Svētku priekšvakarā uz sarunu par Lieldienām, aicinājām Gulbenes otrās baptistu draudzes “Sākumpunkts” vadītāju gulbenieti Māri Dembovski. Viņš stāsta, lai draudzē iesaistītos, no sākuma ir jāiesaistās mazajās grupās, kas ļoti mājīgā gaisotnē, proti, tiekas pie Māra dzīvoklī, lasa Bībeles tekstu, diskutē par to, lūdz Dievu, spēlē spēles un vienkārši ir kopā. Viņš novērojis, ka vairāk atvērti Kristum ir tieši jaunieši, jo pieaugušajiem nav laika un bieži vien ir ļoti negatīva pieredze saistībā ar ticību. Viņš arī uzsver, ka negrib tādu draudzi, uz kuru cilvēki atnāk svētdienās atrakstīties.
– Kā sajust un sagaidīt Lieldienas?
– Visticamāk, ka ģimenē – krāsojot olas, kopā ar ģimeni darot kaut ko interesantu, bet tajā pašā laikā paturot prātā, kas ir Lieldienas. Un Lieldienas ir tas laiks, kad mēs atceramies, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies. Lieldienas nozīmē dzīvības uzvaru pār nāvi. Ja pajautātu cilvēkam uz ielas, kāda būtu tava rīcība, ja tu uzzinātu, ka labs tavs draugs tevis dēļ ir miris, lai izglābtu tev dzīvību, visticamāk, viņš pārjautātu – vai tā var būt? Lieldienas ir kaut kas līdzīgs, kad cilvēks saprot, ka Jēzus mūsu dēļ ir miris un augšāmcēlies. Jēzus ir izdarījis visu no savas puses. Jautājums ir – vai mēs izdarām visu, kas ir atkarīgs no mums?
– Vai bērnībā ticēji, ka ir tāds Lieldienu zaķis?
– Bērnībā Lieldienās vienmēr šūpojāmies, krāsojām olas, bet bez zaķiem. Ar zaķiem ir tā, ka tas ir līdz kaut kādam brīdim, kamēr bērns ir mazs. Es laikam saviem bērniem nestāstītu par Lieldienu zaķi. Nestāstītu par to, kā nemaz nav, jo zaķis taču olas nenes. Labāk gribētu saviem bērniem teikt, ka Lieldienas ir svētki par Kristu. Kā cilvēki svin svētkus, tas jau ir atkarīgs no katra individuāli. Man noteikti Lieldienās zaķis un olas neko nespēj dot.
– Ticība cilvēkam palīdz tikt pāri smagām dzīves situācijām?
– Noteikti, īpaši tagad, kad ir krīze. Esmu runājis ar dažādiem cilvēkiem, kuri saka: Kāda krīze? Nekādas krīzes nav. “Jā, ir cilvēki, kuriem arī nav krīzes. Viņiem ir darbs un, kamēr tas ir, krīzes nav. Bet es zinu, ka ir cilvēki, kuriem šajā laikā klājas ļoti grūti. Viņi cīnās, tāpēc es nevaru piekrist tiem, kuri saka, ka nav krīzes Latvijā. Protams, ticība palīdz tai iziet cauri un ne tikai krīzei. Arī attiecībās var būt krīze. Vismaz es redzu, ka Kristus man manā dzīvē spēj iedot atbildes un palīdz dzīvot.
Viņš māca, ka katrs cilvēks man ir jāmīl, un man pašam tad ir vieglāk iet cauri dzīvei.
Ja ir grūtības ģimenē, var jau teikt, ka esmu spēcīgs, kurš visu var un zina, bet, ja paskatās, kā zinošie un varošie latvieši dzīvo, tad taču ir redzams, cik daudzas ģimenes šķiras. Tātad nemaz tik gudri neesam, ja nespējam nodzīvot kopā ar otru cilvēku. Mēs nespējam mīlēt. Jēzus saka, ka mums nebūs iekārot. Mūsdienu vīrietis pasmejas par to, sakot: “Kādas muļķības! Es skatos, ko es gribu, un daru, ko es gribu.” Loģiski, ka tas ir viegli. Bet tad, kad notiek “ziepes” un kad varbūt viņš ir “noķēris” kādu slimību, tad viņš atceras, ka kāds viņam ir teicis, ka tas var slikti beigties. Man liekas, ka mēs gribam, lai ticība būtu viegla, bet tā nav. Tas visu laiku nozīmē no kaut kā atteikties, par kaut ko maksāt, bet tajā pašā laikā ir labs rezultāts.
