Lielo gavēni kristieši uzsāk ar apziņu, ka gavēņa dienas ir sagatavošanās Lieldienām – Kristus augšāmcelšanas lieliem svētkiem. Lūk, šogad 20.aprīlī esam sasnieguši galamērķi. Mēs nostājāmies tā notikuma priekšā, kas tik tālu un tik dziļi pārveidoja visas pasaules un visas cilvēces gaitu, ka saucām to par Lielām dienām. Lieldienu nakts patiešām ir svētā nakts, kurā apvienojas debesis un zeme un cilvēks izlīgst ar Dievu.
Nedēļas pirmajā dienā ļoti agri no rīta, kad lēca saule, sievietes gāja uz kapu. Kas viņas dzina pie kapa tik agrā rīta stundā? Visticamāk, tā nebija cerība satikt dzīvo Kristu, jo viņas taču savām acīm redzēja viņa agoniju un nāvi pie krusta un pašas savām rokām apbedīja viņu tajā kapā. Jā, protams, viņas neaizmuka aiz bailēm kā apustuļi, kad Kristus tika apcietināts, tomēr skaidrs par skaidru ir tas, ka Lielā piektdiena arī viņām nozīmēja jebkādu cerību beigas. Sievietes gāja uz kapu, paklausot savas sirds loģikai, kura balstījās uz vienkāršu mīlestību. Tieši vienkārša ticība un vienkārša mīlestība „ieteic” izdarīt vēl pēdējo pakalpojumu savam mācītājam – iesvaidīt viņa nomirušo miesu ar smaržzālēm, kā tas ir pieņemts jūdiem. Kad beidzās Lielais sabats, agri no rīta viņas devās uz kapu, apzinādamies, ka kapa priekšā ir nolikts liels akmens, ka šis akmens ir apzīmogots, ka kapu apsargā…
Un Dievs neatstāj bez atbildes viņu jūtas. Viņš pats noņem visus šķēršļus. Lielais akmens, kas stāvēja kapa ieejas priekšā, ir novilkts, pats kaps ir atvērts un sardze ir aizmukusi. Baiļu un godbijības pārņemtas, sievietes kā dziedinošo balzamu dzird eņģeļa vārdus: – Nebīstieties! Pēc tam atskan pēc savas būtības ļoti vienkāršie vārdi, vārdi, kurus sadzirdēt pat sapnī nebija rādījies: – Jūs meklējat krustā sisto Jēzu nācarieti? Viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Lūk, vieta, kur viņu bija nolikuši… – pārliecinieties pašas. Un… Augšāmcēlies Kristus būs sastopams ne šeit, bet Galilejā. Tur viņu redzēsiet, kā viņš bija teicis. Tur, kur ir viņu dzimtās puses, tur, kur ir viņu mājas, tur, kur tek viņu parastā, pelēcīgā, ikdienišķā dzīve – tur viņu redzēs.
Lūk, tāds ir Lieldienu vēstījums! Šis vēstījums nozīmē to, ka Jēzus šīszemes dzīves tecējums nebeidzās ar viņa nāvi un kapu. Nāve pie krusta, kuras mērķis bija izdeldēt jebkura veida domas un atmiņas par Jēzu – šī nāve tika uzveikta. Tieši tā ir Pasha. Tās ir Lieldienas. Jēzus pāriešana no nāves tumsas uz dzīvības gaismu.
Kāds tam visam sakars ar mūsu dzīvi, ja jau tā steidzas pretī nāvei? Lieldienas mums runā un liecina vispirms par to, ka Kristus uzvara simtprocentīgi mainīja mūsu likteni. Cilvēkam, kas ar ticību pieņem Evaņģēlija vēstījumu, vairs nav jābaidās no iziršanas, no iznīcības. Dievs nepasargāja savu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, no ciešanām un nāves, līdzīgi kā viņš nepasargā no tā visa mūs. Tomēr kopš tā brīža, kurā Kristus nomira un augšāmcēlās, neviens no mums nav notiesāts un nolemts palikšanai uz mūžiem nāves tumsā. Kopš tās svētās nakts mūsos mājo pārliecība, ka labums spēj uzvarēt ļaunumu, mīlestība – naidu, bet cilvēks vairs nav padots briesmīgajam dabas likumam – likumam, kas saka: viss pāriet, nekas nav mūžīgs, viss ir iznīcīgs… Pēdējais vārds, pēdējais lēmums pieder nevis nāvei, bet Dieva mīlestībai un varenībai.
Kristus gaismas un jaunās dzīves dāvana Kristū cilvēkiem tiek dota kristībā. Caur kristību mēs kopā ar Kristu tikām apbedīti viņa nāvē, lai kopā ar viņu augšāmceltos. Kristus augšāmcelšanās svētku priekšvakara dievkalpojuma laikā ticīgie, sapulcējušies dievnamā, atjauno savas kristības svētsolījumus. Baznīca mūs aicina atcerēties, ka esam kristīti, ka piederam Kristum, aicina atteikties no sātana, no grēka un visa tā, kas ved mūs uz ļaunumu.
Mēs vēstījam par tavu nāvi, Kungs, un liecinām par tavu augšāmcelšanos, un gaidām Tavu atnākšanu godībā – šie vārdi skan baznīcā katra dievkalpojuma laikā. Lai šajos svētkos šie vārdi skan ne tikai baznīcā, bet arī mūsu mājās un mūsu sirdīs! Kristus nomira, lai mēs dzīvotu, viņš augšāmcēlās, lai mums būtu drosme tuvoties Dievam, viņš atnāks, lai mēs ieietu viņa valstībā, kurai nebūs gala.
