Pastniece Irita Laure: „Vairāk maldīties iznāca Daukstu pagastā!”
Atsaucīga, precīza, atbildīga, sniedz palīdzīgu roku dažādās dzīves situācijās – šīs īpašības vēstuļu konkursā „Mans pastnieks” pasta klienti veltīja Gulbenes 1. pasta nodaļas pastniecei – automobiļa vadītājai Iritai Laurei. Labie vārdi Iritai palīdzēja kļūt par labāko pastnieci Vidzemes reģionā. „Man tas bija ārkārtīgi liels un negaidīts pārsteigums tieši piecu gadu darba jubilejā, ko esmu nostrādājusi šajā amatā. Vēl ilgi pēc šī fakta uzzināšanas saņēmu apsveikumus,” stāsta Irita un smejas, ka esot pastniece Jēzus vecumā.
Par pastnieci Irita strādā piecus gadus. Pirms tam viņa papildināja strādnieku kolektīvu SIA „Arnis” kokmateriālu ražotnē Līgo pagastā. Darbs tur šķitis vienmuļš, apnicīgs un nepiemērots sievietei. Tolaik Irita pat iedomāties nevarējusi, ka kādreiz varētu strādāt pastā. „Kādā dienā negaidot man piezvanīja Līgo pasta nodaļas pastniece Inese Līne, kura bija dzirdējusi, ka Gulbenes 1. pastā nodaļā ir vajadzīga pastniece, kas varētu veikt motorizēto pasta piegādi. Galvenais noteikums bija, lai būtu autovadītājas apliecība un savs transportlīdzeklis, lai pastu varētu piegādāt motorizēti. Šodien pat iedomāties nevaru, kā būtu tad, ja vējā, lietū un putenī ar smago pasta somu plecos vajadzētu staigāt ar kājām vai braukt ar divriteni. Lēmumu man vajadzēja pieņemt, ilgi nedomājot. Pie sevis prātoju: kāpēc nepamēģināt kaut ko jaunu? Tagad varu atzīties, ka mazliet biedēja tas, ka neko no pastnieku darba nezināju, baidījos, ka kaut ko nesapratīšu. Atbraucu uz Gulbeni, tiku pieņemta darbā un uzreiz gluži kā kucēns iemesta ūdenī, lai mācos izpeldēt. Protams, viss tika parādīts un izstāstīts. Tika iedota pierakstu klade ar klientu māju nosaukumiem un detalizētu maršrutu. Toreiz arī par atalgojumu nedomāju. Galvenais bija strādāt. Arī šodien par to nesūdzos. Man pietiek,” atceras Irita.
Irita preses izdevumus un citus sūtījumus piegādā Stradu pagasta Stāķu iedzīvotājiem, daļai Daukstu un Jaungulbenes pagasta iedzīvotāju, kā arī Līgo pagasta abonentiem. Dienā viņas automašīna pieveic aptuveni 134 kilometrus. „Sākumā, kad īsti visus ceļus vēl nebiju ielāgojusi, darbam nācās patērēt vairāk laika, bet tagad šķiet, ka ceļā pavadītās stundas aizsteidzas vēja spārniem. Vairāk maldīties sanāca Daukstu pagastā, toties Līgo pagastā bija zināms katrs pagrieziens,” atceras pastniece. Viņa uzskata, ka pastniekiem ir jāuzņemas liela materiālā atbildība. Tā nesaistās tikai ar pasta pārvadājumiem. Arī cilvēki lūdz izlīdzēt dažādās dzīves situācijās. Irita bilst, ka atbildība jāuzņemoties arī par automašīnu, lai tā nepieviltu. Viņa smejoties stāsta, ka tad, ja automašīnai atgadoties kāda tehniska ķibele, viņa zvanot draugam Uldim, kurš gluži kā avārijas brigāde vienmēr esot gatavs palīdzēt jebkurā laikā. Ja vien esot pa spēkam un pašai pietiekot tehnisko zināšanu, Irita ar visu mēģinot tikt galā pati. „Visbiežāk ziemā atgadās dažādas situācijas, kad nobirst arī pa kādai asarai. Ir gadījies iesēsties kupenā, meklēt lāpstu un izrakt automašīnu. Ir gadījies, ka ceļam pāri pārgāzies koks. Esmu nonākusi arī divu koku ielenkumā, kad nevaru izbraukt ne uz vienu, ne otru pusi. Labi, ja ir pa spēkam nolauzt koka galotni un apbraukt apkārt. Ir tā, ka pastniekam līdzi jāvizina ne tikai lāpsta, bet arī cirvis un zāģis. Ir gadījies iestigt arī dubļos. Ja ceļš ir tāds, ka līdz mājai iebraukt nav iespējams, tad sarunājam, ka klients panāks pretim,” stāsta Irita. Viņa atceras gadījumu, kas bailēs licis notrīsēt sirdij. „Braucu pa ceļu cauri mežam. Priekšā uz ceļa nogāzts koks. Apstājos un kā parasti izkāpu no mašīnas, lai raudzītu, ko iesākt. Skatos, koks nevis pats nolūzis, bet nozāģēts. Paraudzījos visapkārt, bet tuvumā nevienu nemanīju. Kļuva neomulīgi, īpaši apzinoties, ka pasta vedumā ir arī nauda. Nekad jau nevar zināt, kādi ir cilvēku nodomi. Zvanīju tuvējās mājas saimniekam, kurš tad atbrauca un palīdzēja koku sazāģēt, lai es varētu turpināt ceļu,” atceras pastniece.
