Gulbeniete Elīna Seļicka, kas studē Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, dažas siltās jūlija dienas pavadīja aiz Latvijas robežas. Viņa saņēma uzaicinājumu no kursabiedres Marijas Mohovas un 6.jūlijā devās apceļot Krieviju.
Gulbeniete Elīna Seļicka, kas studē Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, dažas siltās jūlija dienas pavadīja aiz Latvijas robežas. Viņa saņēma uzaicinājumu no kursabiedres Marijas Mohovas un 6.jūlijā devās apceļot Krieviju. Par ceļojuma mērķi tika izvēlēta Sanktpēterburga.
Pirms došanās pāri Krievijas robežai, Elīna viesojās pie Marijas un viņas māsas Ņinas Zilupē. Oficiāli māsas ir Latvijas pilsones, taču meitenes labprāt katru gadu apciemo radus Krievijā. Pirmā pieturas vieta bija Velhrevo ciemats. Tur kopīgi tika svinēti Jāņi krievu gaumē – Ivan.
“Svētki ir ļoti līdzīgi latviešu Jāņiem. Pinām vainagus, dziedājām dziesmas, iededzām ugunskuru, kuram vēlāk lielākie drosminieki lēca pāri. Lielākā atšķirība bija tāda, ka Ivan svinēšana Krievijā nav tik populāra kā Jāņi Latvijā, tie vairāk atgādina Mārtiņus – visi zina, ka tādi svētki ir, taču plaši tos nesvin. Ivan noteikti nav lielie ēšanas svētki, kā tas raksturīgs latviešiem,” priecājas Elīna.
Naktī no 7. uz 8.jūliju Elīna, Ņina un Marija vilcienā devās uz Sanktpēterburgu. Četrvietīgajā kupejā viņas sastapa kādu mūķeni. Nakts brauciens ilga aptuveni sešas stundas. Mūķene ceļotājām dāvāja mazas svētbildes, kas meitenes sargāja visu turpmāko brauciena laiku. Mūķeni Elīna raksturo kā darījuma sievieti ar mobilo telefonu pie jostas.
Krievijas pērle – Sanktpēterburga
Sanktpēterburgā dzīvo divreiz vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā kopā – 5 miljoni. Pilsēta atrodas pie Baltijas jūras Somu līča. Tā ir izveidojusies uz 60 Ņevas deltas salām un atzīta par lielāko megapoli pasaulē, kas atrodas vistuvāk Ziemeļpolam. Ikviens ir dzirdējis par Luvru Francijā un Britu muzeju Anglijā. Ermitāža, kas atrodas Sanktpēterburgā, tiek pielīdzināta šiem pasaulslavenajiem muzejiem. Ekspozīcija aizņem 400 zāles un piecas vēsturiskas celtnes, ieskaitot Krievijas cara rezidenci – Ziemas pili. Lai pilnībā apskatītu Ermitāžas mākslas priekšmetus, skulptūras, arheooloģiskos pieminekļus un juvelierizstrādājumus, ir nepieciešami vairāki gadi, taču Elīnai bija dota tikai viena diena. “Ar to pietika, lai redzētu Pablo Pikaso un Monē darbus, kā arī Leonardo da Vinči gleznas “Madonna Lita” un “Madonna ar ziediņu”. Agrāk par šīm gleznām mācījos skolā, sajūtas bija neaprakstāmas, kad lūkojos uz oriģināliem,” iespaidos dalās Elīna.
Krāšņais ceļojums turpinājās, un Elīna kopā ar savām pavadonēm devās uz Pētera Pirmā Vasaras dārzu. Tas izveidots 1704.gadā, vēl joprojām no visām pusēm Vasaras dārzu ieskauj Ņevas ūdeņi. Vasaras dārza parkā bija izvietotas neskaitāmas itāļu mākslinieku marmora skulptūras.
Vakara noslēgums nogurušajām ekskursantēm bija īpašs. Meitenes devās uz vienu no greznākajiem teātriem – Marinskij teatr – lai noskatītos operu “Samsons un Dalila” franču valodā. “Īsi pirms izrādes sākuma biļetes jau bija gandrīz izpirktas, taču kasiere mums piedāvāja karaliskas vietas balkonā. Kad nonācām ierādītajās vietās, tās atradās ļoti augstu virs skatuves un tuvu milzīgai lustrai,” smaidot atceras studente.
