Rancēniete Ausma Zariņa mitinās nelielā dzīvoklī, kas atrodas vienā no pirmajām dzīvojamām koka ēkām, kas savulaik būvētas bijušās Rankas kartonu fabrikas strādnieku izmitināšanai.
Rancēniete Ausma Zariņa mitinās nelielā dzīvoklī, kas atrodas vienā no pirmajām dzīvojamām koka ēkām, kas savulaik būvētas bijušās Rankas kartonu fabrikas strādnieku izmitināšanai.
Gadi namu nav saudzējuši, tāpēc cauri sienām saklausāms, ja kaimiņu piemeklējis klepus, vai, bezmiega nakts stundas īsinot, augšstāvā kāds cits iemītnieks skaita soļus pāri istabai.
“Pie trokšņiem esmu pieradusi. Nav garlaicīgi dzīvot. Dienā durvis ciet neslēdzu, jo ik pa brīdim mani apciemo kāda draudzene vai kaimiņiene.
Priecājos par cilvēkiem, kas ver manas namdurvis, un visiem vēlu labu. Esmu iekārtojusi dienasgrāmatu, kurā pierakstu katru cilvēku, ko dienā esmu satikusi,” saka Ausma Zariņa un, atšķirdama dienasgrāmatu, noskaidro, ka es būšot 751 cilvēks. Tad saimniece iededzina sveci. Tā viņa dara vienmēr, lai rudens dienai būtu vairāk gaišuma.
Trūkums cilvēkam ir kā smaga nasta
“Esmu dzimusi puteņu mēnesī februārī Druvienas pagasta “Mežkleivās”. Vecākiem bijām trīs meitas. Katrai sava dzīve veidojās, katra savu ceļu izvēlējāmies,” domīgi saka Ausma un ir pārliecināta, ka tāpat kā pasaulē nav divu vienādu cilvēku, nav arī divu vienādu mūžu. Četrus mūža gadus viņa pavadījusi Valmieras Kocēnu pagastā, bet 11 – Trikātā.
“Tas bija visjaukākais laiks. Lai gan darbs fermā nebija viegls, tur sastapu jaukus un saticīgus cilvēkus. Šodien par viņiem daudz domāju un esmu pārliecināta, ka arī tagad tur tādi mīt,” bilst Ausma. Ne jau pie visiem iespējams aizbraukt ciemos, bet, lai sēstos atmiņu vilcienā, biļeti nevajag.
“Tolaik cilvēki bija turīgāki, tāpēc laipnāki. Tas ir izdomāts, ka tikai trūcīgs cilvēks ir laipns. Cik ilgi iespējams tādam būt, ja nemitīgi jākaujas ar pieticību un trūkumu, kas nogurdina kā smaga nasta? Padomājiet, vai nav tā, ka cilvēka labestība vairo turību, bet ļaunums un skaudība to nogalina. Cilvēks par galveno dzīvē izvēlas alkoholu. Dažās dienās pieticīgā alga ir beigusies, tad sākas prātošana un vainas raudzīšana, kāpēc, lūk, kaimiņam ir, bet man nav. Sākas otra apskaušana,” prāto Ausma.
72 gadus garajā mūžā viņa satikusi dažādus ļaudis, bet pie visiem gājusi ar atklātām domām, nebaidīdamās acīs teikt patiesību, kas dažkārt izrādījusies skaudra.
Godība pieder fabrikas pagātnei
“No Trikātas atnācu uz Gulbenes rajonu, kur sākotnēji trīs gadus apmetos tēva mājās “Saliņās”. Tēvs bija palicis viens, ar grūtībām tika galā ar saimniecības darbiem. Kad pārcēlāmies dzīvot uz Krustakmeni, viņš bilda, ka tā esot svētība – astoņas stundas nostrādā fabrikā, 16 – brīvas. Arī pati kļuvu par kartonu fabrikas strādnieci septiņu gadu garumā, tad pienāca pensijas vecums. Šodien skumjas mijas ar žēlumu redzot, kā viss ir mainījies, cik ražotne kļuvusi nevajadzīga un pamesta. Varbūt tāpēc bijušo strādnieku sejās šodien ir tik maz smaidu,” Ausma uz brīdi iegrimst pārdomās. Tikai cilvēkam ar gaišreģa spējām iespējams paredzēt, kāda nākotne sagaida strādnieku ciematu. Ja pirms vairākiem gadiem ļaužu domās vēl pavīdēja kāds cerību stars, tad šodien tas ir neziņas, bezcerības un nolemtības izskausts. Par to liecina gan klusējošie fabrikas cehi, kuru stūros zirnekļi steidzīgi auž tīklus, gan kādreizējā kultūras nama, veikala, ēdnīcas un bibliotēkas ēkas jumts, kas aizvien vairāk līdzinās saliektam kokteiļa salmiņam, gan aizaugušās takas. Ciemats atgādina putnu, kas bezspēkā sakļāvis spārnus.
