Nu jau ilgi mana galvenā nodarbošanās ir “mājsēde”. Atliek laika atliku likām skatīties televīzijas pārraides, filmas un bezgalīgās diskusijas, komentārus un viedokļus par un ap Covid-19. Kad ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs izteicās, ka ir sagatavots priekšlikums atcelt preču tirdzniecības sarakstus, bet ierobežot pircēju plūsmu, nopriecājos – nu beidzot viens loģisks secinājums. Diemžēl atbilstošs valdības lēmums un rīcība nesekoja. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš vilcināšanos komentēja, ka nevarot tik bieži mainīt ierobežojumus, lai redzētu to ietekmi. Vai tiešām katras dienas arvien augošā inficēšanās un mirstība par to neliecina? Cik tūkstošiem vēl ir jāsaslimst līdz 25.janvārim, lai atvērtu acis valdības lēmējiem? Tika pārmesta vilcināšanās veselības ministrei Ilzei Viņķelei, bet tagad katra diena ir liktenīga arvien vairāk cilvēkiem. Nevaru nepiekrist ārstam Pēterim Apinim, kas portālā “TVnet” šādu absurdu valdības un tās vadītāja rīcību raksturo ar anekdoti. Tajā pērtiķis izdomā, kā tikt pie kokosrieksta palmas zarā, bet praporščiks to spītīgi krata un krata bez rezultāta, jo uzskata – tas ir svarīgāk, nekā padomāt. Par to, ka muļķīgie preču tirdzniecības ierobežojumi tiek gudri apieti, pārliecinājos pati. Kāpēc pat viens pircējs nevar ieiet veikalā un nopirkt visu, kas viņam ir vajadzīgs, to neviens nespēj pamatot. Arī friziera un kosmetologa pakalpojumi dzīvoklī rada lielākas iespējas inficēties nekā šo pakalpojumu sniegšanas vietās, ievērojot pastiprinātu piesardzību. Jo nejēdzīgāki ierobežojumi, jo mazāk cilvēki uzticas valdības rīkojumiem. Iespējams, ar neticību apgalvojumiem daļēji skaidrojama arī pasīvā attieksme pret vakcinēšanos. “Šie aizliegumi tikai parāda, cik tālu atrodas valdošā elite no tautas,” secina P.Apinis. Diemžēl valdība nav piešķīrusi finansējumu pētījumam, kas varētu atklāt valdības kļūdaino rīcību. Toties valsts pasūtītam Covid-19 pētījumam ir piešķirts pusmiljons eiro, lai skaidrotu, kā uzcept omleti, kā sagriezt gurķi un bieti. Tiesa, tas nav pētījuma mērķis, tomēr liek jautāt – cik lietderīga ir tāda valsts naudas tērēšana?
