Ielūkojos te viennedēļ Gulbenes vakara tirdziņā īsi pirms pulksten 15.00. Redzēju vairs trīs vientuļus tirgotājus un kādus trīs pircējus, ieskaitot mani. Sestdienā pēc pulksten 22.00 izvedu pastaigā suni. Visas ielas pieder mums ar viņu, jo pilsētā nesatieku ne cilvēkus, ne automašīnas. Brīvdienā pa dienas vidu eju ar suni pastaigāties Spārītes parkā. Ja kādu satieku, sasveicināmies, pārmijam kādu vārdu. Tā ar kādu senioru sarunas ievirzās par to, ka viņam ar 340 eiro pensiju nepietiek, lai samaksātu visu par dzīvokli, lai nopirktu pārtiku, zāles un vēl arī kortelīti reizi pa reizei. Tāpēc viņš bez kautrēšanās parkā lasa tukšās pudeles un nodod veikalā. Tā viņam – papildu peļņa pie pensijas. Ak vai – nodomāju, bet kā savas problēmas risina tie, kuri pandēmijas laikā vispār ir palikuši bez ienākumiem? Labi, ja tiek pie pārtikas pakām, kuras nodrošina pašvaldība bērniem vai Eiropa maznodrošinātajiem/trūcīgajiem. Ilga Vanuška, kura jau gadu gadiem nodarbojas ar labdarību, vāra zupu un baro visus, kuriem tas nepieciešams, turpina to darīt arī pandēmijas laikā. “Dzirkstelei” viņa stāsta – pieved klāt un par brīvu siltu zupu katru darbdienu dod vecajiem ļaudīm, kuri atrodas samariešu nodrošinātajā mājas aprūpē. Tādu esot četrpadsmit. Tāpat vēl citiem, kuri lūdz, zupa tiek piešķirta par brīvu. Kādi pieci vai seši seniori katru dienu paši nākot pakaļ savai zupai. Ja kāds Ilgai uzdāvā ievārījumus, viņa tās burkas tūlīt izdala. Katru darbdienu pabarojot vidēji līdz 40 cilvēkiem. Un tā ir zupas virtuve, kurā cilvēki netiek šķiroti, kurā nevienam neprasa statusu. Šodien ir tik svarīgi just atbalstu, nebūt vienam ar savām problēmām – vai tās būtu emocionālas vai materiālas. Var tikai slavēt un apbrīnot Ilgu, kura vēlas un spēj palīdzēt citiem, pensionāre būdama, un kurai tāpēc nevajag nekādus speciālus ieganstus, pandēmiju ieskaitot.
Un te redzu par pašvaldības naudu uzturētā Gulbenes novada jauniešu centra “Bāze” lapā sociālajos tīklos uzmundrinošu priekšvēlēšanu un pandēmijas laika video, kurā novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andis Caunītis atbild uz jautājumiem: vai baidās no augstuma; ko labāk viņš izvēlētos – sēņot vai makšķerēt; ko viņš dara, lai sevi pilnveidotu… Bet varbūt jaunieši varēja aiziet palīgā Ilgai uzvārīt zupu un izdalīt to cilvēkiem? Ak, jā, ir taču pandēmijas un distancēšanās laiks. Tik savāds šis laiks ir mums katram.
