Druvienas kultūras namā Jolanta Zirne strādā kopš 1993.gada. Ik darba gadam viņa rod kaut ko īpašu, bet domājot par pērno, vadītāja atceras mēģinājumos un diskusijās vadītās stundas, gatavojoties Druvienas vecās skolas – muzeja 35 gadu jubilejai.
Druvienas kultūras namā Jolanta Zirne strādā kopš 1993.gada. Ik darba gadam viņa rod kaut ko īpašu, bet domājot par pērno, vadītāja atceras mēģinājumos un diskusijās vadītās stundas, gatavojoties Druvienas vecās skolas – muzeja 35 gadu jubilejai. Par to, ka kļuvusi kultūras darbiniece, viņa saka: “To laikam ierunāju Dievam ausī, un viņš sadzirdēja.”
“Vasarā pašdarbnieki atpūšas. Mēs ne tikai nodarbinājām jau izveidotos kolektīvus, bet nodibinājām jaunus. Piemēram, vidējās paaudzes deju kolektīvu, jauniešu modes deju grupu. Likām atdzīvoties dramatiskajam kolektīvam. Rīga svinēja 800 gadu jubileju, kas it kā atskanēja tālajā Druvienā,” lepojas Jolanta.
Grūtības mijas ar skaistumu
“Kultūras darbs ir grūts, bet skaists, jo dažkārt vienā vakarā no viena mēģinājuma jādodas uz otru un trešo. Pārlapojot albumu ar kultūras dzīves notikumu fotogrāfijām, es domāju, kas būtu mana dzīve bez tiem. Tie kļuvuši par manu dzīvesveidu,” pārliecinājusies Jolanta, kultūras dzīves atdzimšanu Druvienā saistot ar sieviešu vokālā ansambļa izveidi pirms deviņiem gadiem. No pirmā mēģinājuma ansamblī dzied puse dalībnieču. Kolektīvs aizvadījis daudzus koncertus, piedalījies vairāk vai mazāk veiksmīgi skatēs.
Vajag drosmi un uzņēmību
“Manā darbā ir vajadzīga drosme un uzņēmība. Uzdrīkstēšanās paveikt kaut ko līdz šim nebijušu. Eksperimentēt, lietā liekot profesionalitāti,” uzskata vadītāja.
Viņai ir pamats būt noteicējai, lai pasākums noritētu kā iecerēts. “Tas nenotiek bez iepriekšējas, dažkārt pat ilgstošas gatavošanās un idejas izlolojuma. Nekad neviens kultūras pasākums nav pati pilnība līdz pat visniecīgākajai niansei, jo ir pakārtots cilvēku ieinteresētībai un atsaucībai,” viņa spriež.
Spēj raudzīties nākotnē
Vadītāja cenšoties raudzīties nākotnē, nedzīvojot vienam vakaram, dienai vai nedēļai. Jolantai būtiski ap sevi izveidot saskanīgu komandu.
“Jā, es varu paļauties tikai uz savu intuīciju, tomēr viena plašajā kultūras namā nekas nebūtu. Vai vispār kāda vieta bez cilvēkiem kaut kas ir? Nepatīkami izteikumi, ka, lūk, jūs tur, laukos, ko tad jūs? Ne jau zemes pleķis, bet cilvēki konkrētai vietai piešķir sevišķo, vienreizējo un savdabīgo. Druvienā mīt jauki un atsaucīgi ļaudis, kas te dzīvo no paaudzes paaudzē un vispirms pārbauda katru jaunpienācēju. Es viņus mīlu un jūtos labi,” Jolanta pauž izjūtas, kas vēl vairāk apliecina patiesību: kultūras darbā nevar strādāt, nemīlot cilvēkus.
Viņa dusmojas tikai tad, ja kultūras pasākumu apmeklētāji nevēlas ievērot elementārus kārtības noteikumus.
“Tas nav tāpēc, ka nemīlu viņus, bet audzināšanas nolūkā, pārējo kultūras pasākuma apmeklētāju ērtībai.”
