Man tevi, zemīt, jāsajūt.
Man tevi, zemīt, jāsajūt
Man tevi, zemīt, jāsajūt,
kā cilvēks jūt savas sāpes;
Kā maza bērna dvēselīte
jūt mātes mīlestību;
Kā ritoša asara pār vaigu –
man tevi, zemīt, jāsajūt.
Kā tikko plaucis ābeles zieds
jūt bites pieskārienu;
Kā kamene jūt, kur saldais medus-
man tevi, zemīt, jāsajūt.
Vai dzirdi, kā sirds mana tevi sauc?
Nāc, zemīt, lai paņemu tevi sev
plaukstās,
Lai varu teikt tev –
man tevi, zemīt, jāsajūt.
Cerību rīts
Nāk miglaini vēss rīts,
un manas basās kājas
min rasaino zāli.
Vējš purina cirtainos matus,
saules stars žilbina miegainās acis.
Tikko uzplaukusī kreimene
liek smaidīt manām lūpām,
Un maza kamenīte
klusi iečukst man ausī:
– Ej tur, kur laimīga jūties!
Es brienu pa rasaino zāli
un jūtu,
ka esmu tur –
savā dzimtajā pusē.
Ligita Eizāne, Litenes pamatskolas 9.klases skolniece
Mana Latvijas daba
Mēs katrs esam savādāks
Aizspriedumos, domās un asarās.
Nekas nav tā, kā gribētos.
Atmiņas pazūd līdz ar laimi.
Lai kas arī notiktu, es zinu, ka daru
pareizi –
Atceros savu svēto dabu-
Tīreļpurvu, kur notika karš,
Valstis, kas smagi cieta,
Ienaidniekus. Un savus mīļos.
Jāatrod tikai ir vieta –
Atmiņu vieta, kas palīdz dzīvot,
Saprast, kas notiek apkārt.
Daba ir tā, kas mūs sargā,
Atmiņu saudzētāja un asaru lējēja.
Brangākā un visspēcīgākā par
visiem.
Atmiņu saudzētāja – mana daba!
Mana Latvija
Mēs katrs ieklausāmies dabā.
Atveram acis un redzam sauli,
Niecīgo, bet mazo Latviju –
Atmiņu dvēseli!
Lai cik tas būtu sāpīgi –
Aiziet prom viss, kas bijis-
Tauta, valoda, cilvēki.
Viss paliek skumji un vientuļi
Intrigas vairs nav nekur,
Jāiet un jāmeklē tā, bet
Aiziet prom viss, kas bijis.
