Šī saruna notika pirms gadiem trīsdesmit, bet tikpat labi tā varēja būt arī vakar.
Pusdienlaikā piena veikalā esmu nopircis litru piena un litru skāba krējuma. Pa ceļam uz mājām atceros, kā kādreiz vecāmāte mūs, bērnus, cienāja ar krāsnī ceptu siltu rudzu maizi, un kā lielu gardumu sātam klāt deva svaigi kraistītu, biezu krējumu. Retu reizi gan tika arī vēl lielāki gardumi – rabarberu, zemeņu vai krizdoļu zapte, vai kādreiz arī medus.
Garšīgo atmiņu rosinātas, man mutē saskrien siekalas, un atgriezies mājās, es žigli steidzos uz virtuvi. Tur nogriežu biezu ņuku veikalā pirktā “ķieģelīša”, kādu ceturto daļu no krējuma burkas ieleju bļodiņā un paņemu lielo karoti, lai kā kādreiz piesietu dūšu ar bērnu dienu gardumiem.
Neesmu vēl savu mielastu beidzis, kad mājās pārnāk sieva, un, jūtu, – apstājas virtuves durvīs. Laikam jau ieraudzījusi, kā es pilnām mutēm ēdu krējumu. Nu visai niknā balsī man jautā:
– Tu ko, krējumu ar lielo karoti ēd? Būtu atstājis bērnam!
– Tur vēl gana palika, – pilnu muti taisnojos.
– Bet jau nu arī es sagribēšu? – iespraudusi rokas sānos, viņa nostājas kareivīgā pozā.
– Atver ledusskapi, tur tev arī pietiks, – joprojām miermīlīgi atbildu. Tie, kas paēduši, nemaz citādāki neprotot būt….
– Bet mana mamma, vai tad tā nav cilvēks? – sieva joprojām božas.
Acumirkli jūtos pārsteigts – kur nu tādas rūpes par visiem… Tad pagriežos, visā nopietnībā ieskatos laulenei acīs, un, ar teatrālām atstarpēm starp vārdiem, skaidri izrunāju:
– Es nopirku priekš visiem, – un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem atgriežos pie sava nepabeigtā mielasta.
Kādas pāris sekundes virtuvē valda klusums. Jau domāju – viss.
Un tad sieva jautā:
– Bet kāpēc tu iztērēji tik daudz naudas?
