Spēle, spēlēšanās – šie jēdzieni šķiet atdalāmi, kad runājam par bērniem. Spēle ir viņu dzīves neatņemama sastāvdaļa, jo tā mazais izzina pasauli, pauž savas izjūtas, apgūst uzvedības veidus, lomas, attiecības. Spēle ir tā, kas palīdz bērnam attīstīties un pilnveidoties un dara viņa dzīvi interesantu. Bērnam spēle ir komunikācija ar sevi un pasauli, un tā rada laimes izjūtu. Bet kas tā ir pieaugušajam, un kādas ir pieaugušo spēles? Vai tas mazais puisītis un meitenīte, kas ir katrā pieaugušajā, grib spēlēties vai alkst kaut kā? Uz šiem jautājumiem atbildes meklēja psiholoģe Inga Birkmane.
Lielo puišu un meiteņu spēles
Arī lielie puiši un meitas grib spēlēties, tikai viņu rotaļlietas var būt dārgākas un spēles riskantākas, bīstamākas un atkarību veicinošas. Vīriešu rotaļlietas ir karjera, nauda, mašīnas, jaunākie tehnoloģiskie ražojumi, meiteņu – mode, iepirkšanās, mazi sunīši, kosmētika. Pieaugušo rotaļu izvēli ietekmē viņu naudas daudzums. Tomēr tas visiem nav vienāds, bet spēlēties un izjust uzvaras saldmi gribas katram. Ne katrreiz tas, ko dari vai spēj, tevi paša acīs padara par uzvarētāju un veiksminieku. Tāpēc ir tik aizraujoši skatīties sporta spēles un identificēties ar uzvarētāju. Sports ir saistīts ar vīrišķības izpausmi, konkurenci, tas apliecina, ka esmu labākais, palīdz rast vīrišķības identitāti. A.Gugenbīls teicis: «Vīrišķā esme neiedzimst, to iegūst.» Ir nepieciešams vecāks vīrietis, kas zēnam palīdz izaugt par vīru, jo tikai otrā vīrietī, kas ir autoritāte, zēns var atrast savu vīrišķo identitāti. Tikai vīrietim, kurš ir kontaktā ar savām jūtām, nav visu laiku vajadzība apliecināt, ka viņš ir pietiekami vīrišķīgs.
Te nu būtu vietā teiciens, ka varētu taču sportot pats, tad būtu gan veselīgs dzīvesveids, gan emocijas, tomēr ne vienmēr ir spēks kaut ko dzīvē mainīt, un sēdēšana uz dīvāna un sporta sacensību vērošana pilnībā sniedz visu izjūtu gammu. Tas dod pat lielāku emocionālo piepildījumu nekā labs sekss.
Pie televizora tiek kalti uzvaras plāni, apspriestas kļūdas un prognozēti rezultāti. Rodas arī piederības izjūta sportistu videi. Sporta sacensību vērošana nav nekas nosodāms, ja vien nekļūst par vienīgo veidu, kā kaut ko kompensēt, jo atkarība no TV jau ir psiholoģisks traucējums. Televīzija var gan palīdzēt problēmas risināt, gan apliecināt nevēlēšanos runāt par tām.
Pasaki, ka mīli mani
Bet kas notiek ar komunikāciju ģimenē, ko lai iesāk sieva, kas neinteresējas par sportu, kam viss mājas solis apdarāms un mazie bērni kušināmi? Protams, kļūst arvien niknāka un niknāka gan par darbiem, kas vienai veicami, gan par vientulību, jo partneris komunicē vairāk ar tālrādi, nevis ar viņu. Varētu jau arī viņa vienkārši atmest visam ar roku un rīkoties līdzīgi, baudot dzīvi atbilstoši savām vēlmēm. Bet tur jau ir tā nelaime, ka latviešu sievietes ir tā audzinātas, ka pirmās sāk just atbildību. Tā ir viņas nelaime – šķiet, ka viss jāizdara, jo viņas māte tā domā, vīramāte tā domā un arī viņa pati tā domā. Rezultātā pārstrādājusies, saniknota un aizvainota. Gan kliegšana, gan sarunu risināšana mierīgā ceļā no viņas prasīs lielu spēku. Var darīt jebko, tikai jāpadomā par sekām – ko radīs bļaušana un ko vienošanās par noteiktu rīcības plānu un savu vēlmju saskaņošanu. Ja vīrs daudz laika velta sporta pārraidēm, arī sievietei būtu vietā paust savas vajadzības. Saruna būtu jāsāk nevis ar nosodījumu, bet ar to, kā sieviete jūtas. Protams, nav viegli atzīties – «es jūtos vientuļa tajā laikā, kad tu skaties sportu, man ir garlaicīgi bez tevis, man gribas, lai tu mani apskauj un pasaki, ka mīli». Partneriem jāvienojas – tagad tu skatīsies olimpiskās spēles un es tev cepšu kotletes un sačubināšu spilventiņus, bet pēc tam braukšu uz Ēģipti un tu to atbalstīsi, jo tā jutīšos laimīga un mīlēta.
