Viņam patika slēpties. Aiz grāmatu plauktiem, aiz žurnālu vākiem, aiz laikrakstu atvērumiem un telpaugu lapām. Zem cepures naga un platmales ēnas, aiz saslietas apkakles un šalles bārkstīm. Noslēpt skatienu, iebāzt degunu dziļi rakstos, tā, lai virs privātā horizonta citiem redzamas tikai biezās uzacis. Norobežoties no nekautrās pasaules, kas caur viņa dvēseles spoguļiem vēlējās ieskatīties pašos dziļumos.
Kādu reizi viņš bija noslēpies aiz piloša lietussarga, un man tas šķita galīgi muļķīgi. Tomēr es neko neteicu – lai jau, ja viņam tā tīk… Stāvēja uz sliekšņa un gaidīja, kad beigs pilēt. Jau pirms laba laiciņa aiz loga bija noklājusies pelēki balta lietus siena un šķiet – vēl arvien netaisījās kļūt caurspīdīga. Nav brīnums, ka šādā laikā kāds garāmgājējs patvērumu meklē bibliotēkā…
Patiesībā, viņš nebija nekāds nejaušais garāmgājējs – nu jau vairākus mēnešus, ik pārdienas, redzēju vīrieti ienākam un klusi nozūdam starp plauktiem. Nevienu netraucēdams, viņš klusiņām klīda starp grāmatu rindām, palaikam izvēlējās kādu izdevumu, tad netraucējot paslīdēja man garām, apsēdās pie loga un noslēpās aiz atvērās grāmatas vāka.
Sākumā nedaudz brīnījos – tāda savāda lasīšanas metode, ne pārāk ērta. Cik ilgi tā, uz augšu, var noturēt grāmatu? Iedomājos – varbūt cilvēkam redzes problēmas un tāpēc grāmatu paceļ tik tuvu acīm? Kad redzēju viņu tā rīkojamies atkal un atkal, nodomāju – iespējams, vīrietim tāds ieradums vai arī – veselības stāvoklis, kas neļauj pieliekt galvu. Bet varbūt tas jāsaprot kā norobežošanās no traucējošās ārējās vides? Tieši tur, viņpus grāmatas vākam, ir pasaule, kuru viņš vēlas izbaudīt netraucēts!
Visai drīz pamanīju, ka vīrieša skatiens palaikam novēršas no atvērtās grāmatas un gar tās malu, izveicīgi slēpdamies, piesardzīgi seko apkārt notiekošajam. Nu arī es sāku viņu vērot – gan reizēm negaidīti pagriežot galvu viņa virzienā, gan slēpjoties aiz monitora ekrāna, gan šad tad ziņkāri palūrot no plauktu starpām. Nevarētu teikt, ka mani sajūsmināja atklājums – viņš vēro mani! Izvēlas sēdvietu, no kuras redzams mans darba lauks, satrūkstas no maniem negaidītajiem skatieniem, ieklausās soļos, snaiksta kaklu, kad esmu pazudusi no viņa redzesloka, un žigli paslēpjas aiz atvērtās grāmatas, kad atgriežos savā vietā. Man tuvojoties, it kā sastingst, ierauj galvu plecos un lasa, lasa, lasa…
Es, protams, viņu netraucēju – nedz ar jautājumu – kā varu palīdzēt, nedz ar ierosinājumu izteikt visu sakāmo. Sen zināms, ka tikai atklāta izrunāšanās spēj sakārtot lietu kārtību. Izlēmu nogaidīt – gan jau kādreiz vīrietis pats izlems spert pirmo soli, ja vien būs patiešām ieinteresēts to darīt.
Kad vismaz divas nedēļas viņš šādā veidā bija lasījis grāmatas, sākās tikpat garš žurnālu un avīžu lasīšanas posms. Kādu laiciņu klīdis starp plauktiem, it kā meklējot kaut ko konkrētu, vīrietis apsēdās dīvāniņā pie loga, izvilka no azotes līdzpaņemto laikrakstu un iegrima lasīšanā.
