Oktobris ir laiks, kad ar labu vārdu pieminam tos, kas ir aizgājuši, bet kurus neaizmirstam, kurus paturam prātā un piemiņā. Man tādi ir mani bijušie studiju biedri kādreizējā Daugavpils Valsts skolotāju institūtā (ar šādu nosaukumu pastāvēja no 1923. līdz 1952.gadam). Man kopā ar viņiem bija lemts kļūt par šāda nosaukuma augstskolas pēdējā izlaiduma dalībieku. Pēc tam jau šīs izglītības iestādes nosaukums bija Pedagoģiskais institūts.
Mēs, Valsts skolotāju institūta pēdējais izlaidums, darba gaitās izklīdām pa visu Latviju un arī ārpus tās (daudzi studenti bija no Krievijas). Reizē ar mani uz tagadējo Gulbenes novadu strādāt par pedagogiem devās šādi Daugavpilī studijas pabeigušie skolotāji: Jāzeps Sockis, Alberts Brokāns (vēlāk abi katrs savā laika periodā kļuva par Druvienas skolas direktoriem), Vitālijs Rumaks (vēlāk bijis skolas direktors Lejasciemā), Zinaīda Gribuste (dzimusi Jeremejeva, vēlāk strādāja skolā Druvienā un pēc tam Lizumā). Sirdī viņi visi, mani bijušie kolēģi, ir kopā ar mani.
Tikām kopā ne tikai studējusi, bet arī kopā strādājuši skolās Druvienā un Lizumā. Par katru no viņiem man būtu, ko pateikt atsevišķi, bet tas ir dziļi personiski – lai tas paliek pie manis. Katrā ziņā tās ir sirsnīgas jūtas, tā ir jaunība, kopīgi darbi, enerģija un gandarījums par izdevušos darbu. Ir skumji atzīt, ka tagad no mums visiem šajā saulē esmu palicis es viens. Atskatoties uz pašu sākumu, uz mūsu studiju gadiem, gribu teikt, ka tiekšanās pēc zinībām, pēc izglītības bija mūsos bija stiprāka par grūtībām, trūkumu. Mēs gribējām izrauties no realitātes, dzīves kolhozu žņaugos, jo, ja nemācītos, ja neko savā dzīvē nemainītu, mēs šajos žņaugos būtu arī palikuši. Studējot mums bija svarīgas labas sekmes, lai saņemtu stipendiju, lai varētu uzturēt sevi. Kartupeļi bieži vien bija nevis otrā, bet mūsu pirmā un reizēm pat vienīgā maize.
Šoruden 90 gadu vecumā pēdējā ceļā Lizumā tika pavadīta Zinaīda – mana kādreizējā darbabiedrene un arī kaimiņiene laikā, kad tiku strādājis Lizuma vidusskolā. Dzimusi Abrenes apriņķa Gauru pagastā, labestīgs, sirsnīgs cilvēks, apzinīga skolotāja. Liekas, tas bija nesen, kad mēs pirms dažiem gadiem Lizuma satikāmies pagasta svētkos. Vēlējam viens otram veselību, kavējāmies atmiņās par kopīgajām studijām un darba gadiem, kurus vienlaikus vadījām skolās Druvienā un Lizumā. Jutāmies stipri. Taču laika skrējiens neapstājas, un katram pienāk brīdis, kad gaita pierimst, līdz kādā brīdī cilvēks tiek aizsaukts mūžībā. Ļoti precīzi manas skumjas un sajūtas šoruden izsaka dzejnieces Dainas Avotiņas rindas:
“Pie mūsu jaunības slitas
Sen citi kumeļi zviedz,
Un arī dzērves ir citas,
kas, vasarai aizejot, kliedz.”