“No agrākās godības nekas nav palicis pāri,” Ausma pieklust.
Zeķes ada bez skatīšanās
Apkārtējie ļaudis ielāgojuši, ka tiklīdz noplīsis cimdu vai zeķu pāris, jādodas pie Ausmas. Viņa jaunu nomargos vienā dienā, jo adīšana ir saimnieces vaļasprieks.
“Rakstnieks Ēriks Hānbergs par kādu savu nodarbi ir sacījis, ka tā nav viņa vaļasprieks, bet prieka darbs.
Arī man adīšana nav vaļasprieks, bet prieka darbs. Trīs adīkļus iesāku reizē. Kad neskatos televīzijas pārraides, tad adu cimdus, jo jāskaita valdziņi, lai iecerētais raksts labi izdotos. Zeķes var adīt bez skatīšanās. Adot es atpūšos. Šo prasmi man, mazai meitenei, ierādīja vecmāmiņa. Cik pārus cimdu un zeķu mūžā esmu noadījusi, saskaitīt nav iespējams. Ziemā trīs mēnešos 84 rakstainu cimdu pārus noadīju,” rēķina Ausma. Rakstus rokdarbniece izdomā pati, nolūko kādā grāmatā vai žurnālā. Ausmai tīk dzeltenie toņi, jo tos viņa uzskata par savu laimes krāsu. Cimdu rakstos ieadīts arī daudz brūnu, zaļu un baltu dzīparu.
“Atšķirībā no daudziem cilvēkiem man nepatīk zilie toņi. Uzšuvu zilu kleitu, uzvilku mugurā un jutos nosalusi. Tā arī vairāk neuzvilku,” stāstītāja nodrebinās, atceroties izjūtas. Ausma ir pārliecināta, ka pat pensijā esot, ja vien cilvēks vēlas, viņš var rast nodarbošanos. Savulaik viņa bijusi gan godu saimniece, gan darinājusi bēru vainagus. Ausma nenosoda tos, kam rokdarbi netīk, jo jaunības laiku kā pulksteņa rādītājus atpakaļ nepagriezt, kad meitas viena otrai lielījušās, cik skaistu rakstu izdevies izadīt. Saimniece stāsta, ka arī siltu džemperi noadīt neesot liela māka, tāpat kā notamborēt galdautu vai čības. Izšūt gan rokdarbniece negrasoties.
Vienīgais darbs, kas man nepatīk, saistās ar malku. Līdz šim ar to tieku galā pati, bet prieku nerodu. Vada apziņa, ka tas ir jādara. Turpretim no dārza, ja vien varētu, ārā nenāktu,” atzīstas Ausma un stāsta, kā viena pati šoruden pievārējusi desmit kartupeļu vagas.
Katrs padoms ir zelta vērts
Todien Ausma nedaudz piktojas, ka viņai kāda paziņa nopirkusi izdevumu “Zintnieks”, lai gan viņa to cītīgi abonē daudzus gadus.
“Tur jau visi padomi ir atrodami, atliek tos ievērot dzīvē. Arī pati no sentēviem pārmantotās gudrības izdevumam aizsūtīju un priecājos, ka ir ievietotas. Cilvēki dārzos pavasarī un vasarā nemitīgi cīnās ar kurmjiem, tāpēc stāstīju, kā pret tiem cīnīties. Avīzē lasīju skaidrojumu, kāpēc bērns skolā vienu lietu labi iemācās, bet citas sagādā grūtības. Tāpēc, ka prātā paliek tas, kas interesē. Ar mani ir tāpat. Vienu gan piesaku, ikvienu darbu darot, vajadzētu atrasties ar seju pret ziemeļiem, jo no turienes mēs saņemam spēku, kas iet caur mums uz to, ko darām,” saka Ausma un aizrunājas par cilvēkiem, kas dzīvo Rankā un citur, atzīstot, ka varbūt daudz paziņu, bet maz – īstu draugu.
“Īsts draugs ir tas, kas atnāk arī tad, kad klājas slikti, un palīdz, vai arī nebaidās pateikt, ka esmu rīkojusies nepareizi,” viņa uzskata un pati dzīvē cenšas ievērot principu, ka otram dodot, dotais dubultā atmaksājas.
Ausma dzīvē pārliecinājusies, kas spēj remdēt cita cilvēka sāpes, lai gan nekad neesot domājusi, ka rokām piemīt tāds spēks. Viņa tic, ka ir “ļauna acs”, tāpēc sliktam cilvēkam aizejot, viņa vienmēr pārmet tam krustu. Arī no mājas izejot Ausma vienmēr sev pārmet krustu, jo dzīvē pārliecinājusies par tā maģisko spēku. Ar bažām viņa vēro, kā šodienas ģimenes veido savas tradīcijas.
