Lizuma mežniecības mežziņa Pētera Drozdova gadalaiks ir rudens, kad ik pa laikam sijā smalks lietus, zem kājām čaukst koku lapas, bet gaisā jaušama rūgtena, tikai šim gadalaikam raksturīga smarža.
Lizuma mežniecības mežziņa Pētera Drozdova gadalaiks ir rudens, kad ik pa laikam sijā smalks lietus, zem kājām čaukst koku lapas, bet gaisā jaušama rūgtena, tikai šim gadalaikam raksturīga smarža. Saules stari, izlauzušies cauri koku galotnēm, mežā veido gaismas ceļus.
“Cilvēkam tikai mazliet jāpalīdz dabai. Tā visu izdara pati. Tu vari izraut kokus ar saknēm, bet tie atkal ataug, vari izcirst krūmus, bet tie sakuplo no jauna. Tas ir meža talants, ko mēs, cilvēki, ne vienmēr novērtējam,” saka mežzinis. Viņš neuzskata, ka amata nosaukums – mežzinis – nozīmē to, ka cilvēks par mežu zina visu, bet mežsargs ir meža sargātājs. Pētera pārliecība – sardzē par mežu jāstāv tā īpašniekam.
Neizprot, kas ir īpašums
“Šodien visvairāk pārkāpumu pieļauj privāto mežu īpašnieki. Viņi neizprot, kas ir īpašums, kādas saistības uzņemas, iegūstot mežu. Lielākā daļa domā, ka ar zemesgrāmatā reģistrēto mežu var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Tomēr noteikumi ir jāievēro, tāpat kā to darat, braucot ar personisko automašīnu. Nepareizi rīkojoties, meža īpašnieks apdraud savu un citu cilvēku labklājību, jo katram ir tiesības atrasties mežā,” uzskata mežzinis.
Viņš domā, ka, ļaujot varu privātīpašniekiem, mežu vietā drīz vien dižosies zaru kaudzes un celmu rindas, tāpēc par galveno mežzinis uzskata īpašnieku izglītošanu. Diemžēl atsaucība ir minimāla. “Īpašnieki uzskata, ka viņi visu zina, bet mežu salīdzina ar banku, kur var paņemt naudu, kad vien tā vajadzīga. Saprotu, ka bērnu skološanai vajadzīga nauda, bet, ja meža platība ir, piemēram, trīs, pieci vai desmit hektāri, tad jāsaimnieko prātīgi, jo šādu platību iespējams izcirst vienā gadā, bet par kvalitatīvu kokmateriālu ieguvi varam sākt domāt pēc 40 līdz 100 gadiem,” saka Pēteris.
Viņš uzskata, ka neapzinīgie īpašnieki ir jāsoda. “Ja nodarījums mežam ir neliels, sodām administratīvi. Lielākos pārkāpumus izskata tiesa. Piemēram, sods par katru nelikumīgi nocirstu priedes kubikmetru ir 25,8 lati. Liela daļa sodīto meklē vainīgos un prasa: “Pasakiet, kas mani nosūdzēja?” Cilvēks necenšas saprast, ka pats rīkojies nelikumīgi,” uzsver mežzinis.
Nocirst vieglāk, nekā iestādīt
P.Drozdovs pārliecinājies, ka tikai desmit procentino meža īpašniekiem godprātīgi apmežo izcirstās platības, lai gan meža apsaimniekošanas noteikumi viņiem ir labvēlīgi. Tie paredz cirsmu dabisko atjaunošanu, tikai jābūt atbilstošām koku sugām. “Manuprāt, mēs vēl neesam tik apzinīgi. Ir jāmaina domāšana. Lai tā notiktu, nepietiek ar dažiem gadiem. Jāmainās paaudzei,” uzskata mežzinis. Viņš ir pārliecināts, ka meža resursi Latvijā nav bezgalīgi, jo ievērojama to daļa atrodas uz lauksaimniecībā izmantojamām platībām, koki tur auguši kopš pēckara gadiem, tāpēc ir mazāk kvalitatīvi. Valsts piešķir līdzekļus zemniekiem, kuri nespēj apsaimniekot lauksaimniecībā izmantojamās platības un vēlas tās apmežot. Pēteris atzīst, ka viņš kā amatpersona šādu atbalstu vērtē pozitīvi, lai gan pareizāk būtu vispirms apmežot izcirstās platības, pēc tam tīrumus un ganības. “Varbūt pēc desmit gadiem zemei būs lielāka vērtība, lauksaimnieki varēs attīstīt ražošanu, gūstot peļņu. Saprotu, ka lauksaimniecības zemju apmežošana ir izdevīga, jo par to maksā, bet visu nevar gaidīt tikai no valsts,” piebilst mežzinis.
