Kaut kur pasaulē jo drīz veikalu letes būs pilnas ar Beļavas pagastā audzētu lapsu ādiņām. Tās pārtaps apkaklēs un kažokos. Taču Beļavas pagasta Letēs, kur šie zvēri audzēti, sievietes par lapsādas kažokiem nesapņo.
Kaut kur pasaulē jo drīz veikalu letes būs pilnas ar Beļavas pagastā audzētu lapsu ādiņām. Tās pārtaps apkaklēs un kažokos.
Taču Beļavas pagasta Letēs, kur šie zvēri audzēti, sievietes par lapsādas kažokiem nesapņo. Nevarot sevi iedomāties tādā kažokā. Nepiestāvot. Arī klimatiskie un dzīves apstākļi neesot piemēroti lapsādas kažoka valkāšanai. Gandrīz katrai sievietei Letēs ir vietējā ražojuma lapsādas apkakle mētelim, bet arī to reti velkot mugurā. “Pēc darbdienas fermā lapsu kažoki virmo gar acīm. Sevišķi novembrī, kad zvērsaimniecībā tradicionāli ir “ražas” jeb zvērādu pirmapstrādes un realizācijas laiks. Kur nu vēl pašai lapsas kažoku gribēt! Nevajag,” saka lapsu fermas brigadiere Ilze Barkāne.
Šis ir strādnieku ciematiņš, kas veidojies zvērsaimniecības tapšanas laikā – 1953.gadā. Šobrīd te dzīvo aptuveni 200 cilvēku. Uzņēmumam nepieciešamo strādnieku skaits ir sarucis vairāk nekā uz pusi. Jaunieši Letēs nepaliek. Arī vecāki viņus nemudina to darīt, tieši otrādi – rosina skoloties un iet pasaulē. Letēs lepojas, ka no šejienes bērniem izauguši baņķieri, valstsvīri. Letēs paliek tikai tie, kas ir iesakņojušies ciematā – ģimenes, vecie ļaudis. Letēs šodien ir tikai aptuveni desmit skolas vecuma bērni. Viņi mācās skolā Beļavā, kas atrodas apmēram piecu kilometru attālumā no dzīvesvietas. Jaundzimušo Letēs šogad nav. Ciematā ir viena daudzbērnu ģimene, kurā aug astoņas atvasītes.
“Katram ir mājas, dārzs. Brīvajā laikā skatāmies televīziju, klausāmies radio. Ciemos Letēs iet reti. Dzimšanas dienās svinības nerīko, kāzas nesvin. Laiku pa laikam ir bēres. Tie ir vienīgie godi, kas kopā pulcina ciemata iedzīvotājus,” stāsta lapsu fermas zootehniķe Valentīna Solovjova.
Vasarā Letēs dzīvot ir brīnišķīgi, kā jau dabas klēpī, kur visapkārt ogu, sēņu un zvēru pilni meži. Ciematā ir arī ezers un peldvieta. Arī lapsu fermas specifisko smaku jūt vien tad, ja vēja virziens ir ciematam nelabvēlīgs.
Letēs lepnākais auto pieder zvērsaimniecībai. Ciematā ir tikai divi cilvēki ar augstāko izglītību, ieskaitot zvērsaimniecības vadītāju. Pagasta dzīves ass ir šis uzņēmums, no kura veiksmēm un neveiksmēm ir atkarīga visu ciemata iedzīvotāju labklājība.
Bez uzņēmuma – traģēdija
SIA “Gulbenes zvērsaimniecība” pieder 53 hektāri zemes. Lapsu ferma atrodas uz četriem hektāriem zemes. Daļa uzņēmuma zemes iznomāta iedzīvotājiem, viņi audzē dārzeņus lapsu fermai. Uzņēmumam ir plašas telpas, arī liela virtuve. Ir garāžas, liela saldētava, neliela kokzāģētava. Uzņēmumam pieder arī ciemata vienīgā veikala ēka, plaša kantorēka, kurā iznomāta telpa pastam, kā arī vairākas dzīvojamās mājas un nepabeigta jaunbūve.
“Ja Letēs nebūs zvērsaimniecības, tā ciematam būs traģēdija. Te dzīvo tikai tie, kas agrāk strādāja vai pašlaik strādā uzņēmumā. Neviena sveša cilvēka te nav. Tā ir sava republika jeb savs kolhozs. Es pati jūtos kā kolhoza vadītāja vai ciemata priekšsēdētāja. Ja cilvēkiem ir kādas sadzīves problēmas, viņi nāk pie manis,” stāsta SIA “Gulbenes zvērsaimniecība” rīkotājdirektore Jevgēnija Kallase.
Viņa par šā uzņēmuma vadītāju kļuva pirms gada. Izvēli nenākoties nožēlot, esot gandarījums, ja izdodas paveikt iecerēto un tādējādi palīdzēt ciematam, tā ļaudīm. Revidējot zvērsaimniecības kantora plauktus, J.Kallase atradusi astoņus albumus ar fotogrāfijām, kas stāsta par uzņēmuma vēsturi, strādniekiem. Viņa bijusi pārsteigta, cik bagāta ir šī vēsture. Tagad albumi nolikti goda vietā – interesentiem apskatei. Uzietas arī humoristiskas sienasavīzes ar stāstiem par negatīvo sadzīvē, tās noglabātas plauktos. Daudzi no tur pieminētajiem ir jau viņsaulē.
