Lieldienas ir patiešām lieli svētki. Šīs “lielās dienas” mudina daudzus atnākt uz baznīcu, pat tos, kuri reti domā par baznīcu un paskatās uz to pusi.
Lieldienas ir patiešām lieli svētki. Šīs “lielās dienas” mudina daudzus atnākt uz baznīcu, pat tos, kuri reti domā par baznīcu un paskatās uz to pusi. Cilvēku masa Lieldienu nakts vigilijas dievkalpojumā vai arī Lieldienu rītā liecina par to, ka vēl joprojām mūsdienu cilvēks ir gatavs uz lielu piepūli, lai pārdzīvotu skaistu Lieldienu liturģiju.
Daudz uzmanības mēs veltām arī Lieldienu tradīciju ievērošanai ģimenē: Lieldienu apsveikumi un vizītes, olu krāsošana, šūpoles, Lieldienu galds… Mums nav ko pārmest par Lieldienu tradīciju ievērošanu un svinēšanu…
Bet jūtams nemiers: vai tad tas ir viss? Vai kaut kā nepietrūkst? Vai savos Lieldienu svētkos neesam aizmirsuši par pašu svarīgāko un būtiskāko – par Kristus augšāmcelšanos? Mēs skaļi svinam Lieldienas – dziesmas, danči, “olu kari”, šūpoles, zaķi un vēl nezin kas -, bet vai spējam izjust sevī prieku par šiem svētkiem, ja tajos nav atskanējusi patiesība par to, ka Kristus ir augšāmcēlies? Un tas svarīgākais – vai spēsim dzīvot ar ticību Jēzus augšāmcelšanai? Derētu pārdomāt šos jautājumus un meklēt uz tiem atbildes, jo pretējā gadījumā Lieldienu svētki ir tikai ārišķīga tradīcija, kura sakņojas šai gadījumā neizprotamā folklorā un ir neticība vai mirusi ticība.
Ticības avots un sākums atrodas Evaņģēlijā un apustuļu liecībās. Viņu sniegtā liecība nelīdzinās kādai labi apstrādātai teorijai vai propagandas izvirdumam. Viņu liecība plūst no visdziļākās pārliecības. Šī ir tāda pārliecība, kura pārveido cilvēka dzīvi; pārliecība, kuras dēļ cilvēks ir gatavs upurēt visu, pat ja iet runa par ļoti augstu cenu.
Mūsdienu pasaulē ir arvien mazāk cēlu ideju, ideālu un cilvēku, kuri ir gatavi šiem ideāliem kalpot. Visvairāk diemžēl valda un vada peļņas iespēja, slava, karjera… Mūsdienās visu var labi pārdot un arī nopirkt, bet nesavtīgā uzticība grūtajiem ideāliem un vērtībām ir izsmieta un ignorēta.
No otras puses – ikkatrs agri vai vēlu izjūt tukšumu no šīs nemitīgās dzīšanas pēc dzīves baudām, it sevišķi tāpēc, ka reti kuram patiešām izdodas sasniegt lielus panākumus un paliekošu laimi. Un kad cilvēks beidzot pārdzīvo vilšanos visā, pēc kā bija dzinies, parādās iespēja no jauna uzlūkot savu dzīvi un no jauna to novērtēt.
Apustuļu Darbu grāmata stāsta par kādu centurionu no Cezarējas, kurš vēlējās sasniegt kaut ko lielāku nekā karjera romiešu karaspēkā. Viņš ielūdz pie sevis Pēteri. Apustulis atnāk ātri un stāsta par Kristu: pravietojumu piepildīšanās, Svētā Gara spēks, labā darīšana, nepelnīta nāve un augšāmcelšanās no mirušajiem. Nekādu brīnumu, nekādu zīmju, nekādu solījumu un savtīgu nolūku; nav pat pietiekamas argumentācijas. Augšāmcēlušais Kristus nevēlējās visiem pēc kārtas sniegt pierādījumus tam, ka Viņš ir dzīvs. Tieši tāpēc lēmums sekot Viņam ir tik grūti pieņemams un pieprasa risku un ticību.
