Arī otrais referendums, kas bija rīkots, lai balsotu par vai pret grozījumiem Pensiju likumā, neguva tik daudz balsu, lai varētu rīkoties, tā teikt, pamest glābšanas riņķi mūsu vecajiem ļaudīm. Sarunas gan pirms referenduma, gan pēc nebeidz vien rimties. Tiek lauzti šķēpi par to, kādu tad to aicinājumu bijis vairāk – piedalīties vai nepiedalīties referendumā. Arī par skaidrojumiem, kuri, piedodiet, vēl vairāk cilvēkiem sajauca prātu. Viens otrs, kas sākumā bija stipri pārliecināts, ka ies uz vēlēšanu iecirkni paust savu viedokli, pēdējā brīdī pārdomāja. Vai ir taisnīgi, ka visiem vienādas pensijas! Nevar taču likt vienlīdzības zīmi starp tiem, kas ar darbu garus gadus ir bijis uz “tu”, un tiem, kuri no tā visādi izlocījušies? Protams, viena daļa ir tādu, kurus liktenis piespiedis būt mājās, kopjot slimnieku vai invalīdu. Tāpēc vien katrs gadījums ir svarīgs, lai izšķirtos – pelnīts vai nepelnīts.
Bet ne par to ir runa, labi vai slikti dzīvo mūsu vecie ļaudis, bet gan par mūsu katra attieksmi pret valstī notiekošajiem procesiem. Tas, vai tie ir veiksmīgi, cik daudz labuma no tā gūst mūsu valsts (nevis tautas kalpi), ietekmē jebkura valsts pilsoņa labklājību. Nevar stāvēt malā, ja runa ir par tavu, manu un mūsu dzīvi. Mēs taču katrs zinām, kā dzīvo mūsu vecvecāki, kāda ir viņu rocība. Ja pat daudzām jaunām ģimenēm stipri jādomā, kā šajos laikos savilkt galus kopā, tad ko lai dara vecīši? Ne velti labklājības ministre Iveta Purne balsojumu referendumā nosaukusi par protestu pret nabadzību. Tāpēc nevajadzētu gari domāt, bet gan visā piedalīties, lai pēc tam citus nekritizētu un nevaimanātu, ka tāpat nekas nemainīsies. Un ja nu tomēr mainās?
