kas patīk cilvēkiem. Sākot no valša un beidzot ar grīdu rībināmiem muzikāliem “gabaliem”.
Andris: – Jāspēlē tas, kas patīk cilvēkiem. Visām paaudzēm. Lai gan visiem nekad nespēsi izpatikt. Zīmīgi, ka mūsu gaume lielākoties ir tāda pati kā publikai. Muzicējam cilvēku priekam. Tā tam ir jābūt. Ne jau tikai naudas dēļ muzicējam. Reizēm materiāli paliec zaudētājs, bet ir gandarījums. Ir tādi baļļuki bijuši.
Litenes pansionātā esat balli spēlējuši par velti.
Andris: – Jā, tur ir ļoti patīkami. Cilvēki dejo no sirds. Super publika. Ar prieku tur aizbraucu. Cilvēki jautā, kad atkal spēlēsim.
Vai gadās pagurums, kad gribas mūziku mest pie malas?
Andris: – Ir bijuši dažādi gadījumi. Reizēm traucējis alkohols. Bet tad atkal virsroku ņēma apziņa – tā nevar! Un galvenais – mūzika spēj sniegt tādu emocionālu gandarījumu, ko grūti salīdzināt ar kaut ko citu. Man mēdz būt garīgā pacēluma brīži un tad – depresija. Esmu reizēm grēkojis attiecībā pret kolēģiem, reizēm pašam uz sevi ir dusmas. Jācenšas nenokārt degunu. Jāspirinās.
Kaspars: – Es diendienā sēžu pie sintezatora no rīta līdz vakaram, veidoju mūzikas fonogrammas. Reizēm gribas atslēgties un darīt kaut ko citu. Gadā varbūt ir divi mēneši, kad pilnīgi neko negribas darīt mūzikā, jo viss ir apnicis. Tad vajag kaut ko mainīt, lai būtu atslodze.
Vai arī komponējat?
Kaspars: – Pārsvarā tikai aranžēju. Pašam sanāk komponēt reti, varbūt reizi gadā saceru dziesmu grupai “Forte”. Uzskatu, ka man nav komponista talanta.
Esat no Litenes. Tēvs joprojām tai ir uzticīgs. Arī dēls bieži ir Litenē kopā ar draugiem. Ar ko šī vieta piesaista?
Kaspars: – Dzimtā puse, kur esmu uzaudzis. Laikam katram šī vieta ir vismīļākā. Litene noteikti ne ar ko nav labāka par citām vietām, varbūt pat sliktāka. Varbūt esam pieraduši.
Andris: – Litenē ir forši. Pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Ciglis, kas pats nav dzimis litenietis, ir savedis kārtībā Litenes centru. Vai tad mēs, kas esam dzimuši litenieši, nebūsim patrioti? Mazāki par Gunāru negribam palikt!
Kur jums visvairāk patīk muzicēt?
Andris: – Svarīgi nav tas, cik dauz ir publikas, bet gan, cik tā ir atsaucīga. Piemēram, Tirzā. Pietiek, ja ir cilvēku grupa, kaut vai trīs meitenes, kas ir priekšplānā un muzikantus atbalsta. Balvu rajona Krišjāņos. Jauki, ja cilvēki zina, ko vēlas un to arī saņem.
Kaspars: – Labākie koncerti ir bijuši Talsos. Apmeklētības ziņā. Talsos uz grupas “Forte” koncertu bija 1500 cilvēki. Ir dzīvē bijuši gadījumi, kad uz mūsu koncertu atnāk tikai astoņi cilvēki – Cēsīs. Taču mēs vienalga nospēlējām visu programmu. Tie, kas klausījās, bija laimīgi un uzvedās atbrīvoti. Protams, metālistu pilsētās vai tajās, kur klausās galvenokārt “dzīvo mūziku”, mūs īpaši negaida. Ļoti laba publika nesen bija Lejasciema kultūras nama atklāšanā. Arī Litenē mēdz būs lieliskas balles. Tāpat arī Jaunannā, Kalnienā. Bet citreiz nekas nesanāk. Viss atkarīgs no cilvēkiem un dienas, kad notiek pasākums. Lai gan nav tādas formulas, pēc kuras var aprēķināt, cik daudz publikas būs pasākumā un kāda būs cilvēku atsaucība.
“Forte” dzied arī krieviski, kāpēc?
Kaspars: – Tāpēc, ka muzicējam divām auditorijām – latviešu un krievu. Daudzi krievu tautības cilvēki neklausās latviešu mūziku, klausās ārzemju vai krievu. Mēs esam vinnētāji.
Skan jums stilīgi!
Kaspars: – Jā, forši. Atšķirībā no citām grupām mēs nemēģinām vienu un to pašu dziesmu izpildīt gan krieviski, gan latviski. Neskan! Tikai viena dziesma mums ir abās valodās, bet – pēc radio pasūtījuma.
Muzikantu dzīve jau galvenokārt ir pa vakariem, pa naktīm. Vai nav grūti?
Kaspars: – Vislabāk veicas vakaros un naktī. Tagad, dzīvojot Gulbenē, man nav telpas, kur es naktīs varu rībināt. Tāpēc darbojos klusi.
Andris: – Man ir grūtāk. Pēc dabas esmu cīrulis. Taču nedēļas nogalē ir jāspēlē. Tas izsit no bioloģiskā ritma. Vajadzīgs laiks, lai atkal ieietu sliedēs. Ir arī tā, ka citiem ir svētki, bet muzikantiem ir jāstrādā.
Vai otrā pusīte nedusmojas par tādu dzīves ritmu?
Andris: – Es labāk jūtos uz skatuves, nevis deju zālē. Kad ir brīvs brīdis, divatā ar savu otro pusīti aizbraucam uz kādu balli. Bet pārsvarā viņai nākas ciest. Tomēr svarīgi, ka kāds tevi saprot un atbalsta.
Kaspars: – Tāds viņām ir liktenis – mīlēt un ciest. Nedēļas nogales man vienmēr ir aizņemtas. Taču mēs kopā ar draugiem pulcējamies nedēļas vidū. Uz ballēm gan neejam, bet tusējam mājās. Ja tomēr ir brīva nedēļas nogale, man diez ko nepatīk iziet no mājām. Reizēm kopā ar draudzeni aizejam kaut kur atpūsties. Tomēr mājās labāk.
***
Vizītkartes
Vārds, uzvārds: Andris Maks.
Vecums: 45 gadi, pēc horoskopa Zivs.
Izglītība: vidējā.
Nodarbošanās: zemnieku saimniecības “Ganības” īpašnieks, strādā kooperatīvajā sabiedrībā “Klēts”.
Hobijs: muzicēšana grupā “Liepceliņš” un individuāli.
Personīgā dzīve: ir trīs dēli – Ilmārs (26 gadi), Kaspars (21 gads) un Andis (desmit gadi), dzīvesbiedre Daiga.
Vārds, uzvārds: Kaspars Maks.
Vecums: 21 gads, pēc horoskopa Ūdensvīrs.
Izglītība: pamatskolas.
Nodarbošanās: brīvmākslinieks, muzikants grupā “Forte”.
Hobijs: volejbols.
Personīgā dzīve: ir draudzene Inese, ar kuru kopā jau gandrīz gadu var saprasties no pusvārda.
