Ar dzejnieci Andu Līci biju tikusies ar viņas dzejas starpniecību. Pēc katras dzejas rindas izlasīšanas domāju: “Stiprs cilvēks. Kaut es tāda būtu.”.
Ar dzejnieci Andu Līci biju tikusies ar viņas dzejas starpniecību. Pēc katras dzejas rindas izlasīšanas domāju: “Stiprs cilvēks. Kaut es tāda būtu.” Klātienē ar dzejnieci tikos Gulbenes centrālās bibliotēkas organizētajā pasākumā, lai iepazīstinātu lasītājus ar Andas Līces dzejoļu un eseju jauno krājumu “Citāda gaisma”.
Kopā ar dzejnieci bija ieradusies arī apgāda “Likteņstāsti” vadītāja Anita Mellupe. Todien runāja Anita un Anda Līce, viena otru papildinot. Dzejnieces vārdi, šķietami skarbi, kā vērtīgi graudi krita klausītāju auditorijā, liekot apzināties, ka dzīve, kas virmo mums apkārt, piedāvā tik daudz pārdomu, tik daudz atziņu, tikai tām vajag atvērt sirdi, nebaidoties, ka iebildīs, ka domās citādāk.
Dzejnieces dzīves skola nemitīgi mācījusi visu paveikt pašai. Ir tik daudz piedzīvots un pārdzīvots, vai kāds brīnums, ka Anda sevi salīdzina ar senu māju, kas celta pirms simt gadiem, ar apsūbējušu sudraba karoti, kura nevienam vairs nepieder. Bet kas ir tas spēks, kurš palīdz atbrīvoties no apsūbējuma? Dzejniece zina atbildi: tas jādara pašiem, tāpēc viņa spodrina katru nodzīvoto stundu un mirkli, to ietinot neskaitāmos notikumos un atmiņās.
“Man pieder viena vienīga pilna sirds”
Andai Līcei Madonas rajona Sarkaņu pagasta “Liepnieku” mājas vienmēr bijušas viņas bērnu dienu zeme ar krāsainu flokšu dobi, ar klēti un pie tās augošu lielu un noslēpumiem pilnu egli , kur, maza būdama, Anda slēpusies zem milzīgajiem zariem, lai klausītos, kā koks elpo. No visa tā šodien vairs nekā nav, tāpēc, par dzimtajām mājām runājot, Anda lieto vārdus pagātnes formā. No tām viņai pieder “viena vienīga pilna sirds”. Kā dzejniece saka, pilna skumja optimisma. Tas līdzīgi spēcīgai smaržai iesūcas cilvēkā un neļaujas atbrīvošanai. Iespējams, tāpēc šodien dzejniece cēliem vārdiem nerunā par Rīgas 800 gadu jubileju. Tā viņā vieš iekšējas bailes un pārdomas, kas ir dāvana, svētki un svētku prieks. Varbūt tas ir tāpēc, ka savulaik pašai bijis maz prieka, ka bērnība aizvadīta bez brāļiem un māsām, jo vecāki vēlu apprecējušies, bet Andas mamma atskaitījusi trīsdesmit devīto gadskārtu, piedzimstot meitai. Anda tēvu neatceras, jo viņš pārāk ātri ļāvās diloņa nāvējošajam tvērienam. Ārsti bezspēcībā nolaida rokas, bet mātei nebija laika raudāt. Viņai vajadzēja aprūpēt gadu veco meitiņu un saimniecību. Asaras līdzīgi koraļļiem sastinga krūtīs. “Bērnības atmiņu nospiedumi ir pārāk spēcīgi, lai jelkad no tiem tiktu vaļā,” saka dzejniece.
“Svešatnes skāvieni, nepiederēšanas laiks”
Katru gadu 25.martā Anda Līce domā par tiem, kas palika Sibīrijā, par tiem, kas atgriezās slimību izmocīti, par tiem, kuru šodien vairs nav. “Man bija septiņi gadi, kad mūs izveda. Sibīrijā nodzīvoju septiņus gadus. Neatņemamas tā laika atmiņas ir mūžīga izsalkuma sajūta. Mēs nedzīvojām badā, bet arī paēduši nebijām nekad,” raksta Anda Līce un ar labu vien piemin māmuļu, kas par visu vairāk baidījās, kaut meitu nepiemeklētu tēva liktenis. Par māmuļu, vienīgo, mīlēto, kas prata nosargāt vienīgo bērnu, lai gan pati vairākkārt raudzījās acīs kaulainajai. Sibīrijā līdz ar citiem bērniem Anda iepazinusi skarbos izdzīvošanas likumus, kurus vajadzēja pieņemt, nežēlīgi ejot pret sirdsapziņu. “Svešatnes skāvieni, Nepiederēšanas laiks, It kā aizgriezies projām būtu Dieva vaigs,” raksta dzejniece.
