“Kad vīrs uzkāpis uz korķa, kad pusaudze meita neklausa vecākus, kad pašai kauli sāp, nudien ietu lūgt palīdzību kādai lauku tantītei vārdotājai, taču izrādās, ka tādu vairs nav! Kur pazudušas visas vecās, gudrās tantītes, kas prata ļaudīm palīdzēt ar Dieva vārdiem?” “Dzirkstelei” raksta kāda lasītāja.
Dziedniece Silvija Pumpure no Jūrmalas “Dzirkstelei” skaidro, ka tautas dziednieču gudrības nekur nav zudušas. Tās tiek pārmantotas. Palīdzību joprojām var atrast, ja vien to meklē. Taču tantiņu vārdotāju vietā ir stājušās dāmas un kungi. Ir notikusi paaudžu maiņa. Tā nu sanāk, ka vairums dziednieku meklējami Rīgā vai arī paši no galvaspilsētas izbrauc pie klientiem reģionos. Kuru izvēlēties? Kam uzticēties? Tā ir katra paša gaumes lieta.
Ar veco praksi par maz
“Tantuki atstāj savas zināšanas kādam pēctecim. Zinu daudzus gadījumus, ka tas notiek tikai tad, ja mazbērns piekrīt iet mācīties šīs zinības. Vecmamma saka: “Izmācies, ko vajag šodien!” Viņas ir gudras un redz, kura būs ragana, kura dziedniece. Mācies maģiju vai homeopātiju! Saprot, ka mūsdienās ar veco praksi, ar pliku vārdu ir par maz. Nevar apvārdot sāli un ūdeni un cerēt, ka viss notiks. Cilvēki ir kompjuterizēti! Paskaties, cik cilvēku strādā tikai ar datoru. Ko tikai mēs tur nesaņemam? Viens tevi ir apsveicis, cits nolamājis. Tas viss iedarbojas,” saka Silvija.
Viņa atzīst, ka Dieva vārdi, protams, ir universāli. Taču maldās tie, kas lasa Bībeli no viena vāka līdz otram un domā tur rast visu savu problēmu risinājumu vienatnē ar Dievu. Bībele jālasa kopā ar mācītāju. Bet vienatnē, pēc Silvijas domām, šī grāmata jālasa tikai vietām, fragmentiem. Un tad jādomā par izlasīto.
“Bībele ir grāmata, kuru ieteiktu lasīt, tikai ņemot un atšķirot uz labu laimi pēc intuīcijas. Attiecīgā dzīves situācijā, kad ir noteiks dzīves periods vai kad gatavojies lūgšanām,” saka Silvija. Viņa tic, ka tādā brīdī Bībelē ir iespējams izlasīt atbildi uz sasāpējušu jautājumu. To zina katrs ticīgs cilvēks. Vienkārši atver Bībeli un izlasi to vietu tajā, ko esi nejauši atvēris! Ja arī tas nelīdz un liekas, ka dzīvei zūd pamats zem kājām, var uzmeklēt dziednieku, kas liekas pieņemams. Silvijas metode ir vienkārša un reizē sarežģīta. Viņa cilvēkam zemapziņā palīdz atrast ceļu pie sava pirmsākuma, kad bija vēl mazītiņš ķipariņš, kuru apņēma gaisma un mīlestība. Atgriežoties šajā stāvoklī, cilvēks pats atrod izeju no savas problēmas, jo atbildes uz visiem jautājumiem ir jāmeklē sevī. Silvija uzskata: galvenais, lai cilvēks savā sirdī atrod labo un paliek pie tā.
Citādie bērni un viņu vecāki
Bērni tagad dzimst lieli kā svina pikas. Smagi. Laukos mazāk, pilsētniekiem vairāk. Tas ir no modificētās pārtikas. Dzimst arī enerģētiski ļoti spēcīgi bērni.
Kāda vecmāte, kas strādā dzemdību nodaļā, man stāstījusi, kā izjūt to. Piedzima bērns, kuru vecmāte nespēja rokās noturēt! Pasauca palīgā māsiņu, jo pašai dega rokas. Enerģētiski tik spēcīgs bērns. Kā pie karstas pagales turies klāt. Cits atkal piedzimst un ir auksts. Liekas, ka tur pat dvēseles klāt nav,” stāsta Silvija. Viņa uzskata, ka daudzi pieaugušie cilvēki, tostarp bērnu vecāki, šodien neprot saprasties ar jauno paaudzi, jo izturas pret to vecmodīgi, kas galīgi neder.