Lielākā zvērādu ražotne Latvijā
Zvērsaimniecībā strādā 31 darbinieks. Uz zvēru kaušanas laiku, kas ir novembrī, papildus ņemam līgumstrādniekus. Tie visi ir bijušie zvērsaimniecības darbinieki, bet tagad – pensionāri, bezdarbnieki. Viņi palīdz zvēru kaušanā, attaukošanā. Smagākos darbus veic vīri, sievas rūpējas par ādu pirmapstrādi. “Tas ir smags roku darbs. Kāds tas bijis pirms 50 gadiem, tāds pats ir arī šodien. Klientiem tas patīk, jo roku darbs nozīmē arī labāku kvalitāti lapsādu apstrādē, lielāku rūpību. Lietpratēji prot to novērtēt,” saka J.Kallse.
SIA “Gulbenes zvērsaimniecība” reģistrēta 1992.gadā. Uzņēmuma pamatkapitāls ir 80 571 lats, tas pieder Latvijas kooperatīvajai sabiedrībai “Centrālā savienība “Turība””. “”Turībai” Latvijā joprojām pieder divas zvērsaimniecības – Letēs un Saldū, kur audzē ūdeles. Letēs zvērsaimniecībā audzējam sudrablapsas un polārlapsas. Mēs esam Latvijā lielākā zvērādu ražotne,” stāsta J.Kallase.
Letēs ir gandrīz 12 000 lapsu. Polārlapsu ir vairāk nekā sudrablapsu. No zvēru piedzimšanai līdz kaušanai paiet septiņi mēneši. “Gadās, ka kāda lapsa izbēg no būra, bet vēlāk atgriežas fermā. Šogad no meža uz fermu atnāca divas savvaļas lapsas, tām gribējās ēst. Tagad dzīvo fermā, būros,” stāsta J.Kallase. Zvēru fermai ir sargs, kas visu laiku uzmana teritoriju, kā arī divi sargsuņi.
Sezonas beigās būs balle
Visu novembri kaus dzīvniekus, katru dienu – apmēram 300 līdz 350 lapsu. Mēnesī jānokauj 8500 zvēru. “Novembris ir peļņas laiks, tad arī strādniekiem ir iespēja saņemt lielāku algu. Kad lapsādu ieguves sezona būs beigusies, sanāksim kopā un nosvinēsim šo notikumu,” saka J.Kallase.
Daļu lapsu atstās pēcteču radīšanai. Ir atlasīti paši skaistākie zvēri, kas nošķirti no citiem un tiek īpaši baroti. Drīz sāksies pārošanas laiks. Pirmie mazuļi lapsām piedzims aprīļa sākumā.
“Sudrablapsu ādas ir pieprasītākas, tā bijis vienmēr. Polārlapsai uzturā vairāk jābūt zivīm, sudrablapsai – gaļai. Gadā fermas lapsas kopumā apēd aptuveni 500 tonnu gaļas un subproduktu, kā arī tikpat lielu daudzumu zivju. Dodam reņģes un ķilavas, kuras pērkam tieši no kuģiem. Zivju atliekas ved no Igaunijas. Gaļas atliekas pērkam no vistu pārstrādes uzņēmumiem, citas gaļas atliekas – no licencētām kautuvēm Madonā un Balvos. Ļoti labi, ka pašiem ir sava saldētava, kur varam uzglabāt līdz 350 tonnu gaļas. Saldētavu atbilstoši standartam sakārtojām pirms trim gadiem,” stāsta vadītāja.
No graudiem zvēriem gatavo popkornu. Tam kalpo speciāla ierīce, kas zvērsaimniecībā saglabājusies vēl no padomju gadiem. Zvēriem popkorns no miežu graudiem ļoti garšojot. Tas viņiem esot našķis.
“Lapsu barībai jābūt sabalansētai. Nekā nedrīkst pietrūkt – ne vitamīnu, ne mikroelementu, no tā būs atkarīga ādas kvalitāte, akota spīdums,” saka J.Kallase.
Lai arī lapsādu ieguve uzņēmumā vēl turpinās, faktiski visas ādas jau ir pārdotas vienam uzpircējam, kas tālāk produkciju pārdos uz Krieviju, Somiju, Grieķiju, Kanādu, Lietuvu un Poliju. Iekļūšanu tirgū apgrūtinot tas, ka lapsādu ieguve pasaulē kļūst populāra. Ķīnā gadā iegūst 3 000 000, Somijā – 1 000 000 lapsādu, taču tur darbs fermās ir vairāk mehanizēts.
“Letēs lapsādu ieguve arvien sadārdzinās. Pieprasītas ir garas zvērādas. Vajadzētu apmēram divus metrus garu polārlapsas ādu. Tādas audzē Somijā. Letēs to nevaram. Izcila polārlapsas āda maksā aptuveni 50 ASV dolārus. Lai izaudzētu šādu zvēru, uzņēmumam ir jāiztērē apmēram tikpat daudz līdzekļu. Vidēji šodien Letēs audzētas polārlapsas āda maksā 30 ASV dolārus, bet sudrablapsas – 55 ASV dolārus,”stāsta J.Kallase.