“Lai ģimene visu mūžu turētos kopā, agrāk visi tās locekļi pie ēdiena rītos un vakaros gāja kopā, viens otram kaut ko padodami, savstarpēji lietas pārrunādami. Šodien tā nenotiek, visi kaut kur steidzamies, it kā baidītos kaut ko nokavēt,” viņa domīgi saka.
Dzimtā puse dzīvo atmiņās
Ausma izprātojusi, kā dzīvos tad, kad spēka kļūs mazāk. Tad viņa atcerēsies laiku, kad darbi šķīrās kā grāmatas lapas un radīs vietu Tirzas sociālās aprūpes namā, kur ir iejūtīgi ārsti un jau šobrīd mitinās vairākas draudzenes.
“Līdzinos kaķim, kas vienmēr krīt uz kājām. Kur man labi, tur man patīk. Galvenais, lai esmu vajadzīga cilvēkiem. Lai gan dzimtajā pusē Druvienā mīt daudz paziņu, tomēr nekad tur nebūs kā agrāk. Pie tēva celtās mājas vairs nešalko lielā kļava un ir zudusi bērzu birzs. Tad labāk ciemos doties tikai atmiņās,” atzīst Ausma. Viņa vēlas, lai šodienas cilvēki būtu lēnprātīgi un katru vārdu, pirms to laist pāri lūpām, apdomātu.
“Slikto mēs vienmēr varam pasacīt, ja ir vajadzīgs, tāpēc neskoposimies ar labiem vārdiem. Dzīvē ir daudz piemēru, kas pierāda, ka slikto pateikt ir daudz vieglāk, nekā labo. Tas varbūt tāpēc, ka neprotam vai nevēlamies priecāties par otra veiksmi. Kritizēt esam gatavi par katru nieku,” saka saimniece.
Viņa katru dienu cenšas aizvadīt ar labiem vārdiem un padomiem, jo pļaujam to, ko paši sējam.
***
Fakti
– Vārds, uzvārds: Ausma Zariņa.
– Dzimusi: 1931.gada 19. februārī.
– Vieta: Gulbenes rajons, Druvienas pagasta “Mežkleivas”.
– Darbs: 11 gadus strādājusi par lopkopēju Trikātas pagastā. No 1979. līdz 1986.gadam – Rankas kartonu fabrikā.
– Dzīvē uzskata par svarīgāko: būt vajadzīgai cilvēkiem.
Ausma iesaka
– Lai mušas nenāktu istabās un citās telpās, tieši 17. martā, kad ir Ģertrūdes diena, pirms saules lēkta vajag izslaucīt visus istabas kaktus. Tā ir pirmā pavasara diena, kad mostas kukaiņi. To var darīt arī 21. un 25.martā, bet tad nebūs tik liels efekts.
– Liekot pagrabā vai plauktā kaut ko glabāties ziemai, tas jādara, stāvot ar seju pret ziemeļiem. Ja arī apcirknis pagrabā atrodas tā, ka, ieberot kartupeļus, seja ir pret dienvidiem, tad var iekāpt apcirknī, lai tomēr pirmo grozu izbērtu tā, kā iesaka. Tad dārzeņi nebojāsies un peles tos negrauzīs.
– Ja pagrabu pildīsi pilnā mēnesī, tad, kādus dārzeņus rudenī ieliksi, tādus pavasarī izņemsi.
– Dārzā izaudzēto ražu vajadzētu novākt pilnā mēnesī. Tad sīpoli labi glabāsies un neizžūs. Septiņās dienās jau laiku atrast ir iespējams. Tas nekas, ja sīpoliem vēl ir zaļi laksti.
– Logus vajag mazgāt 17.martā – pirmajā kukaiņu mošanās dienā. Tad tie būs mirdzoši.
– Lai kurmis dārzam ietu ar līkumu, Lieldienu rītā pirms saules lēkta katrā dārza stūrī jāiedur lāpsta un zeme jāpasviež uz dārza viduci. Vēlams to iesākt tā, lai pirmais metums iznāktu uz ziemeļiem. Kur stūrītis, tur metums.
– Kāposti jāskābē, stāvot ar seju pret ziemeļiem. Ja pret dienvidiem, tad tie būs mīksti un negaršīgi.
– Ja istabas stūros zirneklis auž tīklus, tad tas nes kādu ziņu vai brīdina par sliktām cilvēku domām, tāpēc, tīklu noslaukot, jānoskaita tēvreize. Ja zirneklis rāpo pa roku – tā ir laime.