Ir vecāki, kas domā, ka bērnu nepaklausība un nespēja atrast kopīgu valodu ar viņiem ir kā lāsts. Bērni vecāku teiktos vārdus laiž gar ausīm. “Ir tādi. Zvana un man jautā: “Jūs lāstus noņemat?” Jautāju pretī: “Jūs domājat, ka jums ir lāsts?” Sieviete bilst: “Man teica, esot lāsts no vīramātes.” Tātad tā. “Ā… Bet vīramāti lādējusi neesat?” es pretī vaicāju. Tātad pašas vien tas lāsts būs,” stāsta Silvija.
Ir jau arī bezgala daudz piemēru, kad bērna raksturu un enerģētiku negatīvi ietekmē tuvinieku strīdi un cīņa par to, kam piederēs bērns un kuram būs tiesības uz viņa mīlestību. Sevišķi tā ir šķirtās ģimenēs. Dzirdēts dažas mātes stāsts, ka savā mētelī atradusi saspraustas neskaitāmas adatas pēc tam, kad bija pusdienojusi pie bijušā vīra mātes, kur nedēļas nogali pavadīja mazā meitiņa. Vīrene laikam ar burvestību palīdzību centās mātei atņemt meitu. Tomēr neveiksmīgi. Bijusī vedekla izrādījās ciets rieksts, nesalaužama.
Kas nodara ļaunumu?
“Vistrakāk īstenībā ir ar tiem, kas dievojas, ka iet baznīcā, sveces dedz un nevienam neko ļaunu nevēl. Paskaties… Nekad un neko? Vezums grēku!” saka Silvija.
“Ar dusmām cilvēki cits citam nodara vairāk ļauna nekā dažs ar melno maģiju. Ja darbojas maģiski, tad uz kaut ko vienu, dara konkrētu darbību – lai nojūk bizness, lai nav ģimenes, lai tu salauz kāju. Ja precīzi atstrādā, tad tā tas viss arī notiks. Bet skaudība… Tev ir automašīna, turklāt tīri nomazgāta, tātad – jauna. Cilvēka loģika ir tāda, viņš tā domā. Esmu ar to saskārusies. Cilvēki patiešām tā izklāsta savas domas. Nevar būt veca automašīna, kas ir tīra, kopta, mazgāta. Kaut varbūt tā ir desmit gadus veca. Cilvēks pieķeras pie vizuālā. Tu strādā, tev ir. Kā tu drīksti, ja man nav?!” skauģa psiholoģiju izklāsta Silvija. Skaudība ietekmē, un tad tikai gaidi kādu avāriju, kādu ķibeli ar automašīnu. Vai arī pašam sāk sāpēt rokas.
Kāpēc cilvēkiem ir veselības problēmas, kāpēc rodas atkarība no alkohola? “Bez variantiem. Tāpēc, ka apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kas īpaši nevēl labu otram. Tāpēc arī notiek sliktais. Nav aizsardzības. Agrāk pie ekstrasensa nāca tie, kas bija cietuši no lāstiem, melnās maģijas, kad bija kas sadarīts, tagad… tīrākā skaudība. Grib to nabaga cilvēku norakt. Tajā pašā Gulbenē. Tur ir cilvēciņš, kam ir ducis lopu kūtī, mēģina izdzīvot. Kaimiņš tikmēr dzerstās. Viņš ir gatavs norakt to, kas strādā. Skaudība iedarbojas,” saka Silvija. Viņa zina, ka tieši skaudība ir tā, kas traucē biznesa cilvēkus. “Liekas, ka viss viņiem iet forši, bet piepeši viens sīkums var visu nograut tā, ka tikai turies. Ir vajadzīga aizsardzība,” stāsta dziedniece.
Ar ko slimojam?
Silvija stāsta, ka arvien vairāk viņai nākas saskarties ar saslimšanām, kuru cēloņi, norises gaita liekas neizprotama ne tikai mediķiem, bet arī ekstrasensiem. “Tā ir ikdienība, par ko neviens sen vairs nešokējas. Nāk cilvēki ar tādām slimību kombinācijām, ka liekas neticami. Angīna, kaut kas no audzēja, kaut kas no aknu darbības traucējumiem. Neviens nesaprot, kas un kā. Neviens nevar noteikt, kas tā par kaiti. Nav atklāta. Bet ir, eksistē. Un šādu pacientu kļūst arvien vairāk. Nenosakāma diagnoze. No tās ir jābīstas, jo nav ne zāļu, ne preparātu, nekas neder, nepalīdz. Ir gandrīz tā, kā gripa,” saka Silvija.
