Mēs esam tik dažādi. Patiesībā ne labprāt kontaktējamies ar cilvēkiem, kas nav savējie. Un varbūt ne jau lepnuma dēļ. Vienkārši nav laika. Nav drosmes. Nav spēka. Nav vēlēšanās. Mēs uztraucamies, ko par mums padomās. Daudz patiesāki nekā reālajā dzīvē esam internetā. Ko tikai tur neatļaujamies?! Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet cilvēks taču nevar visu laiku tēlot.
Kad atkal jau kāds zvana vai nāk uz redakciju un sūdzas par komentāriem “Dzirksteles” portālā, nākas secināt, ka nespējam pieņemt “masku atmešanu”. Jā, tā ir nesaudzīga, jā, nepatīkama. Taču komentāri internetā parāda, ko par cilvēku patiesībā domā ne jau svešinieki, bet pietuvinātie. Nevar visu norakstīt tikai uz skaudību. Ir taču arī racionālais grauds, argumenti, vērtējums.
Cita lieta, ka reizēm komentētāji nezina mēru. Ja viss pārvēršas “diagnozē”, zūd jēga. Kā reiz teicis dzejnieks Ojārs Vācietis, cilvēkam jāmācās otru “pažēlot, nevis žēlot”. Mēs visi taču esam tikai cilvēki. Galu galā ir Bībeles bauslis: “Tev nebūs nokaut!” Ne ar darbiem, ne ar vārdiem, ne ar domām. Šodien šis bauslis virtuālajā komunikācijā diemžēl lielākoties tiek atmests, bet var taču gadīties, ka reiz būs jāsatiekas aci pret aci. Varbūt pat tas būtu abpusēji derīgi.
Garāmskrejot ieslēdzu televizoru un uzķeru mazu gabaliņu no Jaunavas Marijas Debesīs braukšanas svētkiem Aglonā. Garīdznieks saka – augstais priesteris, kas notiesāja Jēzu, viņā negribēja klausīties, tikai teica: “Pie krusta!” Un mēs, cilvēki, darām tāpat. Mēs tikai nosodām. Bet varētu būt citādi.
