Rēveļos “Kalnzemnieku” mājās dzīvo Jānis Šube un Ruta Dreimane. Viņu ģimenē ir astoņi bērni. Ruta atzīst, ka kopdzīves gados visādi gājis – melnās dienas mijušās ar gaišajām, kad bērni no skolas pārnāca ar uzslavām.
Rēveļos “Kalnzemnieku” mājās dzīvo Jānis Šube un Ruta Dreimane. Viņu ģimenē ir astoņi bērni. Ruta atzīst, ka kopdzīves gados visādi gājis – melnās dienas mijušās ar gaišajām, kad bērni no skolas pārnāca ar uzslavām. Ikdiena nav viegla. Viņu kapitāls ir izaugušie un izskolotie bērni. Tas arī mammas Rutas lepnums, sāpes un visa dzīve.
“Reizēm šķiet, ka dzīvojam citiem par apsmieklu. Kas tik nav pārdzīvots un dzirdēts. Tomēr mans lepnums nav māja vai dārgs auto, man ir bērni. Aizbraucu uz Smilteni pie meitas Līgas (mācās par pārtikas tehnologu un ir 19 gadus veca). Pedagogi viņu slavēja. Tā ir samaksa par grūtībām,” saka Ruta.
Bērniem jāļauj izvēlēties pašiem
Rutas vecākā meita – Agita (no pirmās laulības) dzīvo Jaunraunā, saimnieko, audzē stādus, ziedus un dārzeņus. Inese decembra sākumā Rutai uzdāvinājusi mazbērniņu. Savukārt Gunita esot mammas mīļais karavīrs.
Mācoties Rēveļu pamatskolā, Gunita aizrāvusies ar sportu, vēlējusies mācīties Murjāņu sporta skolā. Vēlāk viņa iestājās Baltbatā (Baltijas bataljonā) Ādažos, un tur jau strādā vairākus gadus. Gunita labāk vēlētos šaut, skriet, karot, tomēr viņa strādā štābā, kas Gunitai nemaz nepatīkot. Ap Ziemassvētku laiku Gunitai piešķirs dižkareivja pakāpi.
“Arī viņas vīrs strādā Baltbatā. Kad abi gaidīja mazuli, Andris ilgu laiku pavadīja Bosnijā. Tāds ir viņu darbs – iesaistīties miera uzturēšanas operācijās. Nu jau esmu pieņēmusi, ka Gunitai tāds kareivīgs darbs. Tāda ir viņas dzīve. Kad viņa bija maza, jutu, ka nevaru novaldīt. Bērnam nedrīkst stāties ceļā, jāļauj pašam izvēlēties, kādu ceļu iet,” saka R. Dreimane.
Santa aizprecējusies uz Druvienu un Ruta ir gandarīta, ka meitai ir paveicies. “Paldies Dievam, ka viss ir kārtībā, ir bērniņš, jauka ģimene. Mātei lielākais prieks, ja bērniem labi klājas. Tomēr katru dienu mani nepamet doma, vai viņiem būs darbs, kā viņi dzīvē iekārtosies. Vēlētos, lai viņi visi būtu tuvumā, tomēr katru dzīve aizved uz savu pusi. Un pareizi ir – jādzīvo tur, kur ir darbs,” atzīst R. Dreimane.
Rūta mācās Rīgā, Paula Stradiņa medicīnas skolā par sociālo darbinieku, Edgars mācās koku ēku celtniecību Cēsīs, bet Jānis un Kristīne mācās Rēveļu pamatskolas 9. un 8. klasē. “Bērni mācījušies mūzikas skolā Jaunpiebalgā, Līgai ir sevišķi skaista balss. Bērni vēlas mācīties, un es viņus atbalstu,” saka Ruta.
Par lielu ģimeni nesapņoja
Ruta bijusi vienīgais bērns ģimenē.
“Manā bērnībā veikalos nevarēja iegādāties lelles, bet tad man vienu uzstiķoja, bet es to uzreiz saplēsu. Man nepatika spēlēties ar lellēm, arī mazi bērni man negāja pie dūšas. Kad dzīvoju Jaunpiebalgā un draudzenei piedzima trešais bērns, teicu, ka tas ir neprāts. Nekad nevarēju pieņemt, ka man būs kupls bērnu pulciņš. Kas zina, ja es visu mūžu būtu nodzīvojusi ar pirmo vīru, varbūt arī nebūtu tik daudz bērnu. Ar Jāni viss iznāca citādāk. Ne tā, kā bija domāts jaunībā,” atzīst Ruta.