“Kādā krustā lai piesitu savas dusmas”
Visvairāk šodien dzejniecei sāp latviešu valodas sakropļotība – okupācijas briesmīgās sekas. Anda uzskata, ka bērni runā vecāku valodā. Viņai kā asi asmeņi krūtīs griežas lamuvārdi, ar kuriem pievazāta pilna Latvija, kas kā savdabīgas pieturzīmes tiek iemestas pat visīsākajā teikumā. “Dzirdot, kā sarunājas lauku vīri, mani pārņem izmisums. Latviešiem savulaik atņemtās un nopostītās mājas nav lielākais zaudējums – latviešu valoda gan,” raksta Anda Līce. Ar smaidu viņa šodien runā par to, ka, dzīvojot Sibīrijā, pati pārkrievojusies un pat ar māmuļu labprātāk runājusi krieviski, nevis latviski. Atgriežoties Latvijā un sākot mācīties latviešu skolā, Anda ilgi nespējusi samierināties ar mazkrāsaino Latvijas dabu, ar tīrumu plašumiem, kas te šķituši tāds nieka pleķītis vien. Pārāk daudz gadu vajadzējis, kamēr Anda spējusi iedzīvoties, tomēr atšķirību starp sevi un citiem izjutusi vienmēr. Tieši tagad viņa daudz labāk nekā kādreiz spējusi izprast māmuļu, kas pēc atgriešanās no Sibīrijas dzīvojusi vairāk pagātnē nekā šodienā, tā arī nepiedzīvojot Latvijas neatkarību. “Kādā krustā lai es piesitu savas dusmas uz sevi un pasauli šo? Liepa – par mīkstu, bet ozolā naglas liecas. Es meklēju kādu, kas ir sāpes cietis, Un atrodu krusta koku, kurā jau ir naglu vietas,” viņa raksta.
“Un gaisma nāks pati caur tevi cilvēkus satikt”
Anda Līce ir meklējusi un atradusi tās augstākās lietas, kas stāv pāri zemes ikdienišķumam, kas palīdz rast iekšēju dvēseles mieru un stabilitāti. Tā ir kristietība. Caur dzeju viņa sarunājas ar Dievu. Un tas dod neiedomājami lielu spēku, liekot mīlēt pasauli, nenēsājot naidu azotē, jo, kā uzskata dzejniece, naids prasa neiedomājami daudz spēka, tāpēc viņai tā nav. “Vieglāk ir dzīvot, ja turas pie mīlestības,” raksta A.Līce. Viņa apsēžas uz akmens un ļaujas bezgalībai. Viņa raksta dzeju par divām īstenībām – par mīlestību un Dievu. “Kad tās saplūst – par vienu.”
“Āboli dārzos un zvaigznes debesīs ienākas”
Anda nekad nav baidījusies darba. Norausdama sviedrus no pieres, viņa rok zemi un stāda puķes. Anda paņem rokās zemi un ieelpo tās smaržu. Ne jau tikai viņas lauku mājās Sarkaņu pagasta “Ceļadomās” tā smaržo. Zemes darbus Anda salīdzina ar pienākumu, bet rakstīšanu – ar sirdsdarbu. Kam tiek vairāk laika? Brīžos, kad uzmācas nogurums, dzejniece atspiež muguru pret stenderi un ieelpo smaržas, kas kāpj no zemes pēc pērkona negaisa. Viņas lūpas klusi čukst lūgšanu: “Mēs esam dzīvi – par spīti visam, kas bijis.” Tomēr Anda nespēj mierīgi noraudzīties uz to, kas šodien notiek Latvijā, uz to, ko nodarījuši piecdesmit okupācijas gadi. Viņai ir tikai viena atziņa. Dzejniece raksta: “Stāvu savas mājas pagalmā un skatos uz savām rokām. Tās ir par īsām, lai tiktu galā ar postažu, ko atstājis TAS. Bet es arī beidzot saprotu – no TĀ nekur nevar aizbēgt un paslēpties. Ir tikai viena iespēja – durt zemē lāpstu, stādīt koku, lasīt kopā akmeņus , un TAS atkāpjas.”
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Anda Līce.
Dzimusi: 1941.gada 27.aprīlī zemnieka ģimenē.
Mācījusies: Cesvaines vidusskolā un Bulduru sovhoztehnikumā. No 1963.gada līdz 1964. gadam studējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.
Dzīve: no 1949.gada līdz 1956.gadam bijusi izsūtījumā Amūras apgabalā.
Publikācijas: pirmā publikācija – dzejolis “Gadi, klupdami steigā…” 1967.gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Deviņdesmitajos gados pievērsusies publicistikai par tautas likteni, morālām vērtībām, reliģiskām problēmām. Apzinājusi sodīto, deportēto un citu cietušo cilvēku likteņus. Sarakstījusi Staļina upuru piemiņas grāmatu “Via dolorosa”.
Dzeja: “Uzvilkti pulksteņi” (1977), “Šai mūžīgā spēlē” (1982), “Ar zaļiem krustdūrieniem” (1985), “Es saradojos ar tevi” (1989).”Bet tagad par sauli” (1992), “Vēstules bez pasta zīmoga” (1992), “Citāda gaisma” (2001).
***
Mīlestība – lielā pieskaršanās.
Kā saule pūpolam,
Kā ziedputeksnis drīksnai.
Tu, kas bikls biji, tagad drīksti,
Tu, kas baiļojies, nu uzdrošinies,
Tu, kas apraudāji, tagad svētkus svini.
Ir visu notikšanu sākums
Vienā vārdā – mīlestība – sakāms.
***
Tavas asaras, māt,
Tagad uz mana vaiga.
Kādus gan zemes ceļus
Mūsu sūtība staigā,
Kādus gan debesu ceļus noiet,
Ja tik līdzīgi atkārtojas?
***
Saliec mani kā saplēstu krūzi,
Saliec no lauskām,
Kurām nevaru atrast vietu.
Un, ja arī pēc tam
Vairs neko manī nevarēs ieliet,
Lai esmu zīme
Tiem, kas pētīs šo dzīvi.
***
Bet par visu vairāk
Mūsu dvēseli sargi,
Tā – vienīgais asns graudam.
Tik viegli to nolauzt
It visur, kur pasaule mīdās
Un auglīgo zemi pārvērš
Tirgus laukuma grīdā.
Māci mūs irdināt augsni
Ar lūgšanām, nevis ar lauzni,
Ar mīlestību akmeņus kausēt,
Ar asarām aizskalot,
Lai ik asns var iznākt
Tava vārda mūžīgā gaismā.
