Gatavojoties svētkiem, katram dziedātājam ir īpašas izjūtas un atmiņas. Lizuma jauktā kora dalībniecei Lienai Vaļģei spilgtā atmiņā Dziesmu svētku simtgades svinības Rīgā, kad viņai bija tikai divi gadi.
Mazajai dalībniecei – spēcīgi pārdzīvojumi
Lienas mamma Ina Strupause kopā ar kori devās uz svētkiem, un paņēma meiteni līdzi, jo nebija, kam mazo atstāt. “Atceros, ka bija liels autobuss. Iespējams, mamma kaut ko kārtoja ar dziedātājiem, tāpēc man šķita, ka viņa pēkšņi ir pazudusi. Sāku raudāt, jo domāju, ka mani aizvedīs bez mammas. Kad bijām jau Rīgā, mani atstāja pie mammas radinieces. Ar viņu kopā gājām skatīties svētku gājienu. Kad gājienā ieraudzīju mammu, atkal sāku kliegt, tāpēc mamma mani paņēma sev līdzi. Kaut kur ilgi gājām. Iespējams, ka mani nesa. Traumu sagādāja arī noslēguma koncerts Mežaparka estrādē, kur es kā maza meitene stāvēju starp dziedātāju kājām, brunčiem un biksēm. Neko citu neredzēju. Turklāt lija lietus, tāpēc biju paslēpta zem polietilēna plēves,” stāsta Liena. Viņa atzīst, ka mazam bērnam svētki var neraisīt pozitīvas emocijas tik milzīgā ļaužu masā. “Toreiz es nesapratu, ka tas ir īpašs mirklis, jo piedalos vēsturiskos svētkos. Tagad, par to domājot, ir jaukas sajūtas. Stāstot skolā par Dziesmu svētkiem, es ar tīru sirdsapziņu varu teikt, ka esmu jau tik veca, ka varēju piedalīties Dziesmu svētku simtgadē. Pirmo un simto svētku norises gadu skaitļus varu nosaukt, kaut trijos naktī pamostoties,” atzīst L.Vaļģe.
Svētkos bauda darba augļus
Lienas mamma ir dziedājusi vienmēr. “Viņai bija ļoti laba balss, dziedāja gan korī, gan ansamblī. Neatceros tādu brīdi, kad mamma nebūtu dziedājusi, lai gan viņas vecāki nebija dziedātāji. Savukārt es esmu mantojusi tēva tēva talantu, kurš bija lauku muzikants. Viņa mājā, kurā tagad dzīvoju, ir notikuši lauku kapelas mēģinājumi. Vectēvs Reinholds Strupausis pats spēlēja akordeonu un vijoli, bet nezinu, vai arī dziedāja,” skaidro Liena.
L.Vaļģe tāpat kā mamma vienmēr ir dziedājusi – bērnudārzā, vispārizglītojošā un mūzikas skolā, mūzikas skolotājas studiju laikā un, protams, pēc tam. “Brīdis bez dziedāšanas bija tikai tad, kad dzima bērni un netiku uz dziesmu svētkiem. 1998.gadā bija mani visskaistākie Dziesmu svētki, kurus izbaudīju no visas sirds kopā ar Lizuma kori. Tā bija kopības sajūta, kas cēla spārnos. Tad es beidzot sapratu, kāpēc es bērnībā redzēju tik daudz kāju. Tas ir saviļņojoši stāvēt tur, estrādē, kopā ar tūkstošiem dziedātāju. Tā ir milzīga enerģija! Esam noguruši pēc nedēļu ilgušiem mēģinājumiem, saulē iedeguši brūni, bet pēdējo koncertu varam izbaudīt. Arī skatītāji un klausītāji jūt šo milzu enerģiju, tāpēc notiek enerģijas apmaiņa,” uzsver Liena.
Nevar pārspēt kora klasiku
L.Vaļģe secina, ka iepriekšējos Dziesmu svētkos bija pārspīlējumi kora dziesmu repertuāra izvēlē. Vairums klausītāju nesaprot “augsto mākslu”, tāpēc daudz labāk, ja repertuārs ir tāds kā 1998.gada Dziesmu svētkos – gan koriem izdziedams, gan tuvs klausītāju sirdīm. “Protams, bez koru klasikas nevar iztikt – Jāzepa Vītola, Emīla Melngaiļa dziesmām, īpaši bez “Gaismas pils”. Dziesmu svētki ir kā alga pēc piecu gadu darba. Manuprāt, nav vajadzīgas koru skates, bet svarīga ir iespēja izjust svētku prieku visiem, kuri ir braukuši uz mēģinājumiem, dziedājuši, tērējuši savus līdzekļus un laiku, atraujot to ģimenēm. Viņi ir pelnījuši saņemt sava darba augļus,” uzskata L.Vaļģe. Šo Dziesmu svētku repertuārs nav viegls. “Ir tādas dziesmas kā “Dievaines”, “Pa zvaigžņu ceļu”, kas ir ļoti sarežģītas. Tās ir komponējuši jaunie komponisti, kas vēlas sevi apliecināt, parādot savu profesionalitāti. Neviens to nedomā apšaubīt. Bet kāpēc ir jāmoka amatierkori?” spriež L.Vaļģe. Viņa atzīst, ka “Gaismas pili” neviens nevar pārspēt. Liena ir kora diriģente Jaunpiebalgā, tāpēc saprot, cik tas ir grūti – stāvēt kora priekšā un mobilizēt dziedātājus.
