Man, lūdzu, kādu malciņu ūdens, bet tikai ne baltā krūzītē! Tikko pārkāpusi mana dzīvokļa slieksni, Leontīne izteica savu vajadzību un steidzīgi ieslīdēja istabā. Ja gaišais istabas paklājs spētu kliegt, mums tobrīd noteikti nāktos aizspiest ausis – trīsdesmit devītā izmēra gumijas zābaku pēdu nospiedumi uz tā izskatījās kā spēcīgas pļaukas tepiķa nobālējušajā vaigā! Pat nepapūlējusies novilkt biezo mēteli, mana sen nesatiktā radiniece smagi atslīga dīvānā. Īsu brīdi minstinājos, nespēdama izlemt, ko glābt pirmo – Leontīni vai tepiķi, tad attapos, ka vismaz tantes gadījumā vēl varu kaut ko vērst par labu. Iesteigusies virtuvē, sniedzos pēc krūzītes, interesanti – kāpēc tad ne baltās? Vai tad baltā krūzē ūdens sliktāk garšo?
Cenšoties neuzkāpt brūngani slapjajiem paklāja pleķiem, aizlaipoju līdz dīvānam un iespiedu krūzīti tantes viegli trīsošajās rokās.
– Dzeltena… – tante atviegloti nopūtās un kāri tukšoja atnesto trauku.
Mirkli nogaidījusi, piedāvājos radiniecei palīdzēt novilkt zābakus, kā alternatīvu izrādot divus nesen pirktus istabas čību pārus.
– Nē, nē, nevajag! Man tāpat ir labi, – viņa atgaiņājās. – Es pamatīgi nosalu. Labāk lai kājām siltāk.
Sākumā mēģināju apšaubīt gumijas zābaku siltumu, tad iecietīgi pierādīt, ka čībām ir mīksts oderējums, līdz sapratu, ka, nesarūgtinot viešņu, līdz vēlamajam rezultātam netikšu.
– Interesanti, kurā vietā pilsētā ir tādi dubļi? – dziļdomīgi jautāju.
– Dubļi?! – Leontīne ar švunku pieslējās no zviļņa un paskatījās uz apaviem. – Vai, Dievs! Ak, piedod, piedod! Velc, velc tūlīt nost! Ak, šito skādi! Ak, šito skādi! Veļas mašīnā jau laikam nevarēs ielikt? – viņa izpalīdzīgi jautāja, lai gan labi redzēja, cik šis jautājums ir muļķīgs. – Tev tas paklājs būs jāved uz mūsu lielo mārku. Mēs tur ar slotu visu tīru dabūjam.
Mierināju tanti, ka gan jau arī bez lielā mārka kaut kā tikšu galā, lai jau viņa tagad atpūšas. Un tomēr – kur viņa pie tādiem dubļiem tikusi?
– Ai, tev to nemaz nevar stāstīt! – viņa nervozi saraustīja kaklam apsietā lakata stūrus. – Tāds kauns!
Oho! Tas nu gan ir kas jauns! Pēc tāda paziņojuma tepiķa tumšie pleķi uzreiz zaudēja savu nozīmīgumu. Mana taisnprātīgā, vienmēr pareizā un pamācošā tante beidzot kaut ko sastrādājusi!
Mēģināju iztēloties – kurā vietā pilsētā varētu būt dubļi… Tad varētu minēt, kādā virzienā radiniece devusies.
– Kaut kas atgadījies kapos? – atcerējos ne tik sen mēroto dubļaino ceļu.
Ieķērusies ar skatienu dzeltenajā krūzītē, Leontīne mēmi pagrozīja galvu.
– Veselība sašvakojusies? – mēģināju minēt slimnīcas virzienā.
Leontīne vēl lēnāk pagrozīja galvu.
Hmm… Varbūt viņa devusies ciemos pie kāda, kas dzīvo pilsētas nomalē?
Vai gājusi pa kādu neiestaigātu stigu caur parku, mežu?
Piesēdusies blakus un apskāvusi radinieces plecus, klusā balsī taujāju:
– Varbūt tomēr man pastāstīsi? Varbūt varu kā palīdzēt?
– Kāda nu tur palīdzēšana, – nenovērsdama skatienu no dzeltenās krūzītes, tante smagi nopūtās.
– Es pagatavošu tēju, – apņēmīgi cēlos no dīvāna, lai dotos uz virtuvi. – Un tad tu man visu izstāstīsi.
Kad pēc maza laiciņa atgriezos ar tējas krūzēm un pāris sviestmaizēm, Leontīne rokas bija izvilkusi no biezā mēteļa piedurknēm un nu, galvu atspiedusi pret plušķaino sintētiskās vilnas krāgu, klusi šņākuļojot, snauda. Jau nobijos, ka tanti kāda sirdskaite pieveikusi, tomēr, sadzirdējusi manu tuvošanos, viņa pamodās.
