Bānītis, elektrovilcieniņš, latvju zīmju taka, zaļais tirdziņš, melnais gulbis Heinrihs, kuģītis, atkarotā Stāmerienas pils… Mūsu vietējā pašvaldība patiešām strādā. Rūpējas, lai novadā būtu savi “septiņi pasaules brīnumi”. Bet! Ja tā labi padomā… Nu kas tie vispār ir par brīnumiem?! Kur ir pārsteiguma efekts? Viss ir tik pieraksts, tik tradicionāls, tik mietpilsonisks. Man gribētos kaut ko nepieķemmētu, ar odekolonu nepielietu. Gribētos kaut kādu revolūciju.
Ja man būtu jāved tūristi cauri mūsu miestam, es nudien novestu viņus tik tālu, ka viņi man raudātu. Kurš no brīnumiem, kurš no prieka, kurš no smiekliem, kurš no bēdām. Nebūšu oriģināls. Vedīšu tūristus pa taku. Tikai pa savu taku, katru pieturvietu izceļot ar kādu latviešu tautas sakāmvārdu. “Mucā audzis, pa spundi barots.” Protams, mūsu viesi gribēs baudīt vietējo nakts dzīvi. Es taču neteikšu, ka mums tādas nav, jo vietējai varai par to nav nekādas intereses. Vedīšu uz “Binguci”, uz “Fēnikseli”. Dabiski, ka uzspēlēsim. Ir tomēr tūristiem kaut kur tā nauda jāatstāj mūsu novadā. Baidos, ka pārēsties spēļu zālēs nevarēs, taču slāpes tiks dzesētas.
“Ja kaķi ķer aiz astes, dabū caureju.” Kur tad likties mūsu miestā? Tad nu es parādīšu, kur pie mums var aiziet “pa darīšanām” pēc publisko tualešu darba laika beigām. Nost ar modernismu vai ātru izkārtošanos! Ceļš uz mazmājiņu ir jāizbauda! Vispirms iesim uz visiem lielveikaliem un prasīsim atslēgu. Redzēs, kur iedos, – “Maximā”, “Elvi” vai “Betā”. Ja neiedos, dosimies uz veco kapsētu! Tur aiz kapu kalniņa pašā lejiņā ir tā vieta. Pa ceļam varēsim aplūkot mūsu vietējo kapu kultūru. Otrs ārkārtīgi ekskluzīvs objekts, kuru apmeklēsim, ir blakus dzelzceļa stacijai. Mazs dzeltens namiņš. Bez kādiem tur podiem. Ar caurumiem betonā. Atmosfēra – kā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. “Odziņa”, vai ne?! Es ļautu mūsu tūristiem apstaigāt arī Balto pili, kamēr vēl ir, ko apstaigāt. Tā māja taču ar katru dienu sagrūst arvien vairāk. Drosmīgākajiem, kuri nebaidās dabūt ar ķieģeli pa galvu, es ieteiktu ieiet pilī iekšā un pārliecināties… ka ir mūsu vēsturiskajā centrā neformāla publiskā tualete.
“Kuļas kā pliks pa nātrēm…” Dabiski, ka tūristi gribēs atsvaidzināties, pabaudīt vasaras priekus. Kur es viņus vedīšu mūsu miestā? Protams, uz Krustalīci. Pieļauju, ka tā viņiem liksies par seklu. Tad nu mēs dosimies uz Dzirnavu dīķi. Pie reizes varēsim aplūkot baltos gulbjus, kas tur apmetas uz ligzdošanas laiku katru vasaru. Nebrīnīšos, ja kāds tūrists no Dzirnavu dīķa iznāks nēģera kostīmā – gluži kā no Nāves jūras. Mums tas dīķis taču ir bagāts ar naftas pārstrādes produktu nogulsnēm. Un ne tikai ar tām! Arī ar tuvējo māju kanalizācijas notekūdeņiem. Un tas vēl nav viss, bet par to pastāstīšu citreiz. ◆