Mana laimes formula
Pieaugušo spēles ir meklējumi atrast laimes izjūtu. Sievietei tā ir liela uzdrīkstēšanās – paust savas vajadzības, jūtas un saprast, ko grib un kas viņu darītu laimīgu. Katram mums ir nepieciešams veselīgs egoisms un laiks, kad domāt par sevi un piepildīt savas vajadzības. Sieviete, paužot saprātīgas vēlmes, atvieglos dzīvi arī vīrietim, jo viņam būs daudz labāk zināms, kas viņa sievieti varētu darīt laimīgu, tā atkritīs minējumi un zīlēšana.
Ak, šī televīzijas sportošana
Pavisam nesen kāds mans paziņa, smagi nopūzdamies, atzinās, ka viņa sapnis būtu pavadīt brīvdienas, guļot uz dīvāna un skatoties olimpiskās spēles. Nav jau tā, ka es neskatītos sporta raidījumus, olimpisko spēļu atklāšanu un noslēgumu vēroju ar lielu interesi, tomēr mana pirmā reakcija bija, ka tas nu gan izklausās stulbi – šajā saulainajā, karstajā vasarā ilgstoši gulēt pie televizora. Var taču doties uz jūrmalu, braukt ar laiviņu, ar riteni, mācīties kaitbordu, veikbordu un vēl daudzko citu. Tādējādi varētu gūt satraucošas emocijas, sportojot kopā ar ģimeni un bērniem. Tomēr mani sajūsmas pilnie ierosinājumi paziņas sejai lika saviebties gluži skābā grimasē, un atbilde bija pretjautājums: «Nu un kas tad ir?».
Sāku atcerēties, ka nevienā vien ģimenē, sākoties sporta čempionātiem, dzīve tiek pakārtota sporta raidījumu grafikam. Labi, ja arī sieva ir to cienītāja, bet ko darīt, ja viņai neinteresē?
Ciemos var iet tikai tad, kad nenotiek sporta maču translācija. Ja nu nekādi nav iespējams no ciemošanās izvairīties, tad notiek aktīva komunikācija ar laimīgajiem, kuri varējuši saglabāt savas pozīcijas pie tālrāža. Apkārtējiem veltītie teikumi ir apmēram šādi: «Tūlīt beigsies otrais puslaiks, braucam – vēl pagūšu redzēt beigas.» Pamanot sievas sejā šaubu pazīmes, vīrs lec kājās un patiešām sportiskā solī jož uz mašīnu.
Šajā laikā mūsu mīļotajiem ir pilnīgi vienalga, vai skaisti iekoptais dārzs pārvēršas par Sahāras tuksneša filiāli vai zāle izaugusi tā, ka saules gaisma neiespīd logos. Viņiem tajā brīdī pats galvenais, lai trajektorijā viņš un televizors nebūtu nekādu traucējumu. Protams, vēl pilnvērtīgāka bauda ir tajā gadījumā, ja uz saucienu «Mīļum, vai mums ir kas ēdams?» viņa rokās tiek ielikts šķīvis ar ēdienu, bet var jau iztikt arī ar ledusskapī esošo ātri apēdamo pārtiku.
Un tā mīļumam atliek saimnieciski rosīties pa virtuvi, gatavot ēst, kopt lopus, ravēt dārzu, spēlēt ar bērniem spēles un, ja nu galīgi vairs nevar izturēt bez parunāšanās, doties pie kaimiņienes, draudzenēm vai iepirkties. Varbūt apsvērt iespējas un atrast jau laikus nodarbošanos brīdim, kad par mīļotā vīrieša partneri kļūst televizors? Tomēr ne katram un ne vienmēr pastāv iespēja kaut kur aizbraukt vai aiziet.
