Pavisam nesen kāds cilvēks ieteica visu uztvert mierīgi, neuztraukties par problēmām, īpaši, ja tās neskar tieši, jo tādējādi mēs bojājot tikai savu nervu sistēmu. Ir viegli ieteikt neuztraukties, bet ir tik grūti nedzirdēt un neredzēt, kas notiek pasaulē, kurā mēs visi dzīvojam. Nezinu, cik tēraudcietam jābūt cilvēkam, lai stoiciski mierīgā vienaldzībā uztvertu faktu, ka cilvēku kontrabandisti pērn sasnieguši rekordpeļņu, ka pazūd cilvēki, avarē lidmašīnas, notiek lielīšanās ar cilvēku jaunu iznīcināšanas ieroču izgudrošanu, ka pavisam mums ne tik tālajās kaimiņvalstīs pēc vardarbīgiem imigrantu uzbrukumiem sie-
vietes vienas pašas baidās iziet uz ielas un izpērk piparu un asaru gāzes baloniņus. Mūsu pašu mājās Latvijā manīgi ļaudis cilvēkam izkrāpj mantotu īpašumu, bet tiesneši nevarībā tikai noplāta rokas, bagāti cilvēki iekāro miljonos vērtu skolas zemi Bulduros, valdības vīri strīdas par amatu portfeļu sadalījumu, lai gan arī pirms tam nevienam nebija liegts strādāt godīgi un atbildīgi nevis elites, bet tautas labā. Uz vietām pašvaldībās gluži kā pret necaursitamu mūra sienu atsitas jaunas enerģisku un izdomas bagātu cilvēku piedāvātās idejas, jo šo ideju pārtapšana dzīvē taču traucē mierpilno sēdēšanu amata krēslos. Kur tad vēl turīgu cilvēku augstprātīgā attieksme pret konkrētiem darba kolektīviem. Cilvēciskais faktors tiek atmests malā kā nevajadzīga lieta. Visur tiek saskatīts tikai pašlabums. Ja tā nav, tad viena turīgā vietā nāk otrs, trešais, ceturtais. Atbilde ir viena: “Kaut kas nepatīk? Vari iet!” Manuprāt, tas tiek darīts tāpēc, lai cilvēkus turētu bailēs un nedrošībā, jo tad viņus ir vieglāk ietekmēt un pakļaut.