Tā kā es jau sen viņam nepievērsu uzmanību, nevaru apgalvot, ka ieradums lūrēt gar izdevuma malu līdz ar to bija zudis. Brīžiem es tāpat sajutu vīrieša pētījošo skatienu, tikai – tas mani vairs nesatrauca. Tā neērtības sajūta, kas radās pēc nepatīkamā atklājuma – viņš mani vēro – pamazām bija izgaisusi. Pareizāk laikam gan būtu teikt: bija iestājies pieradums – kā jau pie norisēm, kas atkārtojas diendienā un tevi tieši neskar, bet neomulīgās sajūtas vietā radusies mierinoša atziņa: gan jau reiz apniks…
Acīmredzot mana nevērība lika viņam mainīt rīcības plānu, un vīrieša uzvedībā parādījās jaunas nianses: arvien biežāk viņš bibliotēkā ienāca, noslēpies aiz dziļi pār pieri uzvilktas cepures naga, un, ejot man garām, izstostīja strupu „bdien”, kas laikam jau bija domāts kā „labdien”. Nu, ko – soli tālāk esam tikuši…
Tad sekoja saulainas un karstas vasaras dienas, kad uz ielas tik daudzi slēpās aiz platmalēm un saulesbrillēm un visai bieži, pat ienākot bibliotēkā, tās nenoņēma.
Mans klusais pielūdzējs (kā es viņu sāku dēvēt) tūlīt pārmantoja šo ideju un izstrādāja jaunu intereses piesaistīšanas metodi – tērpies kovbojcepurē un tumšās brillēs, kas aizsedza pus seju, viņš steidzīgā solī drasēja man garām vairākas reizes dienā. Jau iztālēm pazinu ātros soļus un jaunizcepto kovboju, kurš, neskatoties uz zīmīgo ārieni, iekšēji vēl arvien šķita palicis tikpat bikls un nerunīgs. Protams, ar saulesbrillēm un platmali galvā nekāda lielā lasīšana nevar sanākt, tāpēc, pavisam īsu laiciņu pastaigājies starp grāmatu plauktiem, viņš ātri vien atstāja telpu, lai pēc pāris stundām te atgrieztos vēlreiz.
Tā kā biju nolēmusi saglabāt savu nostāju un neizrādīt interesi par vīrieša savādo uzvedību, arī šoreiz nepasviedu viņam „glābšanas riņķi” – atturējos gan no smaidiem, gan no aizrādījumiem. Nu jau mani pašu intriģēja savādnieka tālākais rīcības plāns.
Tas nebija jāgaida ilgi. Lielajai svelmei sekoja liels negaiss, un nu mans klusais pielūdzējs stāvēja uz sliekšņa, slēpās aiz piloša lietussarga un gaidīja, kad beigs pilēt… Aiz loga skatu uz ielas pretējo pusi slēpa pelēki balta lietus siena un šķita – vēl ilgi nekļūs caurspīdīga. Nav brīnums, ka šādā laikā garāmgājēji patvērumu meklē bibliotēkā.
Vīrieša stāvēšana uz sliekšņa ieilga – lietussargs jau sen bija beidzis pilēt. Varbūt vīrietis gaidīja, kad kāds no mugurpuses viņu pastums, un tad cits nekas neatliks, kā spert soli tuvāk?
Bet varbūt viņš vienkārši nebija izlēmis, aiz kā šoreiz paslēpt savu acu skatienu? Taču ne jau aiz slapja lietussarga… Tas tomēr nav tas pats, kas laikraksts, grāmata, cepure vai brilles! Tikai – nu jau labu laiku pa kāpnēm neviens nenāca, un tā viņš stāvēja uz sliekšņa, slēpdamies aiz piloša lietussarga. Ar acs kaktiņu manīju vīrieti sarosāmies – pieliecamies, tad atkal izslienamies, un neko daudz vairāk jau arī nevarēja spēt, ja abas rokas aizņemtas: vienā – samirkusi sporta soma, otrā – pilošs lietussargs.
