Kad ierodos pie Lejasciema “Magaziņu” mājām, tur aktīvi darbojas Maiga Dille un sirsnīgi tērgā ar draudzeni no kaimiņmājas. Viņa gan mēģina atgaiņāties no sarunas, tomēr vēlāk saprotu, ka viņai tīri labi patīk no sirds izrunāties.
Kad ierodos pie Lejasciema “Magaziņu” mājām, tur aktīvi darbojas Maiga Dille un sirsnīgi tērgā ar draudzeni no kaimiņmājas. Viņa gan mēģina atgaiņāties no sarunas, tomēr vēlāk saprotu, ka viņai tīri labi patīk no sirds izrunāties. Tā – zem četrām acīm. Un viņai ir, ko stāstīt.
Kaut vai par to, kā mežā reiz ar vīru atradusi interesantu piepi un tā radusies arī “Magaziņu” kolekcija.
Maiga dzimusi Tirzā, dzīvojusi Galgauskā, astoņus gadus pabijusi Sibīrijā, bet 1958.gadā atnākusi uz Lejasciemu. Uz vīra mājām.
Savos 76 gados Maiga jūtas nenogurdināmi žirgta, apņēmības pilna visu izdarīt saviem spēkiem. Bezdarbībā viņu nemēdz redzēt, bet ceļā uz mežu – to gan.
Darbs ir labākais skolotājs
“Kad nomira vīrs, rudens un ziemas vakari kļuva gari. Bija jādomā, kā tos īsināt. Sāku grebt koka karotes. Nu jau 14 gadus to daru. Kad biju jauna, tad koka karošu grebšanai laika neiznāca, strādāju kolhozā un galdniecībā. Neviens man koka grebšanu nemācīja. Ņēmu rokās koku un instrumentus un tik strādāju. Darbs ir labākais skolotājs,” smejot saka Maiga un rāda man pašu pirmo karoti. Nedaudz stūraina, bet gana laba, lai to lietotu. Maiga to glabājusi visus gadus. Kā jau pirmo, mīļāko. Tad viņa attaisa saišķīti ar ozolkoka, bērzu, sērmūkšļa, ceriņa un citu koku karotēm.
“Man bija vairāk nekā 60 gadu, kad uzsāku karošu grebšanu. Jāteic, es gan visu mūžu vīriešu darbus vien esmu darījusi. Iespējams, ka tas arī man dzīvei rūdījumu ir devis. Cimperlīga es neesmu, bijusi un man nav bijis tāds darbs, kuru es nevarētu izdarīt,” saka Maiga.
Izgatavotās koka karotes Maiga pārdevusi. Lielākā darinātā karote bijusi metru gara. To vēl joprojām izmantojot Lejasciema vidusskolas virtuvē. Daļa karošu tagad esot arī ārpus Latvijas robežām, pat Zviedrijā, Somijā un Anglijā. “Manas karotes Eiropā jau bija krietnu laiku pirms Latvijas iestāšanās tajā. Pie manis ir ciemojušies šo valstu tūristi un tad es viņiem karotes esmu dāvinājusi un līdzi devusi,” saka Maiga. Prāts jau arī tagad nestos uz karošu grebšanu, tomēr rokas ir piekusušas. Šim darbam vajag lielu spēku. Šajos gados viņa izgatavojusi vairāk nekā 200 karošu. “Man šķiet, ka cilvēki joprojām ciena senās, labās vērtības, arī koka karotes. Reiz Lejasciemā pārdeva koka karotītes. Skaistas bez gala, bet, kad es mazliet palocīju, tās locījās. Manējās tādas nav. Karotes jau nevar no visiem kokiem gatavot, ko mežā ieraugi. Arī man ir gadījies izstaigāt mežu un mājās tā arī nepārnest materiālu, no kā karotes grebt,” piebilst lejasciemiete.
Galdniecībā taisīja zārkus
Maiga ilgus gadus nostrādājusi galdniecībā. Taisījusi mēbeles un zārkus. “Vai man bija bail vai neomulīgi zārkus taisīt? Protams, ka ne. Godīgi runājot, zārkā vēl neviens nav nomiris. Cilvēki visbiežāk nomirst gultās. Vai tādēļ kāds bīstas no gultas?” jautā lejasciemiete.
Viņa sevi nedēvē par cīnītāju, bet par patiesības mīlētāju gan. Lai cik arī kādam varbūt netīkami ir dzirdēt taisnību, Maiga pasaka, kā ir. Bez līkumiem un apvedceļiem. “Protams, tā jau var arī ienaidnieku iemantot. Tādēļ droši varu apgalvot, ka man visi ir ienaidnieki un reizē arī draugi. Bet, ja nopietni, tad, lai arī reizēm esmu asa un skarba, man ienaidnieku nav,” saka Maiga.
