Ak, ja varētu dzīvi kā pavalkātus apavus salabot un sākt visu no jauna! Tuvojoties gadu mijai, lūkojam pēc tiem, kas mūsu dzīvē var piesaistīt vairāk laimes.
Ak, ja varētu dzīvi kā pavalkātus apavus salabot un sākt visu no jauna! Tuvojoties gadu mijai, lūkojam pēc tiem, kas mūsu dzīvē var piesaistīt vairāk laimes.
Tie ir senie amati, kas latviešu folklorā saistīti ar laimes piesiešanu, piemalšanu, ielabināšanu, piekalšanu, pienaglošanu. Kurpnieks kā burvis novalkātus apavus padara par gluži vai jauniem. Vēl šogad par tādu pārvērtību sapņo daudzu zābaku valkātāji. Kurpnieks man kurpes lāpa, redz man” basu staigājam, Dievs man dod otru draugu, redz man” vienu dzīvojam – teikts tautas parunā.
“Kurpnieks… būs vajadzīgs vienmēr, lai cik bagāti ļaudis dzīvotu,” ir pārliecināts gulbenietis, kurpnieks Jānis Gibala, “atnāk pie manis apavus labot klienti, kas strādā Īrijā, Norvēģijā, Lielbritānijā, kas tikai uz gadumiju atbraukuši paciemoties mājās. Viņi stāsta, cik tur ir dārgi gan jaunus pirkt, gan valkātos labot. To jau neparēķina, ka tur cilvēks pēta desmit reizes vairāk.” Katru dienu kurpnieka namiņā Gulbenes tirgus laukumā nāk klients pēc klienta. Plauktos rindojas pieņemtie un salabotie apavi. Jānis iemanījies pēc garāmgājēju soļiem gluži kā gaišreģis noteikt, ka nācējs dodas tieši pie viņa, nevis vienkārši iet garām.
Vajag tūlīt un tagad
Jau 13 gadus Jānis labo apavus. It kā maz un reizē daudz, un gadskaitlis zīmīgs. Par to gan viņš smej, jo neesot māņticīgs. Ja pāri ceļam kādreiz pārskrien melns kaķis, tad Jānis tikai nosaka, ka tas uz laimi, un iet tālāk savu ceļu. Jānis zina, ka Dieviņš viņu sargā, kaut uz baznīcu neiet. Vēl viņš tic cilvēkiem, sev un savam darbam. Vidēji nedēļā viņam nākoties labot vismaz 50 pārus apavu, varbūt pat vairāk. Gadā – vismaz 3000 apavu pāru. Ir pastāvīgie klienti un arvien klāt nāk arī jaunie. “To redzu pēc uzvārdiem. Kad klients maksā naudu, rakstu kvīti, vaicāju uzvārdu. Es visus savus klientus zinu!” saka Jānis.
Viņš smej, ka kurpnieku novērtē un cienī tikai tad, ja viņš ne tikai labi, bet arī ātri strādā. “Vajag uzreiz, šodien! Viss notiek vienā dienā. Ja ātri – tad stundā. Ilgāk par dienu laboju apavus tikai tad, ja uz vietas nav vajadzīgā materiāla, piemēram, piemērotu zoļu. Tad jāgaida, kad atved,” saka viņš. Materiālu apavu labošanai viņš gādā no Rīgas. Laboju arī zābakus, kas pirkti par 60 latiem un dārgāk. Tie apavi, kas pirkti par pieciem vai desmit latiem, ir domāti vienreizējai labošanai, taču cilvēki tos vēlas labot pat vairākas reizes. “Diezgan bieži cilvēki atnes labot apavus, kas būtu jāmet ārā. Reizēm pat roka neceļas sākt lāpīšanu. Bet cilvēks lūdz… Daži saka – tajos ērti jūtos. Tad es izpalīdzu, laboju. Bet, ja redzu, ka nav tam apavam ko klāt pielikt, iesaku mest ārā,” stāsta kurpnieks.
Gadoties arī pastrīdēties ar dažiem klientiem. “Man ir bijis tā, ka cilvēks nepasaka, ka nevēlas nagliņas pazolē. Kam kurpniekam naglas? Lai izmantotu tās! Ir papēži, kurus citādāk nemaz nevar piestiprināt,” stāsta Jānis. Ar baltiem un zamšādas apaviem kurpnieks auklējas īpaši – ka nesasmērējas, ka nenoput. Ir klienti, kas pie apaviem vēlas pakaviņus, lai klaudz, kad iet pa ielu. Pakaviņu ne jau katrai zolei var piesist. Mīkstai zolītei nevar. Vai pakaviņš pie apava nes laimi? “To gan es nezinu,” smaida Jānis.
Laimes zābaciņš šūpulī
Katram cilvēkam laime ir šūpulī ielikta… Par šādu prātulu Jānis saka: “Es ticu.” Jānis zina, ka amatnieka dotumi viņam ir mantojums no vecvecākiem. “Vectēvs Aleksandrs, mans tēva tēvs, bija kurpnieks. Prata ne tikai lāpīt vecus, bet arī gatavot jaunus apavus. Viņš darbojās pēc kara. Es vectēvu netiku redzējis, viņš gāja bojā represijās 1947.gadā,” stāsta viņš. Ceļš uz kurpnieka amatu nebija taisns. Pirms tam nevienu citu maizes darbu laukos Jānis nav smādējis, nav kaunējies no melnām, sastrādātām rokām, no dubļu brišanas un mēslu mēšanas.