Un šim lēmumam ir nopietnas sekas gan šajā dzīvē, gan mūžībā. Ticēt augšāmcēlušajam Kristum nozīmē savienot ar Viņu visu savu dzīvi. Ja jau Viņš manis dēļ ir miris un manis dēļ ir augšāmcēlies, tad arī man ar Viņu ir jānomirst grēkam, meliem un ļaunajam un jāuzsāk jaunu dzīvi, kura būs saskaņā ar Evaņģēlija patiesību. Tieši tādā veidā es piedzīvošu Augšāmcēlušā spēku un kļūšu par Viņa augšāmcelšanās liecinieku.
Jēzus pavēlēja apustuļiem iet un sniegt liecību. Šīs liecības avots ir Lieldienu rīta notikumi. Vispirms Marija Magdalēna, kura, aizejot pie kapa, ieraudzīja atveltu akmeni un tukšu kapu. Būdama pārliecināta, ka kāds nozadzis Kristus miesu, Magdalēna skrien pie apustuļiem. Sākumā tā bija tikai nemieru apliecinoša liecība bez jebkādām domām un prātojumiem par augšāmcelšanos. Neviens negaidīja uz augšāmcelšanos; neviens nepaturēja atmiņā Jēzus sacīto par to, ka Viņš trešajā dienā pēc nāves augšāmcelsies. Pat vārds “augšāmcelties” bija tāds svešs un dīvains. Vienīgi Marija – Jēzus Māte – paturēja savā sirdī visus sava Dēla vārdus un pārdomāja tos savā sirdī.
Pēteris un Jānis skrien pie kapa. Tas, ko viņi ieraudzīja, viņus pārsteidza. Audekli un sviedrauts bija nolikti tā, ka domāt par miesas nozagšanu nebija iespējams. Audekli palika tādā pašā stāvoklī, kādi tie bija Jēzu apbedījot; tagad tie vienkārši bija tukši. Izskatījās kā Jēzus miesa būtu iztvaikojusi. Šis skats iedarbojās kā apžilbinājums. Pēkšņi viņi saprata, ka ir noticis kaut kas neparasts un vienreizējs: Jēzus ir augšāmcēlies, tā kā Viņš bija pareģojis. Tieši šis apžilbinājums, šī apskaidrība kļuva par apustuļu ticības katalizatoru.
Vienā acumirklī visi Jēzus dzīves notikumi, pravietojumi, paredzējumi, vārdi un darbi izveidojās par kaut ko veselu un skaidru – Jēzus ir augšāmcēlies! Vispirms Viņš mācīja, dziedināja, izdzina ļaunos garus, darīja labu, pēc tam Viņu apcietināja, nelietīgi apmeloja, notiesāja. Viņš pieņēma nāvi, bet tikai tāpēc, lai tagad augšāmceltos no mirušajiem, lai atklātu, kas Viņš patiesībā ir. Tas pārsniedza cilvēka spējas. Viņi saprata, ka Jēzus nāve nav beigas, bet ir sākums… Būs turpinājums.
Apustuļi saprata, ka viņi šajā noslēpumā un šajā turpinājumā ir iekļauti tik dziļi, ka nav iespējams palikt vienaldzīgiem pret šiem notikumiem un ka tieši tagad viņus gaida vissvarīgākā misija un uzdevums. Viņi vēl nezināja, kas un kā; nebija nekādas konkrētas atbildes uz viņu jautājumiem; viņiem nebija vīziju par nākotni, viņi vēl nejuta, ka Dievs viņiem visu atklās. Un skaidrs, ka Jēzus neatstāja viņus ar viņu šaubām un jautājumiem vienatnē. Pēc īsa laika viņiem viss tika atklāts; viņi saņēma Svēto Garu un kļuva spējīgi veikt viņiem uzticētu misiju. Tomēr tieši šis tukšais kaps kļuva par izejas punktu visam, kas viņiem bija jādara, kļuva par viņu spēka un drosmes avotu.
Tieši tam jākļūst arī par mūsu Augšāmcelšanās svētku būtību: arī mums no visa spēka un pārliecības ir jāliecina par to, ka Kristus ir augšāmcēlies, ka Viņš dzīvo, ka katru no mums Viņš aicina uz jaunu dzīvi.
Lai Lieldienu rīta zvanu skaņas pamodina mūs no vienaldzības miega, un mēs spētu ar savas dvēseles acīm ieraudzīt augšāmcēlušos Kristu – Dieva Dēlu!
