Mēs no Latvijas prasām daudz. Piemēram, izglītību, darbu, pabalstus un tā tālāk, bet neesam tā īsti padomājuši, ko mēs tai varam dot, kā mēs varam palīdzēt. Pats galvenais, ko es varu dot Latvijai, ir mīlestība.
Mēs no Latvijas prasām daudz. Piemēram, izglītību, darbu, pabalstus un tā tālāk, bet neesam tā īsti padomājuši, ko mēs tai varam dot, kā mēs varam palīdzēt.
Pats galvenais, ko es varu dot Latvijai, ir mīlestība. Jebkurš gaida no otra puses mīlestību. Lai gan Latvija nav dzīva būtne, tā tomēr gaida mīlestību no iedzīvotājiem, neskatoties uz to, kāda tautība vai stāvoklis sabiedrībā tiem būtu. Ja manī mitīs šī mīlestība pret valsti, tad es varu dzīvē panākt tik daudz, jo visā, ko es daru, gribu ielikt kaut mazu gabaliņu mīlestības, tikai tad varu domāt, ka ieplānotais izdosies.
Mīlestību man dzimtene nevar dot. Bet tā var rosināt mani mīlēt citus. To dzimtene var panākt ar savu skaistumu. Es savu mīlestību pret Latviju cenšos parādīt nevis ar vārdiem, bet gan darbiem. Tas nozīmē, ka tas mani neatbrīvo nevienos gados – ko es došu tagad, vēlāk, pēc skolas, sākot no sava sliekšņa. Neuzskatu, ka mīlestība pret valsti būs tā, kad sitīs pie krūtīm un teiks: “Es mīlu savu dzimteni,” bet gan tā, ja savu mīlestību pierādīs ar darbiem. Kā jau lielākā daļa cilvēku, arī es cenšos izrādīt mīlestību, mācoties un iegūstot izglītību. Tas, manuprāt, ir mazākais, ko es varu darīt Latvijas labā. Ļoti liela nozīme ir manai attieksmie pret šo valsti. Vai es to postu, piesārņojot vidi, vai arī palīdzu tai iekarot Eiropu un varbūt pat tālāk, kopjot to un slavinot tās vārdu pasaulē tādos saziņas līdzekļos kā internetā un televīzijā. Cilvēki, kuri veic citās valstīs teroraktus, domā, ka ar savu rīcību šī valsts un viņi paši kļūs slaveni. It kā jau par šo valsti pasaulē uzreiz pēc notikuma runā, bet ne tā, kā vajadzētu. Nedomāju, ka šādā valstī iebrauks kādi ceļotāji, lai apskatītu valsts skaistumu un ievērojamākās vietas. Gluži pretēji – cilvēki mēģinās izvairīties no šīs valsts, jo domās, ka tā ir bīstama apkārtējiem.
Ir tāds teiciens: “Brīva Latvija – daru ko gribu!” Nē, manuprāt, ir arī pienākumi pret savu dzimteni. Viens no tiem ir dienests. Kaut gan ir cilvēki, kuru uzskati par pienākumiem krasi atšķiras.
Arī cieņa, ko es varu dot Latvijai, būtu ļoti vērtīga un nozīmīga. Manuprāt, ir jāciena sava valsts, neskatoties ne uz ko. Cieņu pret savu valsti var izrādīt dažādi. Piemēram, glabāt lielākās vērtības, kuras Latvija ir devusi mums. Tas ir: skaistie ezeri, dažādas pilis un, galvenokārt, daba. Ar šiem brīnumskaistajiem dabas veidojumiem mēs nepārprotami varam lepoties. Šis ir lepnums, ko man dzimtene dod – mijiedarbība – viņa man, es viņai.
Es gribu cerēt, ka citi cilvēki arī ļoti centīsies, lai palīdzētu, vairāk dotu Latvijai. Kā arī kalpotu tai kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Panāktu, ka Latvijas vārds skanētu visā Eiropā un varbūt pat tālāk.
Uģis Timenieks, Gulbenes 2.vidusskolas skolnieks
