Gulbenietes Maija Jefimova un Ineta Meldere nupat atgriezušās mājās no Kubas un labprāt dalījās iespaidos.
– Vispirms no Rīgas lidojām līdz Berlīnei, lai pēc tām lidotu tālāk uz vienu no skaistākajām kūrortsalām pasaulē Varadero, kas atrodas aptuveni 135 kilometrus no Kubas galvaspilsētas Havannas. “Karājāmies” virs Atlantijas okeāna 11 stundas. Nolaižoties Varadero lidostā, kas atrodas aptuveni 18 kilometru attālumā no četrzvaigžņu viesnīcas, kurā dzīvojām, nācās iziet ārkārtīgi stingru kontroli. Kad beidzot atzina, ka mūs var ielaist valstī, ar autobusu tikām nogādātas uz viesnīcu okeāna krastā. Varadero atrodas Kubas bagātākajā daļā, tāpēc tur atrodas galvenokārt tikai viesnīcas.
Ziemā plus 28 grādi
Mums atvēlētās dienas varējām vadīt pēc savas izvēles. Daudz peldējāmies un sauļojāmies. Kubā šobrīd ir ziema, kur gaisa temperatūra dienā sasniedz plus 28 grādus. Agrāk par jūniju neviens kubietis okeānā nepeldas, jo ūdens neesot pietiekami silts. Piedāvājumu izklaidēm bija daudz, bet mēs nolēmām izbaudīt okeāna viļņus, vēju un sauli. Izmantojām iespēju zirga pajūgā apskatīt Varadero centru, kur pie katras mājas bija ierīkots suvenīru veikaliņš. Ejot uz restorānu, bija norāde ievērot dreskotu (kādā apģērbā jāierodas), kā arī ierašanās laiku – pulksten 21.05. Kubā ir raksturīgi, ka visur skan tikai dzīvā mūzika. Arī Varadero tā nepieklusa pat naktī.
Arī liela nabadzība
Mums bija iespēja apskatīt arī Havannu. Ja pirmais iespaids, piebraucot pie pirmā cietokšņa, kas savulaik uzcelts Havannas aizsardzībai, bija, ka tā ir balta, skaista pilsēta ar augstām celtnēm, tad, nokļūstot pilsētas iekšienē, netrūka pārsteidzošu kontrastu. Sajutām spēcīgu sociālisma pēcgaršu. Redzējām lielo nabadzību. Pilsētā nebija nevienas reklāmas, toties visur – uz ēkām, krekliņiem, avīzēm un žurnāliem, pat iegravēti rotaslietās – bija Če Gevaras un Fidela Kastro portreti. Havannā ir redzami visi iespējamie arhitektūras stili, tomēr pilsēta pamazām noveco, bet straujai tās atjaunošanai nepietiek naudas. Skaista bija Havannas vecpilsēta, kur ēkas atjaunotas par UNESCO līdzekļiem. Kubā joprojām izglītība un medicīna ir par brīvu. Gids stāstīja, ka valstī maz slimo ar AIDS, bet tuberkulozes saslimšanas gadījumu nav vispār, jo valsts gādā par regulārām veselības pārbaudēm. Tomēr mūs tas nepārliecināja, jo uz ielām redzējām daudz bezzobainu sirmgalvju. Šaurās sānieliņas ar noplukušajām mājām liecināja par nabadzību. Apskatījām rakstnieka Ernesta Hemingveja kafejnīcu, kurā viņš dzēris savu daikiri, un māju, kur rakstījis. Kubieši ārkārtīgi lepojas ar Revolūcijas laukumu. Apmeklējām arī Ruma muzeju. Izrādās, ka Kubā nav smēķēšanas aizlieguma. Kubieši pīpē visās vietās. Sākumā mums bija grūti pie tā pierast. Gados vecas sievietes pat dižojās ar cigāriem mutē, par kopīgu fotogrāfiju prasot dzeramnaudu.
Joprojām talonu sistēma
Varadero iegājām vietējiem iedzīvotājiem paredzētajā saimniecības preču veikalā un bijām šokētas, jo veikals bija tukšs, plauktos – tikai dažas preces. Kubā nav tā, ka pārtikas preču veikalā vari iegādāties, ko sirds kāro. Tur joprojām pastāv arī mums zināmā talonu sistēma. Taloni ir gan pārtikai, gan ziepēm, gan citām precēm. Gidam jautājām, vai ar to, ko saņem par taloniem, pietiek līdz mēneša beigām. Atbilde bija piesardzīga, sakot, ka pēdējās dienās pārtikas pietrūkstot. Bijām samainījušas naudu, bet mums par to nebija, ko nopirkt. Arī tad, ja gribētu radiniekiem kā suvenīru atvest Havannas ruma pudeli, mūs nelaistu pāri robežai. Kubieši pārtikai kaut ko audzē arī paši, jo zeme ir auglīga, tomēr, braucot no Varadero uz Havannu, par to nekas īpaši neliecināja. Mēs sajutām “slinkuma garšu”. Lai arī laukos mājiņas ir vecas un nolaistas, tomēr ap tām varēja būt skaistas vagas. Brīvi tur staigā aitas un kazas. Kubā ir aizliegts saimniekam nokaut liellopu, ja tas kļuvis vecs, jo, piemēram, govs ir valsts uzskaitē. Par tās patvaļīgu nokaušanu un gaļas apēšanu cietumsods ir 15 gadi. Arī pat tad, ja govs no vecuma vairs nestāv kājās, saimniekam tā ir jānodod valstij. Kubieši uzskata, ja nebūtu šādu noteikumu, visi govis nokautu un apēstu, bet tas nozīmē, ka Kubā govju nebūtu vispār.