– Baznīca nosoda gejus un lesbietes. Kāda ir tava attieksme?
– Par homoseksuāļiem Dievs skaidri pasaka, ka tas ir pārkāpums, līdz ar to baznīcā arī to tā definē – tas ir pārkāpums. Ja es satieku homoseksuāli, visnepareizākais būtu viņam kratīt ar pirkstu un teikt – tu esi pārkāpējs. Tajā pašā laikā, piemēram, cilvēks, kurš veikalā nozog alkoholu, viņš arī ir pārkāpējs, tikai citā lietā. Tāpat arī cilvēks, kurš ir homoseksuāls – viņš no Dieva skatu punkta ir pārkāpējs un tajā pašā laikā Dievs mīl viņu kā cilvēku. Vai vīrietis, kuram ir piecas mīļākās. Jā, viņš nav homoseksuāls, bet Dieva attieksme rāda, ka tas nav normāli, bet tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka Dievs viņu mīl kā cilvēkus. Un Dievs sagaida gan no tā, kurš zog, ka nezags, gan no tā, kas ir homoseksuāls, ka viņš vairs to nedarīs.
Mana attieksme pret gejiem un lesbietēm? Es cenšos mīlēt katru cilvēku. Kaut kāds pamatojums un motivācija katram ir, kāpēc viņš tā dara. Es zinu, ka ir cilvēki, kas saka, ka viņi tādi ir piedzimuši un nespēj dzīvot citādāk. Situācijas ir ļoti dažādas. Zinu vienu piemēru. Pie mana pasniedzēja, kurš ir mācītājs, bija atnācis homoseksuālis. Mācītājs viņam uzsvēra – tev ir divas iespējas: tu vari ar to cīnīties, bet tā var būt cīņa visu dzīvi, bet tu vari to izcīnīt, un otra – tu vari padoties. Viņš jautāja – kāda būs tava izvēle? Vīrietis atbildēja – es gribu cīnīties. Mācītājs teica, ka būs ļoti grūti, bet viņš to var.
– Ko tu domā par nereģistrētām laulībām?
– Mēs sākam ne ar to, ar ko ir jāsāk. Cilvēki uztaisa trešo soli, kamēr vēl pirmos divus nav spēruši. Pirmie divi ir tādi, ka tu to cilvēku iepazīsti, saproti, kas viņš ir, un tikai tad tu gulsties ar viņu gultā. Mums ir otrādi – no sākuma gulta, pēc tam saproti, kas viņš ir, un pēc tam domā, vai es gribu ar viņu dzīvot. Un tad jau ir bērns piedzimis, bet tad cilvēks saprot – ai, ai, es ar viņu tomēr negribu dzīvot. Cik žēl! Žēl gan, ka tik vēlu to saprot. Tas ir stulbi, ja cilvēki nedomā. Bērns nav nepareizi nopirkts dators, kuru var aiznest atpakaļ vai apmainīt un viss kārtībā. Bērns piedzimst un ir mums visu dzīvi. Mēs esam sajaukuši kārtību. Dievs saka – tev nebūs laulību pārkāpt. Liekas, ka Dievs mūs ierobežo, bet tā nav, viņš mūs pasargā.
“Es cenšos mīlēt
katru cilvēku.”
Māris Dembovskis
Kas ir izdomājis laulību? Laulību ir izdomājis Radītājs. Kā man var būt laulība, ja es neatzīstu to, kas viņu ir izveidojis. Es personīgi nevaru atzīt cilvēkus par salaulātiem, ja viņi neatzīst Dievu.