Par astoņiem Sibīrijā pavadītajiem gadiem Maiga tikai nosaka, ka tur palikusi viņas jaunība. Bet viņa nežēlojas. Jāstrādā bijis visur – gan Latvijā, gan Sibīrijā. “Tā vien šķiet, ka cilvēks spēj dzīvot ikvienā vietā, kur viņu noliek. Gluži kā kaķis vienmēr krīt uz kājām. Sabrūk tas, kas ir pieķēries mantai. Kas visas lietas pār galvu laiž vieglāk, tas arī izķepurojas,” saka Maiga.
Viesistabā pie sienas stāv liela Jēzus Kristus svētbilde. Maiga pamana, ka to uzlūkoju, un saka, ka Dievs nav jālūdz tikai baznīcā, bet gan domās visu laiku, arī mājās esot. “Cilvēks domā, ka, aizgājis uz baznīcu, kļūst svētāks. Ar iešanu vien nebūs līdzēts. Ja, nākot mājās no baznīcas, sāc aprunāt citu, tad lūgšanas bijušas veltīgas. Es cenšos nedarīt otram to, ko negribu, lai man dara. Ja otram darīsi to pašu, ko vēlies, lai tev dara, tad arī būsi saskaņā ar sirdsapziņu. Ja otram sāc darīt ļaunu, tad viss nāk atpakaļ,” domās dalās Maiga.
Vīru redzējusi sapnī
Tikai tad, kad mēs jau gandrīz šķiramies, uzzinu, ka Maiga iemīlējusi mežu tādēļ, ka vīrs to mīlējis. Gājuši abi ilgās un garās pastaigās. Īpaši pavasaros. Tagad “Magaziņas” ir pilnas ar atmiņām no šīm pastaigām, jo tur ir interesanti kruķi, vāzes, svečturi, augļu paplātes, pat lādītes, kas darinātas no mežā atrastajiem dīvainajiem koku izaugumiem, zariem un piepēm. “Atradām abi mežā kaut ko interesantu un nospriedām, ko no tā taisīsim. Tajā lietā mums dikti pasēja kopā,” atminas Maiga.
Rādot kolekciju, ko brauc aplūkot gan skolas bērni, gan ikviens interesents, viņa pastāsta, ka savu vīru nosapņojusi. Redzējusi, kā viņš nāk pār pļavu, no ielejas. Vēlāk viņu reāli dzīvē ieraudzījusi un sapratusi, ka tas ir tas pats cilvēks, sapnī redzētais. Bet koka darinājumus Maiga rāda ar īpašu mīļumu. Tie bijuši izstādēs apskatāmi Lejasciemā un Sinolē. Katrai lietai ir savs stāsts, bet tad viņa piebilst: “Kur tas viss paliks, kad manis nebūs? Kam tad tas būs vajadzīgs? Droši vien, ka sadedzinās.” Es gan mēģinu iebilst, bet viņa tikai smaida.
Katru dienu uz mežu
Maigai patīkot joprojām aizstaigāt līdz mežam. Sēņu laikā gandrīz katru dienu. “Es sēņu vietas neizpaužu. Otru uz mežu līdzi nevar ņemt. Es uz mežu eju tikai viena pati, jo ir piedzīvots, ka citam parādi, bet tas aizbrauc pa priekšu un sēnes nolasa,” saka Maiga. Gandrīz katru reizi mežā viņa pamana gan aļņu vai stirnu ragus, gan dažādus interesantus koka izaugumus, piepes. Tos visus viņa nes mājās. Pēdējā laikā gan arvien mazāk.
Viņai patiktu arī ogu lasīšana, tomēr augstā asinsspiediena dēļ no tā nākoties atteikties. “Visus darbus es vairs īsti nevaru darīt, tik vien kā ar muti kulstīt,” smej Maiga, bet zinu, ka viņa viena ir sarūpējusi malku nākamajai ziemai. Tiklīdz es iejautājos, vai reizēm neuznāk skumjas, viņa neļauj turpināt, vien nosaka, ka labāk runāsim par darbiem, kas jāpadara.
“Ar ko tad es maksātu? Ko varu, daru pati. Enerģijas man ir daudz, nevajag no darba bīties. Arī man reizēm acis izbīstas darba, bet, kad sāku darīt, tad iet tīri labi. Lēnītēm. Tomēr reizēm sevi vajag arī nedaudz pažēlot, jo, kad man sāpēs, kurš tad man palīdzēs? Neviens. Nav ko žēloties, citiem dzirdot. Tas, ka man kāds līdzās teiks, ka man ir grūti, no tā labāk nepaliks. Tādēļ es saku, ka man iet labi. Visu laiku labi. Un tā tik uz priekšu,” piebilst Maiga.
