Patmalnieku ģimene kopā gan atpūšas, gan arī strādā.
Patmalnieku ģimene kopā gan atpūšas, gan arī strādā
Patmalnieku dzimtas saknes rodamas Druvienas pagastā, taču tur šobrīd vairs saimnieko tikai tēvs un māte. Dēli ir izveidojuši savas ģimenes un viņi dzīvo Gulbenē, bet tēva un mātes mājas nekad netiek aizmirstas, Patmalnieku ģimene var lepoties arī ar jaukām tradīcijām.
Maija un Artūrs Patmalnieki ir izaudzinājuši trīs dēlus – Andri, Modri un Jāni. Vidējais dēls Modris šobrīd strādā Zemessardzē, savukārt Andris un Jānis – ģimenes uzņēmumā – SIA “Audzes 2004”, kas galvenokārt nodarbojas ar mežistrādi. Arī viņu ģimenēs šobrīd jau aug bērni. Maija un Artūrs var lepoties ar deviņiem mazbērniem.
“Mūsu ģimene bieži vien sanāk kopā. Šādas kopā būšanas daudz vairāk vieno ģimeni. Visa ģimene kopā sanāk Ziemassvētkos, Jāņos, arī dzimšanas dienās. Mūsu ģimene ir liela, vēl ir arī tantes un onkuļi. Pat vienkārši uz vārdadienas svinībām sabrauc vismaz 30 cilvēki, tāpat ir arī ar brīvdienām,” stāsta Andris. “Druvienā mēs nomājam dīķi, kas ir izveidojies par mūsu ģimenes sanākšanas vietu. Tur var jauki atpūsties, var pamakšķerēt. Arī bērni izdomā dažādas izklaides – braukājas ar velosipēdiem vai kvadricikliem, peldas. Droši vien tas tā ir tāpēc, ka tas ir laukos. Pieļauju, ka pilsētā visiem ir grūtāk atrast vietu, kur kopīgi satikties. Mums laukos pietiek visiem vietas,” spriež Jānis.
Rīko lielas talkas
Patmalnieku dzimtai ir iesakņojušās arī dažādas tradīcijas. Regulārs pasākums ir meža stādīšana, un tajā tiek iesaistīti visi, arī bērni. Patmalnieki uzskata – ja reiz mežs ir nocirsts, vietā ir jāstāda jauni kociņi, lai aug nākamajām paaudzēm. “Mēs saviem bērniem gribam iemācīt, ka mēs mežu ne tikai cērtam, bet dodam arī kaut ko atpakaļ,” saka Jānis. “Meža stādīšana nav sevišķi grūts un sarežģīts pasākums, turklāt, ja to dara kopā visa ģimene, ir ļoti patīkami. Pēc tam pašiem ir liels gandarījums, ka ir paveikts kas labs,” saka Maija.
Visa Patmalnieku ģimene ikreiz rudenī sabrauc arī uz lielo kartupeļu talku. “Vecāki sastāda kartupeļus, bet pēc tam visi kopā tos novācam. Rūpīgi vērojam, lai visi ģimenes locekļi piedalās talkā. Šajā pasākumā apmeklētības procents ir vislielākais, pat vēl lielāks nekā dzimšanas dienās,” smej Jānis.
Apciemo radus Latgalē
“Kopīga tradīcija mums ir arī došanās uz kapusvētkiem uz Latgali. Mūsu tēvs nāk no Latgales. Vectēvam, kamēr viņš netika izsūtīts uz Sibīriju, savulaik tur bija liela saimniecība. Latgalē dzīvo arī tēva brālis un citi radi,” stāsta Andris. “Kādreiz aizbraucam vienkārši tāpat turp sakopt kapus, taču lielākā bariņā dodamies uz kapusvētkiem. Tad var apciemot un satikt arī Latgales radus. Kapusvētki ir tā reize, kad lielākoties visi sabrauc kopā,” spriež Maija.
Jānis jau vairākus gadus startē rallijā, šim pasākumam aizrautīgi seko līdzi arī visa ģimene. “Ģimenes locekļi, protams, baidās par mani, jo mēs esam pierādījuši, ka labi mākam kūleņot, taču viņi visi, protams, vienmēr jūt man līdzi. Mamma kādreiz nekad dzīvē nebrauca uz rallijiem, tagad viņa to dara regulāri. Arī brāļi ir iesaistīti,” stāsta Jānis. “Es saprotu, ka nevarēšu Jānim aizliegt piedalīties rallijā, jo viņam tas patīk. Cik varu, tik vienmēr dodos līdzi skatīties. Man šķiet, ka tad, kad es būšu tur tuvumā, tad ar viņu nekas slikts nevarēs notikt,” saka Maija.