Rutai laiku aizņem mājas rūpes, Jānis tagad strādā mežā. Ruta uzskata, ka ne par visu paveikto Jānim ir samaksāts. Ja parēķinātu latu pie lata, iznāktu milzīgas naudas summas.
“Ne par velti būda grūst uz deguna un nav naudas to uzstutēt. Dienas paiet darbā, ģimenei paliek maz laika. Nezinu, kā būs nākotnē, pat nākamajā gadā, kad tuvējā apkārtnē izzāģēs vērtīgos mežus. Bail domāt. Pat šogad rudenī nebija naudas, ko atvēlēt dārza apstrādātājam. Tā arī dārzs paliks nearts,” secina rēveliete.
Ruta norāda, ka lielu paldies parādā viņa ir pagasta padomei, kas bērniem bez maksas atļauj uzturēties skolas internātā. Labajām pārdevējām, kas reizēm pārdod uz kredīta, kā arī ģimenes ārstei. Viņa uzklausījusi un palīdzējusi ne vienā vien grūtā brīdī.
Ruta smejot piebilst, ka bērniem un ģimenei veltījusi savus labākos gadus. Bet nu reizēm dienām ilgi mājās ir viena. Tomēr, ja būtu iespējams laika rādītāju pagriezt atpakaļ, Ruta neko īpaši daudz dzīvē nevēlētos mainīt. Viņu vada tikai viena doma – lai bērni varētu mācīties, lai viņiem būtu darbs un veselība. Izglītībai ir īpaša vērtība. Tā vienmēr atmaksājas.
Iemāca divus lielus tikumus
Ruta atzīst, ka atradinājusies no sabiedrības. Viņa nevēlas cilvēkus un kņadu. Viņa smej, ka nu jau reizēm klusā mājas dzīve ir daudz mīļāka nekā troksnis un kņada. Varbūt, ka tas ir nogurums, tomēr Ruta vienmēr labprāt aizstaigā līdz Rēveļu pamatskolai. Tā esot Rēveļu gaišākā “sala”. Ir bijuši daudzi pedagogi, īpaši skolotāja Inta Baltā, kas nekad neliegusi Rutas bērniem labu padomu, meitenēm bijusi pat kā otra mamma.
“Iespēju robežās esmu atbalstījusi skolu. No rudens ražas atvēlēju dārzeņus. Žēl, ka Rēveļi kļūst arvien tukšāki. Jaunie aiziet projām,” saka R. Dreimane.
Viņa priecājas, ka bērni nebaidās no darba un dažādās talkās skrējuši ar sparu.
“Reizēm nobirst asaras par to, kāda ir dzīve. Viss kļūst dārgāks, bet nauda klāt nerodas. Labāk visus grūtumus neatcerēties,” domā Ruta.
Šķirstot ģimenes albumu, Ruta ar īpašu prieku stāsta par jaunību, par mīlestību. Tur ir kāzu bildes, kurās viņa baltā kleitā kopā ar pirmo vīru Pēteri. Ziedoša un skaista. Turpat arī bērnu bildes.
Bet atsevišķā mapītē gadu gadiem sakrātas dažādas skolā iegūtas pateicības, godalgojumu raksti, diplomi par bērnu panākumiem sportā un citās skolas aktivitātēs. Un, tos pārlapojot, Ruta kaut uz mirkli aizmirst, cik grūti cīnīties ar ikdienu, bezcerību laukos un vēlmi reizēm visam atmest ar roku. Tomēr atbildība to neļauj, jo desmit cilvēki “Kalnzemniekus” sauc par savām mājām.
***
Ko saka paši
Māte Ruta Dreumane:
– Bērni ir godīgi un taisnīgi – gan skolā, gan darbavietā. “Uz vēdera” neviena priekšā nav līduši un to arī nedarīs.
Ko saka citi
Rēveļu pamatskolas direktore Daiga Melberga:
– Bērni, kas mācījušies skolā, ir jauki. Šo ģimeni stipru darījušas grūtības. Viņi nekad nevienam nesūdzas. Ar mazumiņu, kas viņiem ir, prot dalīties un dāvāt citiem. Un tas vienmēr ir dots no sirds.
