Pār meitenes vaigu noripoja asara – liela, silta, sāpīga. Viņas dzīvē Tu biji viss, pilnīgi viss, ko meitene jebkad bija vēlējusies.
Pār meitenes vaigu noripoja asara – liela, silta, sāpīga. Viņas dzīvē Tu biji viss, pilnīgi viss, ko meitene jebkad bija vēlējusies.
Viss apkārt šķita miris, bet varbūt meitenei tikai bija vienalga, kas notiek apkārt, vai varbūt viņa vienkārši vairs nespēja just. Visas sāpes bija izsāpētas, tomēr vēl sāpēja. Viņš iznīcināja pasauli, viņas pasauli, tagad meitene karājās virs bezdibeņa tievā, ļoti tievā diegā, kas ar vēl vienu pārmetumu, vēl vienu vienaldzīgi pateiktu vārdu varēja pārtrūkt.
Meitenes dvēselē vārdi iekrita kā mazs bērns savā gultiņā. Tikai atšķirība tāda, ka bērns ilgojas pēc miega, apguļoties jūtas laimīgs, bet meitenes dvēsele ar katru iebirušo vārdu tika izārdīta arvien vairāk.
Visas asaras bija izraudātas, tomēr viņa vēl raudāja. Asaras vairs netecēja, meitene raudāja dvēselē. Acis vairs tā īsti nerādīja dienas gaismu, viss šķita tumšs, tik apmācies kā pirms negaisa. Bet tas jau sen bija beidzies, bija palikušas tikai peļķes. Viss bija beidzies, un nu meitene vairs nezināja, ko darīt.
Viņš piekrāpa meitenes jūtas. Bet varbūt tā bija viņa, kura kļūdījās. Droši vien jau viņa pati bija vainīga.
Paldies, ka biji līdzās, noskatījies, kā es krītu! Es cerēju uz atbalstu, uz pastieptu roku, uz silti pateiktu vārdu. Bet ko gan es varu gribēt, ko gan varu cerēt, ja esmu tik slikta…
Tas bija vienīgais, par ko meitene spēja domāt, krītot savā sirds un jūtu bezdibenī. Laikam jau tomēr nav iespējams pārlēkt bezdibenim divos lēcienos, laikam tā arī ir lielākā kļūda – mēģināt. Neviens to nav varējis, un šī meitene to saprata krītot, saprata, ka spērusi vienu soli par daudz – liktenīgo otro soli.
Viņi bija lemti viens otram, taču viņi šo saikni pazaudēja. Visas atmiņas lēnām izplēnēja, ja ne uzreiz, tad ar laiku. Un tagad tas arī ir vienīgais, kas kopīgs šiem cilvēkiem.