Rūpnīca Latvijā ir jābūvē
Mežzinis pārliecināts, ka celulozes rūpnīca Latvijā ir jābūvē. “Ja mēs to nedarīsim vai nogaidīsim, to uzcels citā valstī, un būsim zaudētāji. Šodien sīkkoksni uz ārzemēm pārdodam lēti, jo pelna ne jau meža īpašnieks, kas pārdod papīrmalku. Pelna tas, kas to aizved uz ostu, un tas, kas šos kokmateriālus nogādā papīrfabrikām Zviedrijā. Rūpnīcas celtniecība ļautu samazināt eksporta izdevumus, bet, pārdodot celulozi, ieguvējs būtu arī meža īpašnieks,” prāto Pēteris. Paredzot mazo gateru nākotni blakām lielajiem kokmateriālu pārstrādes uzņēmumiem, mežzinis bilst, ka visu izšķirs godīga attieksme mežā.
Pārliecina par domu pareizību
P.Drozdova ikdiena ne vienmēr ir tieši saistīta ar mežu. “Dažkārt darba nedēļas lielākā daļa aizrit kabinetā pie rakstāmgalda, pārliecinot meža īpašnieku par to, ka man ir taisnība. Uz mežu dodos, lai noskaidrotu radušās problēmas un pārbaudītu cilvēku attieksmi pret zaļo draugu,” saka Pēteris.
Viens otrs īpašnieks tā arī palicis pie uzskata, ka mežzinis ir viņa ienaidnieks, nesaprotot, ka viņš pats ir ienaidnieks mežam. “Tā domā visi tie, kas ir pārkāpuši noteikumus,” piebilst Pēteris, atzīstot, ka nepieder cilvēkiem, kas mājās spēj nedomāt par darbu. Traucē arī tas, ka mežziņa dzīvoklis atrodas mežniecības ēkā, bet ļaudīm šķiet, ka pulksten 11 vakarā ir piemērots brīdis kādas ar mežu saistītas problēmas risināšanai.
Ieroci izmanto kā mednieks
Mežzinis domā, ka viņam kā amatpersonai ierocis nav vajadzīgs, kā medniekam – gan, lai gan pēdējos gados viņš esot kļuvis slinks medībās gājējs. “Ja ikdienā es pa mežu staigāšu ar ieroci, tas radīs pretēju reakciju. Ir diskusijas par to, ka mežsargs un mežzinis medību ieroci varētu reģistrēt kā dienesta, bet pat tad, ja šādu lēmumu pieņemtu, es no tā atteiktos. Jebkuru konfliktsituāciju iespējams atrisināt sarunu ceļā,” uzskata Pēteris. Viņam esot draudēts, bet klajie draudētāji ir mazāk bīstami par klusajiem.
Profesiju izvēlas pamatskolā
Pēteris, mācoties pamatskolas 4. klasē, bijis pārliecināts, ka darbs būs saistīts ar mežu, bet nekad nedomājis, ka pa mežu staigās kā valsts ierēdnis. “Es labprātāk strādātu par mežsargu, bet vajadzēja piemēroties reformām,” saka mežzinis. Strādājot ar praktikantiem, viņš nekļūdīgi spēj pateikt, vai viņi izvēlējušies pareizo specialitāti un būs uzticīgi mežam. Ir gadījies pateikt: “Tu esi kļūdījies!”
“Cilvēki patiesību uztver dažādi. Vieni to saprot, citi – apvainojas, bet es neslavēšu, redzot, ka attieksme pret darbu ir bezatbildīga, ka cilvēks paklausās, ko saku, bet tāpat rīkojas, kā pašam patīk,” saka Pēteris. Viņam netīk, ka mežā visu pakārto naudai, katrā ozolā lapu vietā saskatot naudaszīmes.
Fakti
Lizuma mežniecībā: piecas mežsargu apgaitas. Viena mežsarga apgaita ir no 3000 līdz 4000 hektāru.
Tās teritorijā ietilpst meža platības Lizuma, Tirzas un Lejasciema pagastā.
Kopējā mežniecības platība ir 17 256 hektāri – 11 287 hektāri valsts meža, 5969 hektāri īpašnieku meži.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Pēteris Drozdovs.
Dzimis: 1960.gada 26.novembrī.
Dzimtā puse: Daugavpils rajona Kalupes pagasts.
Izglītība: Lejasciema pagasta Mālu pamatskola, Aizupes meža tehnikums.
Darbs: 1980.gadā – Jaungulbenes mežniecībā tehniskais vadītājs, 1982.gadā – Lizuma mežniecībā – tehniskais vadītājs, 1983.gadā – meža meistars. Kopš 1991.gada – mežzinis.
Ģimene: precējies. Audzina trīs bērnus.
