Esmu neapmierināta par kapusvētku norisi Gulbenes pilsētas vecajos kapos.
Esmu neapmierināta par kapusvētku norisi Gulbenes pilsētas vecajos kapos.
Mani neapmierināja tas, ka noklausījos veselu lekciju ciklu, iegādājoties kapusvētku lapiņas. Piederīgā pieminēšanas pirmajos kapusvētkos bija atbraukuši arī vecāki tuvinieki, kuri lūdza arī viņiem paņemt lapiņas. Ziedojumu kastītē varēju atļauties iemest melnos santīmus un ne jau nu tos pašus sīkākos. Lapiņu piedāvātāja asi atcirta, ka lapiņa maksājot 20 santīmu viena un es gribot nez cik par pāris melniem santīmiem.
Protams, arī pieminēšana izpalika, kad uzzināju, ka pieminēšana jāpiesaka luterāņu baznīcā pēc dievkalpojuma. Ko darīt neticīgajiem, ja viņš uz baznīcu neiet un varbūt savu piederīgo grib pieminēt ar kāda latviešu dzejnieka dzejas rindām?
Mācītājs Atis Bambāns no tribīnes paziņoja, ka nākamgad nepieminēšot tos, kurus viņš nav izvadījis. Ko darīt neticīgajiem? Ir sāpīgi.
Kādreiz tie “pagānu” kapusvētki bija patīkamāki. Tajos pieteikšana pieminēšanai nebija tik sarežģīta.
Šoreiz arī mācītājs no tribīnes reizes divas aizrādīja par “slampāšanu” gar tribīni piemiņas brīdī. Man liekas, ka tas nebija saucams no tribīnes, bet kāds no “baznīcēniem” varēja parāt tos staigātājus.
Piemiņas runa bija “gara”, jo visai uz tribīnes nebija vietas. Reizes divas mācītājs devās kapličā pēc citas bībeles. Neticīgajam arī nesaprotama.
Runājot par svecīšu vakaru, gribētos gan, ka tas būtu septembra otrajā sestdienā. Vēl jau dārzos ir kādas ziedošas puķes, kuras kā pēdējos rudens sveicienus varēsim uzlikt uz savu piederīgo kapu kopiņas.
“Dzirksteles” lasītāja