Irita ir atsaucīgs cilvēks. Ja vien ir iespējams, viņa neliedz savu palīdzību. Dažkārt vairākiem pagasta cilvēkiem rodas nepieciešamība nokļūt Gulbenē. Tad viņi uzmeklē Iritu un lūdz aizvest. „Nu kā es varu atteikt, zinot, ka ne visiem ir savs transports, ar ko atbraukt,” viņa smaida. Tiek izteikti arī lūgumi, piemēram, no pilsētas atvest maizi vai zāles no aptiekas, samaksāt kādu neatliekamu maksājumu pagasta pārvaldē un tamlīdzīgi. Irita ir gatava palīdzēt, jo apzinās, ka īpaši gados veciem cilvēkiem šādai palīdzībai ir zelta vērtība.
Biežs viesis Iritas sejā ir smaids, jo viņa ir optimiste, kas nesūdzas par ikdienišķiem niekiem, bet dzīvi tver no pozitīvā skatpunkta. „Uz darbu ir jāiet ar prieku, tad viss izdodas. Man ļoti patīk savs darbs, tāpēc cenšos to izdarīt iespējami ātrāk un labāk,” saka Irita. Viņas darbdiena sākas astoņos no rīta un beidzas pēcpusdienā. Ilgāk nākas pastrādāt tajās dienās, kad klientiem ir jāizmaksā pensija. Ļaudis, kuri dzīvo tālāk no centra, bieži vien vēlas ar pastnieci arī parunāties, lai apvaicātos, kā kaimiņi dzīvo, kas jauns pagasta centrā un Gulbenē, lai pastāstītu, kādas rūpes pašiem nospiež plecus. Bieži vien pastniece netiek laista projām bez siltām pusdienām, tējas vai kafijas. „Dažkārt jūtos neērti, bet saprotu, ka cilvēki to dara no sirds. Man viņi visi ir jauki un atsaucīgi klienti,” raksturo Irita. Viņai ļoti patīk puķes, tāpēc bieži vien nākas aplūkot arī puķu dobes un dāvanā saņemt kādu stādu.
Pastniece spriež, ka pasta pārvadājumu apjoma krasu samazinājumu piecu gadu laikā īpaši neesot novērojusi. Ja nu vienīgi vasaras mēnešos, kad cilvēkiem laukos atliek mazāk laika avīžu un žurnālu lasīšanai. Topa augšgalā esot „Dzirkstele”, kam pakārtoti seko citi preses izdevumi. Vēstules gan cilvēki cits citam rakstot daudz mazāk. Arī apsveikumu plūsma uz svētkiem sarukusi. „Kad piedāvāju iegādāties apsveikuma kartītes uz dažādiem svētkiem, man tiek atbildēts, ka svētkos labprātāk sazvanoties vai arī apsveikumus izsakot ar interneta starpniecību. Viss ir kļuvis daudzkārt modernāks. Es tomēr uzskatu, ka nekas nespēj aizstāt ar paša roku rakstītu vēstuli. Tas ir daudz personiskām un mīļāk. Rakstot tiek domāts par cilvēku. Savukārt arī adresātam, saņemot ar roku rakstītu vēstuli, ir lielāka tuvības sajūta. Mana māsīca tagad strādā Anglijā, tad nu cenšamies viena otrai rakstīt vēstules un sūtīt apsveikumus,” stāsta Irita. Viņa pati gan negribētu strādāt ārzemēs, jo Latvijā pat gaiss smaržojot citādāk. „Biju aizbraukusi ciemos pie radinieces, bet ātri gribējās atpakaļ uz mājām, kur varu iziet dārzā un rosīties pa puķu dobēm, kur apkārt ir mani tuvinieki, draugi un paziņas, kur katra taka ir zināma.
Pastnieces dzimtās mājas atrodas Līgo pagastā. Arī skolas gaitas Irita uzsākusi nu jau par bijušo saucamajā Siltāju pamatskolā. Diendienā, braucot tai garām, viņa joprojām ietrīsas sirds par to, kāda rosība kādreiz tajā valdījusi. Iritas pārliecība ir nemainīga, ka Līgo pagasts ir skaists un arī par garlaicību, tajā dzīvojot, nav jāsūdzas. Viņa uzskata, ka pagasta ļaudis ir jauki un draudzīgi. Arī savam darba kolektīvam viņa velta tikai labus vārdus. Ja pienāktu vēlreiz tāds brīdis, kad tiktu izteikts piedāvājums strādāt par pastnieci, Irita to atkal nedomājot pieņemtu.