Bērniem māca darba tikumu
Šķiet, Patmalnieku ģimenes ļaudis ir ļoti darbīgi. “Mēs pa pusei esam latgaļi, tās puses ļaudis ir tādi enerģiski un darbīgi cilvēki, varbūt arī mums ir kaut kas no vectēva iedzimis. Tagad darba tikumu cenšamies arī saviem bērniem mācīt. Nekad jau neko nevar uz priekšdienām paredzēt, taču bērniem cenšamies mācīt, ka ir jāstrādā, jāmācās,” saka Andris. “Visi bērni mums ir tiešām ļoti centīgi. Viņi vienmēr arī visi turas kopā, atbalsta cits citu, ir savstarpēji izpalīdzīgi,” saka Maija.
Jānim un Andrim spilgtā atmiņā ir palikusi bērnība. “Mēs pieskatījām cits citu. Kopības sajūta ģimenē mums droši vien iet līdz jau kopš bērnības un tā ir arī joprojām,” spriež abi brāļi. “Vecāki no rīta līdz vakaram strādāja kolhoza darbos. Kamēr bijām mazi, tikmēr mūs kāds pieskatīja, bet pēc tam arī paši sākām strādāt,” stāsta Jānis. “Manuprāt, tas bija ļoti pareizi. Jau no mazām dienām viņi iemācījās dažādus darbus, kas pēc tam noderēja dzīvē,” vērtē Maija.
Cits citam vienmēr palīdz
“Pēc skolas es uzreiz 18 gadu vecumā sāku strādāt mežā, tolaik tieši kolhozi juka ārā. Sākumā nēsāju zarus, zāģēju, tad sāku braukt ar traktoru. Andris tikmēr vēl bija armijā. Pēc tam mēs izdomājām, ka ir nepieciešams nopirkt savu traktoru. Paņēmām aizņēmumu, sākām pirkt īpašumus. Viss sākās ne no kā, turklāt ar lielu riskēšanu, jo, lai dabūtu aizņēmumu, bija jāieķīlā māja, dzīvokļi, taču mūsdienās bez riska un kredītiem nekas nenotiek. No zila gaisa nekas nenokritīs. Par miljonāru kļūt ir grūti. Tajā visā iesaistījās arī vecāki. Patiesībā mamma ir mūsu ģimenes uzņēmuma īpašniece, bet mēs – tikai strādnieki,” smej Jānis. “Mēs sākumā izveidojām zemnieku saimniecību, bet tad pamazām sākām nodarboties ar mežistrādi. Kredīti bija nepieciešami, jo nekādu milzīgu uzkrājumu jau nebija,” saka Maija. “Vecāki atbalstīja mūsu ideju nodarboties ar mežizstrādi. Lai arī daudzi teica, lai nepakļaujot sevi tādam riskam, viņi to neņēma galvā. Palīdzīga roka un atbalsts no vecāku puses mums ir bijis vienmēr. Arī savā starpā mēs vienmēr cits citam palīdzam. Lai arī citreiz, protams, nedaudz paķīvējamies, taču vienmēr tiek atrasts kopsaucējs,” saka Andris.
Paļaujas cits uz citu
Ir dzirdēts cilvēkus sakām, ka ģimenes biznesā var gadīties lieli ķīviņi, taču Patmalnieki apgalvo, ka viņu gadījumā tā gan neesot. “Mēs paļaujamies cits uz citu. Man pat šķiet, ka kopējs bizness ar jebkuru citu cilvēku var ļoti ātri izjukt, jo katram cilvēkam ir savs redzējums. Protams, arī mums bieži vien atšķiras viedokļi, taču mums tomēr izdodas rast kompromisu. Man šķiet, ka ģimenes uzņēmums ir stabilāks,” uzskata Jānis. “Arī man tā šķiet. Ģimenē mēs visi domājam līdzīgi. Mums nav grūti pieņemt kopīgus lēmumus. Es it kā skaitos uzņēmuma galva, bet darītāji jau ir jaunie. Esmu apmierināta ar saviem dēliem. Esam izaudzinājuši labus cilvēkus,” saka Maija.
