Nesen biju aizbraucis ciemos pie radiem pagastā. Prasu, kā iet, kā dzīve, ko darāt. Šie neko neatbild, tik liek galdā pusstopu.
Nesen biju aizbraucis ciemos pie radiem pagastā. Prasu, kā iet, kā dzīve, ko darāt. Šie neko neatbild, tik liek galdā pusstopu. Par godu man bija sarūpējuši veikalā pirkto šnabi. Sak, lai garantētu manu bālģīmja drošību. Radi paši ir jau sadzeltējuši, cer sākt balēt līdz ar pavasari.
Pamazām mēs iesilām sarunās pie galda. Tā kā laukos lielais vairums saimnieko pa savu piemājas zemi un lauku sētām vien, var teikt, ka ziemā tur ir klusi un mierīgi. Snauž kā lāči migā un izsargājas no gripas epidēmijas ar grādīgā dzēriena palīdzību. Prasu: “A ko ta” pagasta padomē dara?” Man atbild: “Sēž pie krēsliem pielipuši, kamēr vēl teritoriālā reforma nav sākusies.” Tā jau gan ir, mēs nospriežam, ka tās bēdas un bažas par nākotni ir jānoslīcina alkohola kā pagastmājā, tā katrā lauku sētā. Reformas tuvums rada stresu, jo laikam kaut kas būs jāsāk darīt. Nav brīnums, ka valstī pēdējā laikā palielinās alkohola patēriņš. Puse legālā alkohola, kas izdzerts, ir stiprais, turklāt arī nelegālā alkohola patēriņā dominē stiprie alkoholiskie dzērieni. Alkohola lietošana veicina traumatismu un bieži vien ir cēlonis ceļu satiksmes negadījumiem. Kā saka, reformas tuvums prasa upurus. Valstī ir izstrādāta Alkohola patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas programma 2005. līdz 2008.gadam, bet pagaidām tā nav efektīva. Varbūt, dzīvodami novados, dzersim mazāk nekā tagad pagastos?
