Daudzi nodarbojas ar kolekcionēšanu, arī gulbeniete Ilona Deksne nav izņēmums. Viņai ir apmēram 170 dažādi suņi. Tie ir lieli un mazi, porcelāna un keramikas suņi, kā arī suņi sveču formā, pat mobilā telefona turētājs ir suņa formā, savukārt uz sienām ir plakāti ar suņiem.
Pirmo atrod bēniņos
Tieši suņi viņai ir tik bezgala mīļi, ka tā vien gribas visai pasaulei parādīt. Tā noteikti var teikt par Ilonas suņu kolekciju. “Es mīlu suņus par viņu uzticību, un mīlestību, kādu var saņemt no suņa, nav spējīgs dot cilvēks. Suns mīl savu saimnieku ar visiem dvēseles spēkiem. Vai tad ir kas jaukāks brīžos, kad esi noskumis, ja pie tevis pienāk uzticams dzīvnieciņš un pārlaiž ar savu mēli pār vaigu? Tādās reizēs gribas vēl vairāk raudāt,” saka Ilona.
Suņu figūras, suņu attēlu izgriezumus no dažādiem preses izdevumiem, krūzes, uz kurām attēloti suņi, Ilona sākusi krāt kopš brīža, kad viņas iemīļotais mājdzīvnieks kucīte Čipiņa devusies uz citiem medību laukiem. Tagad atmiņas par viņu glabā plauktā nolikti albumi. “Ir pagājuši nepilni trīs gadi, kopš šī sāpīgā notikuma un brīža, kad sāku krāt nedzīvus suņus. Tā zināmā veidā nomierinu savu sāpi,” atzīst Ilona.
Pārņem izbrīns, ka nepilnu trīs gadu laikā Ilonai izdevies savākt tik lielu kolekciju. Pirmo neliela izmēra keramikas sunīti viņa atradusi tīrot lauku mājās bēniņus. Ar to viss arī sācies. Par katru kolekcijā iegūto suni ir savs stāsts – tie atceļojuši no lietotu preču veikaliem, ik pa laikam kādu sunīti uzdāvina draugi, paziņas, radi, arī pavisam sveši cilvēki, bet visvairāk to ir uzdāvinājusi vedekla. “Tas gan bija jau pirms kāda laika. Iegāju veikalā “1000 sīkumi”, pie manis pienāca šī veikala darbiniece un uzdāvināja suņu figūriņu. Tas tik tiešām bija milzīgs pārsteigums – ja vienkārši tāpat pieiet klāt, sakot, ka zina par manu aizraušanos ar suņu kolekcionēšanu un vienkārši tāpat uzdāvina!” atceras Ilona. “Kurš ir nesmuks? Visi skaisti!” par savu suņu kolekciju saka Ilona. Bet vismīļākais viņai ir suns, kurš smaida.
Viņa stāsta, ka tagad jau ir grūtāk nopirkt, tāpēc vairāk ir dāvināto suņu, bet, ja nauda ir, tad to nežēlo un nopērk kādu jaunu suni, tā papildinot savu kolekciju, kurai izskatās, ka drīz pietrūks vietas sekcijas plauktos. Kolekcijā divu vienādu suņu nav. Nauda netiek žēlota arī žurnālam “Astes”.
“Katru trešo dienu pārtraucu putekļus no savas kolekcijas un katru sunīti apmīļoju. Krājot esmu iegājusi azartā. Vajag vēl un vēl,” saka Ilona.
Viņai ir kāds sapnis, kuru viņa varēs piepildīt tad, kad sāks saņemt pensiju. “Līdz pensijai man vēl septiņi mēneši. Iztiekam ar vīra pensiju, jo es esmu bez darba. Tad, kad sākšu saņemt pensiju, noteikti iegādāšos dzīvu sunīti! Tad zinu, ka varēšu vest uz potēm un nopirkt viņam barību. Man pat siksniņa ir iegādāta. Vairāk man patīk maza auguma sunīši, un nav svarīgi, kādas šķirnes. Vienkārši, kurš iekritīs sirdī, par to arī rūpēšos,” saka Ilona.
Pastmarku albumi un grāmatas
Ilona labprāt rāda “Dzirkstelei” arī pastmarku albumus. Pastmarkas viņa sākusi krāt 1956.gadā. Pašlaik gan šai nodarbei ir mests miers, bet Ilona sakrājusi vairāk nekā
10 000 dažādu marku. Vecākās izdotas 1920.gadā. “Esmu apkārtējo nesaprasta, tāpēc mīlestību meklēju kaut kur citur, iespējams, tāpēc jau kopš bērnības man patīk kaut ko krāt,” saka Ilona.
Kāds kolekcionārs gan izkrāpis daļu pastmarku, kā arī krievu laika jubilejas rubļus, bet tas lai paliekot uz viņa sirdsapziņas!
“Man jau ir vēl viena mīlestība – grāmatas. Gandrīz visas grāmatas, kuru man ir vairāk nekā 5000, esmu arī izlasījusi. Tas ir mans prieks. Pat rīta kafiju dzerot, es lasu grāmatu. Patīk viss, izņemot detektīvus. Nesaprotu cilvēkus, kuri grāmatas izmet miskastē vai sadedzina. Reizēm redzu, ka pie miskastēm izmestas kaudzes ar grāmatām! Vai tad tā var izturēties pret grāmatu? Es tās savācu sev,” stāsta Ilona.