Nekas nenotiek uzreiz
“Kas būtu Druvienas kultūras dzīve bez Līgas Kļaviņas, bez viņas inteliģences. Līdz ar Līgas atnākšanu uz Druvienas kultūras namu notika apvērsums, jo kolektīvi, kurus viņa vada, ieguva otro elpu. Dace Vītola – cilvēks ar savdabīgu un vienreizēju skatu uz dzīvi un folkloras kopa “Pērlis”. Kolektīvs, kas iegūto Kultūrkapitāla fonda piešķirto prēmiju izlietos, lai ierakstītu kompaktdisku ar Druvienas pusē pierakstītām dziesmām.
Kultūras darbā nekas nenotiek uzreiz. Atdeves pamatā ir pacietīgs, neatlaidīgs un nogurdinošs darbs. Priecājos, ka ikviena pašdarbības kolektīva dalībnieki uzskatāmi par gaišākajiem Druvienas cilvēkiem, kas nebaidās no ikdienas darba, jo radošais atnāk, kad tam sagatavota augsne,” domā Jolanta.
Viņa ļauj katram būt individualitātei un atklāties pārsteidzošajā vienreizībā. Par lielāko dzīves vērtību vadītāja uzskata cilvēku savstarpējo attiecību skaistumu.
Cenšas rast jaunas ieceres
“Vienmēr cenšos rast jaunas ieceres. Skatos dažādas pārraides, ieklausos mākslinieku sniegumā, vērtējot, vai druvēniešiem patiks,” atzīstas Jolanta. Viņa jau šobrīd domās izstrādā kultūras nama 20 gadu jubilejas pasākuma norisi decembrī.
“Televīzijā vēroju Robija Viljamsa koncertu un gara acīm iztēlojos, cik skaisti būtu, ja varētu uzaicināt kolektīvu, kas guva Latvijas skatītāju un klausītāju atzinību laikā, kad atklāja kultūras namu. Pirmais, ko iedomājos – grupa “Credo”. Atceros Druvienā vienā dienā bija divi šīs grupas koncerti. Zāle bija apmeklētāju pārpildīta,” stāsta Jolanta un prāto, kurš varētu būt jubilejas pasākuma vadītājs.
Darbs ir visu apskatei un vērtējumam
Kultūras darbs ir publisks. Nolikts visu apskatei un vērtējumam.
“Mēs neejam uz lielām ražotnēm un nemācām, kā vajag strādāt, bet mūs mācīt gatavi daudzi. Neizpaliek rūgtums, bet no tiem cenšamies iespējami ātrāk atbrīvoties, gūstot arī pamācošas atziņas. Palīdz domas par nākotni, tāpēc ilgi nav laika bēdāties,” sparīgi bilst Jolanta.
Viņa atzīst, ka kultūras darbinieks nevar izmainīt skatītāju, piespiest atnākt uz pasākumu, nevar apvainoties uz 15 cilvēkiem zālē, ja pārējie labāk izvēlējušies sēdēt mājās.
Mājās viņu saprot un atbalsta
Stresa pārvarēšanā Jolantai palīdz izkarsēšanās pirtī, peldēšanās āliņģī, satikšanās ar jaukiem cilvēkiem.
“Esmu vienmēr to vēlējusies un priecājos, ka man ir apkārt šādi cilvēki. Spēku dod ģimene, kur manu darbu saprot, kur gaida mājās, kur uz brīdi varu būt arī viena,” saka kultūras nama vadītāja.
Fakti
2002.gadā Druvienas kultūras namam 20 gadu pastāvēšanas jubileja.
2001.gadā – pieci gadi, kopš darbojas bērnu popgrupa “Bukurags”.
1993.gadā darbību uzsāk sieviešu vokālais ansamblis.
2001.gadā izveido vidējās paaudzes deju kolektīvu.
2001.gadā mēģinājumos pulcējas jauniešu modes deju grupa.