Nedroši to visu novietojis aizdurvē, vīrietis neizlēmīgi spēra pāris soļus telpas dziļumā. Tad vēl pāris soļus – manā virzienā. Pacēlusi skatienu, pārsteigta ievēroju – šoreiz viņš neslēpjas! Ar labo roku neveikli braucīdams salijušo kreiso plecu, vīrietis stāvēja manā priekšā, bet viņa seja mēmi klusēja. Tur nemanīju nedz mulsumu, nedz smieklus, nedz dusmas.
– Kā varu jums palīdzēt? – pieklājīgi jautāju.
Vīrieša grimasē nekas nemainījās. Nekādas izjūtu gammas.
– Jūs kaut ko vēlējāties? – mēģināju vēlreiz.
Nenovērsis skatienu, viņš cieši lūkojās man acīs, un, šķiet, pat nesaprata manu jautājumu.
– Jūs gribējāt paņemt kādu grāmatu? Lūdzu, variet izvēlēties! – ar plašu žestu norādīju uz bibliotēkas krājuma pusi, labi zinādama, ka tur nu jau labu laiku viņš orientējas patstāvīgi.
Neizlēmīgi pamīņājies uz vietas, vīrietis tomēr pagriezās grāmatu virzienā, un kādu laiku es viņu nemanīju. Tikmēr negaiss bija atvirzījies tālāk, pelēkbaltā ūdens siena aiz loga kļuvusi gaišāka un telpā atkal iespiedās dienas gaisma.
Pievērsos nepabeigtajam un darbam, bet īsti pieķerties tam nespēju – nemieru radīja mana klusā pielūdzēja netipiskā rīcība, kas citam liktos gandrīz vai loģiska. Interesanti, kas mani sagaida šodien? Ilgi lauzīt galvu man par to nenācās. Nesteidzīgi pienācis pie galda, vīrietis manā priekšā nolika trīs grāmatas.
– Jūs tās ņemsiet…- skaļi domāju, jo vēl arvien bija grūti noticēt vīrieša loģiskajai rīcībai.
– Lasītāja karte jums būtu? – turpināju nu jau krietni profesionālāk.
Vīrieša sejā neizkustējās ne vaibsts.
– Man vajadzētu jūsu lasītāja karti, – atkārtoju vēlreiz skaļāk.
Nenovērsis skatienu no manas sejas, vīrietis turpināja klusēt.
„Varbūt viņš mani nedzird? Varbūt vispār ir kurlmēms? ” pēkšņi iedomājos.
„Bet „bdien” taču viņš teica!” tūlīt atcerējos. „Tad jau tikai nedzird…”
Pasniedzos pēc papīra lapiņas, lai uzrakstītu „Jūsu lasītāja karte?”
Izlasījis manu rakstīto, viņš tikpat neizteiksmīgi kā iepriekš paskatījās man acīs.
– Ja jums nav lasītāja kartes, man vajadzēs jūsu pasi, – centos risināt neveiklo situāciju. – Es jūs reģistrēšu kā bibliotēkas lietotāju. Tad arī varēsiet saņemt grāmatas.
Vīrietis joprojām nopietni skatījās man acīs, tomēr sarunāties, šķiet, pat nedomāja.
– Jums ir līdzi kāds dokuments? Pase? Varbūt autovadītāja apliecība?
Vīrieša seja joprojām klusēja. Klusēja arī acu skatiens.
– Jums nav līdzi dokumentu? – nu jau krietni samulsusi pārjautāju.
Viņa sejā es vēl arvien neredzēju nedz „jā”, nedz „nē”.
– Jūs mani saprotat? – izlēmu pajautāt tieši. – Jūs mani dzirdat?
Uzmetu skatienu grāmatām, pārliecinājos, ka tās patiešām ir latviešu valodā, tātad – viņam vajadzētu mani saprast. Kāpēc gan viņš ar mani nerunā?