Tūristus vilina pastaigas naktīs
“Pēc operas apmeklējuma nolēmām nakti pavadīt pastaigājoties pa pilsētu. Iepazināmies ar kādu Ermitāžas naktssargu. Biju ievērojusi skaisti izgaismotu strūklaku Ermitāžas iekšpagalmā, kur mēs kopīgi varētu atpūsties. Naktssargs bija nepielūdzams, viņš mums pastāstīja par īpašo signalizācijas sistēmu un to, ka neviens nedrīkst naktī ieiet Ermitāžā,” stāsta Elīna. Jūnija beigās un jūlija pirmajās dienās pilsētā norisinājās Balto nakšu festivāls, kad naktīs ir gandrīz tikpat gaišs kā vēlā vakara stundā.
“Mūsu ceļojuma laikā nakts Sanktpēterburgā jau bija pietiekami tumša. Klausījāmies saksofona skaņās un skatījāmies, kā atveras tilti pār Ņevu. Noteiktā laikā tos paceļ, bet no rīta atkal nolaiž,” saka Elīna. Apskatot pilsētu, viņas bija nokļuvušas krietni tālu no pilsētas centra, tāpēc atpakaļ nācās braukt ar vienu no pasaules dziļākajiem metro.
“Lejup pasažierus nogādā ar eskalatoru palīdzību. Pagāja krietns laika sprīdis līdz nonācām pazemes stacijā. Lielākās stacijas ir ļoti greznas, pat ar rūpīgi veidotām kolonnām. Biļete metro maksā 8 rubļus, Latvijas naudā tie ir 16 santīmi. Ar vienu biļeti var ceļot visu dienu ar noteikumu, ka pasažieris ar eskalatoru nepaceļas virszemē. Rīgas sabiedriskajā transportā braukšanas biļete maksā 20 līdz 25 santīmus,” par cenu starpību stāsta Elīna.
Lai nakts pastaiga būtu drošāka, Marija un Ņina par pavadoņiem uzaicināja draugus no Sanktpēterburgas. Kopā ar puišiem viņas devās atpūsties uz kādu Latīņamerikas stilā iekārtotu naktsklubu. Mūzika un interjers radīja eksotisku noskaņu.
Pēteris I pārsteidz vēl šodien
Pēc dažām miegā pavadītām stundām, ceļojums turpinājās. Elīna, Ņina un Marija devās uz Pēterhofu, nelielu pilsētu Somu līča dienvidos 29 kilometrus no Sanktpēterburgas. Pēteris I šeit izveidoja piejūras rezidenci ar galveno bagātību – 144 ūdens strūklakām un kaskādēm.
“Šeit Pēteris I rīkojis pieņemšanas. Gribēdams izjokot augtdzimušas personas, īpaši – aristokrātiskas jaunkundzes, viņš strūklakas licis veidot tā, lai kādā mirklī viesi negaidīti varētu pārsteigt ar ūdens šalti. Strūklakas tika izveidotas kā sadzīves priekšmeti, tādējādi galds vai durvju aile uz īsu brīdi pārvērtās strūklakā,” stāsta Elīna, kuras drēbes arī nepalika sausas. Visas paslēptās strūklakas uzmanījuši Pētera I kalpotāji, kas spieda uz speciāliem pedāļiem, lai īstajā brīdī izjokotu viesus.
“Sanktpēterburgā izveidots “Ļeņingradas aplenkuma un blokādes Valsts memoriālais muzejs”. Muzejā tiek glabāti priekšmeti, kas saglabājušies no 900 dienu un 900 nakšu ilga pilsētas aplenkuma. Pievienojāmies kādai tūristu grupai, mums izdevās nofotografēties ar īstiem ieročiem un armijas ekipējumu,” atceras Elīna.
Ceļojums noslēdzās ar ciemošanos pie Marijas un Ņinas radiem.
“Kopīgi devāmies nelielā pārgājienā uz armijas ierakumiem un pazemes bunkuriem. Lai pastaigātos pa mežu pierobežas zonā, bija nepieciešama speciāla caurlaide. Šeit krievu robežsardze tūristus uzmana ik uz soļa.”
Elīna priecājas, ka ieguvusi tik daudz jaunu draugu un patīkamu iespaidu par Krieviju.
“Salīdzinot ar Latviju, Krievijas pilsētas ir daudz nesakoptākas un noziedzības līmenis ir augstāks. Apkalpošana, piemēram, kafejnīcās nav tik kvalitatīva, tur izmanto vienreizējās lietošanas traukus. Tomēr mani pārsteidza Krievijas pilsētu kultūrvēsturiskā vide un lielā greznība. Apmeklējot daudzās katedrāles un muzejus, uz brīdi varēju kļūt par galma dāmu,” iespaidos dalās Elīna.