Apliecību atņem uz mūžu
Havannas ielās redzējām galvenokārt vecās automašīnas, piemēram, “Žiguļi”, “Moskvič”, senos amerikāņu vāģus, zirgu pajūgus. Ceļi pagaidām vēl ir labi, lai gan pagājušo gadu godība tiem sāk zust. Ļoti slikta ir autobusu satiksme, toties ir daudz policistu dzeltenos formas tērpos. Ja cilvēkam kaut kur vajag aizbraukt, viņš pieiet pie policista, izstāsta savu vēlmi, savukārt policists apstādina tās automašīnas, kuras drīkst apstādināt. Nav atļauts apstādināt tūristu, diplomātiskā dienesta un viesstrādnieku transportlīdzekļus. Šoferim bez ierunām cilvēks ir jānogādā maksimāli tuvāk vietai, kur viņam jānokļūst. Tādējādi Kubā atbalsta pārvietošanās sistēmu un aizstāj sabiedrisko transportu. Nedod, Dievs, ja vadītājs nepakļausies policista norādei, jo tad sods ir ļoti bargs. Ja šoferis pie stūres brauc dzēris un policists viņu aptur, tiesības atņem uz visu mūžu. Novērojām, ka Havannas ielās nav daudz transporta. Lielākoties automašīnās pārvietojas viesstrādnieki. Noskaidrojām, ka Kubā policists algā saņem 300 vietējos peso, kas, pārrēķinot mūsu naudā, būtu 15 lati mēnesī. Kubā ir divas naudas – tūristu peso jeb kuki un vietējie peso. Ja tūrists kubietim samaksā vienu peso, tad tas ir ieguvums, jo atsver 30 vietējos peso. Salīdzinoši labāk Kubā dzīvo tie, kas strādā viesnīcu biznesā, jo tad ir iespēja vēl kaut ko papildus nopelnīt. Daudzi strādā arī rūpnīcās.
Maksā izbraukšanas nodokli
No Kubas neizlaiž nevienu tūristu, kurš nav samaksājis izbraukšanas nodokli. Arī mēs samaksājām 25 kukus. Ja būtu iztērējušas visus dolārus un eiro, atstājot tikai latus, tad nezinām, kā mums tas būtu beidzies. Kubā īpaši nevēlas arī ASV dolārus, jo tad uzreiz ir jāmaksā soda procents. Par spīti stingrajiem likumiem, paši kubieši šķita laipni, neuzbāzīgi un patīkami cilvēki. Diezin vai par sevišķu uzbāzību var uzskatīt to, ka rītos, lai nopelnītu vienu peso, mums, iznākot no viesnīcas numura, kubietis steidzās pretim ar puķi, kas veidota no palmas lapas. Apmēram 50 procenti Kubas iedzīvotāji ir mulati. Liela daļa kubiešu brauc strādāt uz Ameriku un sūta naudu, lai palīdzētu ģimenēm. Ja no Kubas kāds speciālists ar augstāko izglītību aizbrauc strādāt uz ārzemēm, tad par viņu valsts gadā saņem 100 miljonus peso. Kubā ir ļoti attīstīts meteoroloģiskais dienests, kas jau laikus informē par gaidāmo viesuļvētru, kādā joslā tā pārvietosies. Cilvēkus laikus evakuē, tāpēc cietušo līdz šim neesot bijis. Mums pat šķita, ka abas iemaldījāmies zem viesnīcas speciāli ierīkotās patversmēs. Kubā jutāmies droši arī tad, kad gājām pastaigā pa pludmali, kas vakaros un naktīs ir izgaismota. Ik pēc noteikta attāluma ir izvietoti policijas posteņi un medpunkti, kuri dežurē visu diennakti. Vakaros ātri kļūst tumšs, bet rītos vēlu aust gaisma. Ja mums atkal būtu iespēja par brīvu aizbraukt uz Kubu, tad mēs tam būtu gatavas, bet, ja par savu naudu, tad padomātu. Šoreiz nokļūt Kubā palīdzēja tas, ka kultūras centrs abonē “Dzirksteli” un citus preses izdevumus. Tiem, kas vēl tikai pošas uz Kubu, iesakām uzmanīties no ielas ēstuvēm, valūtu ir iespējams samainīt viesnīcā, meklējot naktsmājas, izvēlēties viesnīcas, uz kurām ir trīsstūrveida zila uzlīme, jo tur iespējams norēķināties dolāros. Noteikti būs vajadzīga arī vīza. Vēlams nedaudz prast angļu valodu.