Pusmūžā no laukiem pārcēlies uz Gulbeni kā bezdarbnieks, bet rokas klēpī nav turējis. “Kad kolhozi juka laukā, kad kļuvu bezdarbnieks 1993.gadā, tad mainīju profesiju. Devos kursos uz Rīgu un tur mācījos piecus mēnešus. Tur man “iedzina” visu to, kas tiešām kurpniekam ir jāzina, lai varētu riktīgi strādāt. Apguvu arī dažus šā amata knifus, ko pēc tam kā pieredzi nodevu tālāk citiem kurpniekiem Gulbenē,” stāsta Jānis. Sācis strādāt. Taču – meistars no debesīm nekrīt. Arī bez čakluma un labestības neiztikt.
Arī dēls ir kurpnieks
Iznācis dzīvē tā, ka tēvs mācījies no dēla. “Dēls Margots kurpnieka arodā ir gadu ilgāk nekā es. Par kurpnieku viņš sāka piestrādāt, dienot armijā. Karavīru zābakus labot ir daudz sarežģītāk nekā civilos apavus. Bet dēls bija to apguvis – no pašiem pamatiem, turklāt pašmācības ceļā. Viņam ļoti patīk šis darbs. Vēlāk kopā strādājām septiņus gadus. Tad dēls aizgāja strādāt uz sadzīves tehnikas veikalu, tur ieguva vērtīgu pieredzi. Tagad viņš visu zina ne tikai par apavu remontu, bet arī par elektrotehniku. Dēls saka – ļoti laba mācība. Sadzīves tehniku dēls pārvalda perfekti. Viņš man visu laiku piepalīdz kurpnieka arodā. Tagad atkal ikdienā sāksim strādāt kopā, jo esmu nodibinājis individuālo komersantu,” stāsta tēvs. Mēdz teikt – lai kurpnieks paliek pie saviem amata rīkiem. Taču pienāk brīdis, kad savs amats kādam ir jānodod tālāk. Jānim nesen savus amata rīkus nodevis kolēģis, ilggadējais Gulbenes kurpnieks Viktors Kazāks. Jānis savukārt savējos, starp kuriem ir arī divas kurpniekam vajadzīgās apavu šujmašīnas, nodos dēlam. “Strādāšu līdz pensijai. Darbu vairs nemainīšu. Pēc tam to pilnībā pārņems un turpinās dēls,” saka viņš. Par to, ka kurpnieka amats kļuvis par Jāņa mūža profesiju, viņš saka: “Nenožēloju. Liktenis tā ir lēmis.”
Arī ģimenes dzīve ir izdevusies. Tolaik Jānis bija šoferis, bet Veneranda – dārzniece kolhozā “Spars”, kad abi samīlējušies. Un vēl viena liela mīlestība ir sports. “Sports – tā ir kaislība. Tas aizsākās, mācoties Lizuma vidusskolā. Valmierā mācoties, spēlēju tenisu un badmintonu. 1970.gadā šajā sporta veidā biju valsts čempions junioru konkurencē. Vēlāk dzīvē par sportu aizmirsu. Kad atgriezos Gulbenē, atsāku spēlēt tenisu pie sava Lizuma laiku sporta skolotāja Jāzepa Odumiņa Staru sporta zālē. Un tā šobaltdien. Tā ir sirdslieta. Cik ilgi varēšu, tik spēlēšu,” atklāj Jānis.
**
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Jānis Gibala.
– Dzimšanas vieta: Gulbenes rajona Beļavas pagasta Ozolkalnā.
– Dzimšanas laiks: 1952.gada 3.decembris.
– Saviem vecākiem: ceturtais bērns piecu bērnu ģimenē; vēl ir trīs vecākas māsas un pusotru gadu jaunāks brālis.
– Izglītojies: līdz 6.klasei Ozolkalnā, pēc tam Lizuma vidusskolā, Valmieras profesionāli tehniskajā vidusskolā, iegūstot šofera specialitāti; 41 gada vecumā kursos Rīgā apgūts kurpnieka arods.
– Strādājis: Lizumā kolhozā “Spars” bija traktorists un šoferis, Apē kolhozā “Padomju dzimtene” bija šoferis, strādājis fermā, tagad Gulbenē nodarbojas ar individuālo darbu – ir kurpnieks.
– Ģimenes stāvoklis: precējies – sieva Veneranda, ir jau pieauguši bērni Iveta, Irita un Margots un pieci mazbērni Niks, Artis, Glenda, Kevis un Rainers.
– Hobijs: badmintons (jaunībā bijis Latvijas čempions) un galda teniss (spēlē vēl šobaltdien).
**
Mīklas
– Kādreiz liels, kādreiz mazs, bet katru reizi pēdu garš. (Zābaks.)
– Dienā pilna, naktī tukša. (Kurpe.