Tad nākoties secināt – medicīniski tas neiet kopā. Pat dziednieciski neiet kopā. Nesavienojamas lietas! “Medicīna uz priekšu neiet, jo līdzekļu nav. Bet tas nenozīmē, ka vīruss sēd un gaida, kad mums būs līdzekļi. No ārzemēm ievedam slimības. Klimata maiņas daudz ko nosaka. Man bija gadījums. Cilvēki aizbrauca uz Ēģipti, līdzi vecākiem bija meitenīte ar vieglām iesnām, tur saslima it kā ar plaušu vīrusu. Rezultātā vietējais ārsts paziņojis, ka tā ir epilepsija smagā formā. Atbrauca te, divus gadus ārstēja epilepsiju. Beigās bērnam sākās kustību traucējumi, neadekvāta uzvedība. Kad zāles atmeta, izrādījās, ka bērns vienkārši ir saindējies no zālēm. Bijusi nepareiza diagnoze,” stāsta Silvija.
Viņa atzīst, ka diemžēl vairs nedarbojas vecvecā metode – organisma iekšķīga dezinfekcija ar glāzi laba degvīna. Tas tādēļ, ka labs degvīns vairs nav nopērkams. Bet organismam ir vajadzīga dezinfekcija. Silvija iesaka regulāri par to domāt un patstāvīgi rūpēties. Joprojām efektīva ir Latvijas pļavās plūkto ārstniecības augu tējas lietošana. Vērmele, raskrēsliņš, asinszāle – kas var būt labāks par to?
Laukos joprojām buras
Arī par to Silvija ir pārliecināta. Viņas pastāvīgie klienti ir laucinieki, kas stāstījuši tādus brīnumus, ka nudien brīžiem liekoties: joprojām dzīvojam viduslaikos!
Kāda sieviete Silvijai stāstījusi, ka buroties nelabvēļi viņas govij kūtī asti nocirtuši. Pliku! Tāpēc šai sievai no tā laika kūtij durvis visu laiku ir ciet. Ir tikai augšā caurums bezdelīgām un lejā – vistām.
Kāda cita lauciniece stāstījusi, ka atradusi pie savas kūts ieraktu gaļu. Arī tā ir melnā maģija, kas piekopta ar noteiktu nolūku. „Daudzi nāk lūgt palīdzību, aizsardzību lopiem, jo saimnieki atrod diegus, striķus, olas pie kūts. Un tad ir tā, ka tikko nudien brīžiem liekoties: joprojām dzīvojam viduslaikos!
Silvija saka, ka arī padomju laikos lopiem darīts pāri ar burvestībām, taču tad baidījās skaļi brēkt un citiem par to žēloties. “Ja brēktu, ņemtu priekšā par māņticību to, kas sūdzas. Toreiz ļaudis zināja un tagad zina, ka lopiņus var aizsargāt, izmantojot balto maģiju. Pie manis vēršas ar tādiem lūgumiem,” saka Silvija. Viņa prot uzlikt aizsardzību arī laukam, nevis tikai kūtij, lopiņiem un lauku sētai ar tās ļaudīm.
Silvija uzskata, ka bieži vien cilvēki paši uz savu roku veic maģiskās aizsardzības darbības, kam ir nevēlams un pat graujošs efekts. Piemēram, ēkai stenderē vai vēl ļaunāk slieksnī liek nazi ar asmeni uz augšu. Nepadomā, ka pašiem zem naža vai pāri nazim visu laiku ir jāstaigā. Un tad iznāk tā, ka dzīve ģimenē “iet uz nažiem”. Kas vainīgs?
Silvija uzskata tā: “Pamatā visam ir doma. Kā cilvēks domā, kā pats sevi ieprogrammē. Cik reižu bijis, ka nākas saskarties ar to, ka redzu: cilvēks ir devis sev pavēli nepūlēties, necīnīties, neko savā dzīvē nemainīt. Un dzīvo savās problēmās tālāk, tās nerisinot.” Viņa uzskata, ka pasīva paļaušanās, ka “gan jau kaut kā”, ka “gan jau pāries vai laimēsies”, “gan viss atrisināsies pats no sevis”, nenes laimi. Tā vairo bezcerību. “Grūti ir pieņemt, ka par kaut ko dzīvē jācīnās. Sūkstīties ir vieglāk,” atzīst Silvija.