Bet varbūt viņš vienkārši mani grib izāzēt? Izvest no pacietības, sakaitināt un tad pasmieties! Varbūt viņam vispār ir kādas psiholoģiska rakstura problēmas? Visa iepriekšēja uzvedība pilnīgi noteikti liek par to domāt!
Sapratu, ka nekādā gadījumā nedrīkstu izrādīt savu apmulsumu vai kāpjošas bailes: kas gan viņš tāds ir?
-Atvainojiet, bez dokumentiem es nevarēšu jums šīs grāmatas izsniegt! – klusi nopūtusies, skaidroju. – Es atlikšu tās maliņā. Atnāciet rīt, ar dokumentiem, un tad jūs tās varēsiet saņemt.
Vēlreiz pacēlu skatienu, lai sastaptu viņa neizteiksmīgo klusēšanu, un sapratu, ka esmu pateikusi visu būtisko.
Satvērusi vīrieša izmeklētās grāmatas rokās, cēlos no krēsla, lai atliktu tās malā, kā jau tikko solījos. Ja nu gadījumā viņš patiešām rīt atnāk…
Jau paspēru soli, lai noliktu tās uz skapīša, kad aizmugurē atskanēja:
– Ko tu teici? Es nesapratu!
Mirkli šķita, ka esmu pārklausījusies – tik ļoti pieradusi pie vīrieša savādās uzvedības un klusēšanas. Pie paša slēpšanās un vārdu slēpšanas, pie nemanāmas un tomēr jūtamas klāt būšanas.
It kā neticēdama, vēl joprojām ar grāmatām rokās, pagriezos, lai ieraudzītu to, kurš šos vārdus izrunāja. Varbūt ir ienācis vēl kāds?
Nekas nebija mainījies. Galda otrā pusē vēl arvien atradās vīrieša nopietnais, neizteiksmīgais skatiens, kurā joprojām nemanīju nedz mulsumu, nedz smieklus, nedz dusmas.
Vai tiešām to teica viņš? Savādnieks un noslēpumainais vērotājs! Vai tiešām viņš ir sācis runāt?
Vai varbūt man tikai izlikās? Lietus diezgan skaļi plīkšķ uz skārda palodzes, domas joņo skaļi kā apkalti zirgi. Kāds tur brīnums, ka sadzirdu to, ko piespēlē iztēle?
Atgriezos pie galda un visā nopietnībā jautāju:
– No kuras vietas man atkārtot? Ko jūs nesapratāt?
– Neko… – viņš visā nopietnībā atbildēja, un es iedomājos – varbūt patiešām biju pārāk lakoniska?
Labi, pamēģināšu vēlreiz. Savākusi visas pacietības druskas, sāku no gala, cerot, ka šoreiz izsakos saprotamāk:
– Lai es jums varētu izsniegt šīs grāmatas, man vajadzīga jūsu lasītāja karte. Jums tāda būtu?
Vīrieša skatiens vēl arvien neizteiksmīgi klusēja.
Nudien, neko nesaprotu… Kā vēl to pateikt saprotamāk? Neziņā nopūtos. Laikam jau skaļāk nekā iepriekšējā reizē.
– Ja jums nav lasītāja kartes, man vajadzīgi… – uz mirkli apklusu, jo pēkšņi sajutu – kaut kas tomēr ir savādāk, ne tā, kā izskatās.
-Nekas nav vajadzīgs, – vīrietis mani pēkšņi pārtrauca. – Es tikai pajokoju. Man bieži patīk jokot. Dzīve taču ir viena interesanta padarīšana, vai ne? – viņš visā nopietnībā piebilda, tad draiski piemiedza ar aci, izvilka no jakas iekškabatas pakusušu šokolādes tāfelīti, nolika to man uz galda un, efektīgi pagriezies uz papēža, atstāja telpu.
Pat nemanīju, kurā brīdī viņš paķēra savu salijušo sporta somu, taču lietussargs, kas reiz ilgi bija pilējis uz sliekšņa, vēl labu laiku karājās uz pakaramā un, neizteiksmīgi klusēdams, gaidīja savu saimnieku…