– Tu vēl atceries manu bijušo kaimiņieni Stradiņu Valiju? To, kurai klibais Jānis bija par vīru. Tas Jānis, kuru mežā koks piespieda, kad viņi ar kaimiņu uz cirsmu gāja. Tu taču atceries to tālāko cirsmu, kas meža viņā malā? Tajā malā Žanis vēl pirti bija nodomājis celt!
– Atceros, atceros! – strauji nobremzēju tantes runas plūdus, bažīdamās, ka viņas stāsts var aizplūst vēl tālāk par Žani un pirts celšanu.
– Nu, re! Tā Valija, vienā vakarā pie manis ienākdama, saka: „Ko tu te tā kā viena veca piepe sēro pie atdzisušiem plīts riņķiem, tev jau sen vajadzēja jaunu saimnieku mājās atvest!” Nu, ir jau ar tā plīts man atdzisusi, jo bez pārmūrēšanas nevar kurināt, dūmi nāk, bet no dūmiem jau visi griesti nomelnējuši. Sāku meklēt meistaru, kas pārkrāsos, bet visi tik dārgi plēš. Vai tu gadījumā…
– Tad ko tad tev Valija teica? – steidzos tantes domu plūdumu atkal ievirzīt sliedēs.
– Ak, jā, Valija! Tu taču zini, ka pēc Kārļa nāves vairs nevienu nemeklēju, un es taču viņai arī to nez cik reižu esmu teikusi, bet šī jau mierā neliksies – maļ tik vienu un to pašu, it kā cita nekā nevarētu parunāt! Kaut vai par valdību, par prezidentu, bankām vai par nabagu pensiju, no tās jau, re, pat uz pilsētu tik reizi mēnesī var atbraukt! Un vēl tik tālu jāiet līdz pieturai, bet tu jau uz mūsu pusi sen neesi braukusi, tu nemaz nezini, kur tagad autobusi stājas. Atceries to līkumu, kas aiz vecās pieturas? Tagad tam pavisam otrā pusē, prom pie tās mājas, kur kādreiz Liepiņu Valdis dzīvoja, nu, tas, kuram govs dīķi noslīka, tā melnā, atceries?
– Atceros, atceros! – steidzos iespraust īstos vārdus, cerot uz iesāktā stāsta turpinājumu.
– Ai, pie kā es paliku… – tante piespieda plaukstu pierei.
– Ka vairs nevienu nevajag – centos atgādināt.
– Jā, pareizi! Galu galā – kā gan tas izskatītos, ja es savos gandrīz astoņdesmit gados vēl kādu meklētu! Mani apsaukātu par dullo mergu! Un, pat ja arī atradīšu, ko ar tādu pašu klibu vai līku darīšu? Bet Valija pieved mani pie spoguļa un prasa, lai es parādot to veco un līko. Tā vārds pa vārdam un tā savedēja sāk man stāstīt par kaut kādu Bubertu vai Humbertu, vārdā Maigonis, kuram tepat piepilsētā esot sava māja un kurš arī ilgi dzīvojot viens. Savulaik šis esot pašu Valiju iecerējis, bet viņai vienmēr patikuši gari vīrieši. Maigonis esot tieši tā kā manam augumam radīts. Un nu tik stāsta – kāds viņš glauns kavalieris! Vienmēr ar hūtīti un mēteli staigājot, pucētās kurpēs un uzvalkā. Dāmai pie galda krēslu atceļot un ar saldumiem lutinot. Es viņai prasu – kā tad viņa visu tik labi zina? Izrādās, pati uz randiņiem ar Maigoni pirms desmit gadiem braukājusi, ar šokolādēm un saldējumu regulāri našķojusies, līdz šis aicinājis viņu ciemos, solījis māju un īstu retro auto izrādīt. Viņam attiecībā uz dāmu esot pavisam nopietni nolūki, bet Valijai prātā tik vien, kā pilsētas saldumi bijuši.
Tā nu viņš arī palicis viens savā piepilsētas mājā. Šķiroties Valijai teicis, ka vairs nevienu nemeklēšot, un it kā tā arī esot – joprojām viens dzīvojot. Vai tad es negribot par pilsētas kundzeni kļūt? Ar platmali un tīriem zābakiem pa asfaltu staigāt, iet uz teātri un baznīcu, uz lielveikaliem. Pagasta bodītē patiešām neko nevar nopirkt, nekādas izvēles. Atceries to garšīgo kefīru, ko es toreiz lūdzu atvest? Toreiz tu man atvedi pavisam citu, lai gan tas arī nebija slikts! Tad es tev vēl pieteicu, lai nākamreiz atved arī dažādu veidu cīsiņus, īpaši garšīgi ir tie vieni, bet tu jau nezini, kuri, un vispār tu sen nesi ciemos bijusi. Ja tu zinātu, kā mūsu dārzā izskatās! Viens stūris ir pavisam izcirsts, bet otrā es stādīšu… Pēkšņi neatceros, kā to krūmu sauca, lai paliek. Toties otrā…
(Turpinājums nākamajā otrdienā)