– Vai vajadzīga obligātā kristīgā mācība skolās?
– Labāk, ka tāda ir. Es nezinu gan, vai obligāti. Kristīgo mācību bieži vien pasniedz nekvalitatīvu un neinteresantu. Viss jau, protams, atkarīgs no pasniedzēja. Bet ir stulbi garlaikot cilvēkus ar Jēzu, jo Jēzus nav garlaicīgs. Man liekas, ka jāpatur prātā, ka pat tad, ja mēs kristīgo mācību uztaisām kvalitatīvi un interesanti, joprojām būs cilvēki, kuriem tas nepatiks un kuri būs neapmierināti, jo viņiem tas nozīmē attiekties no daudzām lietām, kā dēļ viņi nostāsies arī pret kaut kādiem Dieva teiktiem principiem.
– Kā cilvēkam uztvert nāvi? Vai par to jāskumst?
– Dabīgi, ka mēs skumstam. Vai tad ir kāds, kurš neskumst? No tā nevar izvairīties. Mēs visi sākam vienādi – piedzimstam, bet dzīvi pavadām dažādi – viens kā nabags, otrs kā miljonārs, taču beigās dzīvi tik un tā beidzam vienādi – visi nomirstam. Un pēc tam atkal sākas dažādi – vieni ir pie Dieva, citi pie Sātana. Viss atkarīgs no tā, kā tu esi dzīvojis savu dzīvi. No nāves neviens neizbēgs, pat Maikls Džeksons nomira. Vai nāvei vajadzētu saskumdināt? Domāju, ka nē. Ar nāvi vajadzētu saprast, ka te mēs beigsim, bet tur sāksies kaut kas labs, ja, protams, mēs nonāksim pie Dieva.
Kad dzīvojam laicīgo dzīvi, mēs ilgojamies pēc kaut kā jauka, laba, skaista, patiesa, pēc taisnības, mīlestības, bet mēs tā pa īstam uz zemes to nedabūjam, jo te viss ir nepilnīgs. Kad nomirstam, mums ir iespēja nokļūt pie Dieva, tur nebūs asaru un bēdu. Tur būs pilnība. Par nāvi, manuprāt, vajadzētu domāt šādi – beidzot es tikšu vaļā no šīs dzīves, kura ir nepilnīga, un beidzot es būšu kopā ar Dievu.
– Kas notiek ar cilvēka dvēseli pēc nāves?
– Ir divas iespējas – vai tā nonāk pie Dieva vai pie Sātana. Jēzus, saka, ka tur ir mūžīgā uguns un ka viņu sāpes nebeigsies. Domāju, ka tā nav tā vieta, kur kāds gribētu nokļūt. Es neesmu nekad tur bijis, tāpēc nevaru pastāstīt. Arī Jēzus mums neiedeva videofailu, lai redzētu, kā tur būs. Viņš tikai pateica, ka tur būs sāpes un uguns.
Man liekas, ka reizēm cilvēki domā, ka tas ir nesvarīgi, jo kurš gan domā, kas būs pēc nāves. Bet patiesībā tas ir daudz svarīgāks jautājums, jo ir svarīgi, kas notiks pēc manas nāves. Esmu lasījis cilvēku liecības, kuri ir piedzīvojuši klīnisko nāvi. Šie cilvēki stāsta, ka tur ir kaut kas, daži – norāda, ka tur ir drausmīgi. Mēs varam viņu liecības ignorēt un teikt, ka esam gudrāki un zinām, ka tur nekā nav, ka visiem ir vienas beigas, bet no otras puses – vai būtu godīgi, ja visiem pēc nāves būtu vienāds iznākums? Viens ir bijis godīgs, bet cits savu dzīvi nodzīvojis, cik vien drausmīgi ir spējis to izdarīt. Tas būtu negodīgi, ja būtu vienāds iznākums. Ticu, ka nav vienāds iznākums. Ja kādam ir labāks skaidrojums par to, ko dod Jēzus, tad lai viņš dzīvo ar savu skaidrojumu, ja viņam tas palīdz.
