Es tevi ieraudzīju zālē pasākuma laikā. Tu gāji līganā gaitā no vienas zāles malas uz otru. Slaids puisis, ar zilām acīm… Tikai tagad, pēc 27 gadiem, saprotu, ka tajā brīdī es ieraudzīju savu likteni.
Es tevi ieraudzīju zālē pasākuma laikā. Tu gāji līganā gaitā no vienas zāles malas uz otru. Slaids puisis, ar zilām acīm… Tikai tagad, pēc 27 gadiem, saprotu, ka tajā brīdī es ieraudzīju savu likteni.
Bija 23. novembris. Uzsniga mīksts un pūkains sniegs. Ballē tu mani uzlūdzi uz pēdējām dejām. Vēl arvien sniga…Pikas krita lielas un pūkainas. Mājās ejot, mēs smējāmies un pikojāmies. Tu teici – “mans maziņais” un skūpstīji mani…
Tā sākās mūsu draudzība. Pēc gada tev bija jāiet armijā. Es tevi pavadīju un rūgti raudāju. Tā bija uzticība un maigums, kas plūda mūsu vēstulēs divus gadus šurpu turpu – pat pa trīs vēstulēm dienā. Paldies par tavu mīlestību un maigumu. Veltu tev dzejoli .
Mīļajam vīram
Reizēm asi vēji pūš,
Reizēm silti glāsta;
vējos sapinies mans mūžs –
Tas par mīlu stāsta.
Gadiem ilgi meklēta
Mīlestība mana:
Brīžiem maiga, saudzīga,
Brīžiem pārāk asa.
Tev bez manis neiztikt,
Man bez tevis arī;
Mīlestība manējā
Tavu mīlu prasa.
Reizēm asi vēji pūš,
Reizēm silti glāsta.
Vēju dziesmā klausoties,
Savā sirdī lasu:
Tevi mīlēju!
Tevi mīlu!
Tevi mīlēšu!
Lasītāja
